Vienīgais, kas delfu publicētajā video ir atšķirīgs no citām Godmaņa uzstāšanās reizēm ir stils- tāds atbrīvots un čomisks, bet tāpēc jau viņš nepasaka vairāk nekā parasti. Gluži pretēji, brīvā gaisotne neliek viņam strukturēt savu haotisko domu un sanāk vairāku minūšu garš bla, bla, bla. Video gan aptiprina viedokli, ka bijušais divkārtējais premjers ir cilvēks, kurš var runāt stundām un nepateikt neko. Protams, Godmanis var tēlot ekspertu, bet piedodiet par piezīmi- arī viņš ir atbildīgs par Latvijas ‘finiša’ tuvošanos.

Tomēr, šķiet visi nav apmierināti. Liepājas dānis- viesnīcnieks un kluba īpašnieks Luijs Fonteins ir nolēmis kandidēt pašvaldību vēlēšanās, lai kā pats saka pilsētā nebūtu sesku (no skunks in town!). Fonteins, īstajā vārdā Steen Lorenz, startēs no Sabiedrība Citai Politikai saraksta un ir sācis savdabīgu, bet ļoti kolorītu kampaņu. Fonteinam ir sava mājaslapa, kurā viņš paziņo, ka vēlas kļūt par Liepājas šerifu un ir izveidots arī krāšņs videorullītis. Fonteins gan SCP sarakstā ir pēdējā, 18. vietā, bet tik un tā viņa kampaņa ir ievērība cienīga. Fonteins būdams rokmuziķis un viesnīcnieks ir pietiekoši kolorīta persona, tāpēc viņa piedalīšanās vēlēšanās pati par sevi ir lieliska izrāde. Protams, diez vai dānis Fonteins kļūs par Liepājas šerifu, bet ir vismaz kāds, kurš spēj efektīgi nostāties pret pašreizējo Liepājas mēru un kārtību pilsētā. Atliek vien Fonteinam novēlēt veiksmi!

Šis ir Fonteina video pieteikums uz Liepājas šerifa amatu:

P.S. Kardināls Pujats priesteri Zagorski ir no amata pildīšanas atstādinājis. Žēl…

“Lai īstenotu savu mērķi nepieļaut pierobežas valstu savienības izveidošanos Baltijā, Padomju Savienība uzskatīja par vajadzīgu uzpirkt opozīcijas politiķus šajās valstīs un veicināt viņu nākšanu pie varas, ceturtdien igauņu laikrakstā Eesti Ekspress raksta M.Ilmjervs.
Igauņu vēsturnieka pētījumi liecina, ka 1923.gadā Krievija centās uzpirkt arī toreizējo Latvijas ārlietu ministru Zigfrīdu Meierovicu. «Tāpēc Maskava piedāvāja viņam ļoti izdevīgu darījumu caur Tranzītbanku Rīgā, kas bija starpniece padomju ārējās tirdzniecības darījumos. Meierovics nepiekrita,» teikts publikācijā. «Bet ar Kārli Ulmani lieta izdevās. Caur Tranzītbanku Maskava finansēja K.Ulmani un viņa zemnieku partiju. Turklāt padomju tirdzniecības pārstāvniecība deva pasūtījumus ar K.Ulmani saistītiem uzņēmumiem. K.Ulmanis, īstenojot valsts apvērsumu, nav konsultējies ar padomju vēstniecību,» apgalvo M.Ilmjervs. Maskavā paredzēja, ka pēc valsts apvērsuma K.Ulmaņa valdība tūlīt orientēsies uz Vāciju, un Krievijas reakcija bija ļoti strauja. Jau divas dienas pēc apvērsuma padomju vēstnieks Rīgā saņēma pavēli brīdināt K.Ulmani un atgādināt viņam attiecības ar padomju vēstniekiem un tirdzniecības pārstāvjiem, liecina pētījumi Krievijas arhīvos.”

Viss raksts Dienas raksts pieejams šeit.

“Latvijas tēla graušanā ārvalstīs ekonomiskās krīzes apstākļos vaina jāuzņemas arī žurnālistiem, kuri pārāk plaši atspoguļo negatīvās ziņas, bet par maz – pozitīvās, ceturtdien diskusijā “Latvijas tēls: ko sakām, ja nav ko teikt?” sacīja mūziķis Viesturs Dūle.
Dūle uzskata, ka masu mediji pelna naudu no negatīvas informācijas un pārvarēt ekonomisko krīzi neizdosies, ja masu mediji to nesapratīs. Izceļot negatīvās ziņas un noklusējot pozitīvās, Latvijā jau iekšēji tiekot radīts negatīvs tēls, tādēļ arī uz āru sniegt pozitīvu informāciju neesot iespējams.
Arī reklāmas aģentūras “MOOZ!” radošais direktors Ēriks Stendzenieks sacīja, ka “mēs visai pasaulei stāstām un kliedzam par savām sliktajām pusēm”, taču vienlaikus vēlamies, lai ārvalstīs mūs uztver pozitīvi. “Var teikt, ka reklāma ir manipulācija, bet arī žurnālistika ir manipulācija.”"

Es šajā bloga ierakstā apzināti neievietoju žurnālista Jura Kažas sacīto citētā minētās diskusijas ietvaros, jo Kažas teiktais absolūti disonē ar  Dūles un Stendzenieka sludināto pozitīvo domu. Kaža krīzi redz tumšās krāsās un Latvijai labus laikus tuvākajās desmitgadēs neparedz. Uz to reaģējot abi pozitīvās domas giganti- Dūle un Stendzenieks vaino žunālistus, kuri palīdzot “graut Latvijas tēlu”.

Juris Kaža aicina nekritizēt sliktās ziņas pienesējus, bet to taču ir visvieglāk darīt. Vai Stendzenieks gatavojas kritizēt savu barotāju, draugu un reklāmu varoni Šleseru par to, ka gāzes iespiešana grīdā mūs ir torpedējusi sienā? Nē, pie visa vainīgi ir tie, kuri runā par problēmām, nevis tās mēģina paslaucīt zem paklāja un nomākt ar gauži muļķīgām dziesmiņām kā Dūle. Pareizi, vainīgi ir tie, kas domā, jo domāšana liek apzināties, ka sēdi peļķē, nevis karaļnama pēļos.

Stendzenieka pozitīvā doma ir dzīva un turpinās inficēt nekritiskos prātus arī pirms šīm pašvaldību vēlēšanām. Atliek man vien novēlēt laimi un prieku Muļķu zemei. Es laikam šajā pozitīvajā dzīvē negribu piedalīties.

Es šādu vēstuli neesmu saņēmis. Paldies Dievam! Bet karš tik un tā ir sācies.

Es šeit ievietoju LETAs video, bet LETA pati to izņēma. Kāpēc?

video ņemts LETA Video

Man ir zināma pieredze darbā ar seniespiedumiem, tāpēc varu vien piekrist baņķierim Ģirtam Rungainim, kurš kā izrādās arī kolekcionē Bībeles, ka cena 300 000 Ls par Glika Bībeli ir kādas 300 reizes par augstu un viņš būtu gatavs par to maksāt kādu tūkstoti latu. Kāpēc tā? Pirmkārt, Glika Bībele nav bibliogrāfisks superretums un Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājumā ir, ja atmiņa neviļ, vismaz 7 šīs 1689.gadā izdotās Bībeles eksemplāri. Otrkārt, gandrīz 500 000 eiro ir cena par kuru varētu nopirkt kādu patiešām vērtīgu seniespiedumu, protams, Gūtenberga Bībeli par tādu nenopirksi (tās cena jau 20.gs. 70.gados pārsniedza vairākus miljonus ASV dolāru). Faktiski 300 000 Ls būtu par daudz prasīts par jebkuru latviešu valodā iespiestu darbu, varbūt izņemot, 1585.gadā Viļņā izdoto Pētera Kanīzija Katoļu katehismu, kas ir pirmā zināmā latviski izdotā grāmata un kura saglabājusies vien vienā pilnīgā eksemplārā (glabājas Upsalas bibliotēkā Zviedrijā) un vismaz divos fragmentāros eksemplāros.

Es Raiti nepazīstu, tāpēc vien varu minēt iemeslus, kāpēc viņš grib 300 000 Ls par vectēva mantojumā atstāto Glika Bībeli. Viens no iemesliem varētu būt viņa nezināšana un aizgrābtība ar ideju, ka vecas grāmatas noteikti maksā daudz. Jā, vecas grāmatas maksā vairāk nekā jaunas, bet to cenas iespaido ne vien vecums vai nozīmība kādai noteiktai kultūrai, bet arī daudzi citi faktori. Ja tā būtu Bībele ar Glika pašrocīgi veiktiem labojumiem vai vēl labāk, viņa autogrāfu, tad cena patiešām varētu būt astronomiska. Pat gadījumā, ja Glika Bībeles cena būtu kaut vai 3000 Ls, vispirms jānoskaidro eksemplāra vēsture, piemēram, vai tā nav zagta un tikai tad varētu sākt runāt par cenu.

Raitis visticamāk savu Glika Bībeli nepārdos un jāsaka, ka ss.lv  jau arī  nav tā īstā vieta, kur reklamēt savā īpašumā esošus seniespiedumus. Katram, kurš vēlas pārdot savas ģimenes relikviju vai viņam pašam dārgu antīku priekšmetu ir jāsmierinās ar to, ka tas, kas jums ir neiedomājami vērtīgs, iepējams, tirgū ir ne pieprasīts, ne augstu vērtēts. Faktiski jebkura antikvāra priekšmeta vērtību nosaka tīri praktiski , ne emocionālas dabas apsvērumi.

– Vai jūs saskatāt kādu modeli Latvijas pilnvērtīgai eksistencei?

Smirnovs:  Es redzu un zinu to modeli, taču es to nevaru teikt. Par to mani atkal var aizturēt. Latvija tam vēl nav gatava.

– Vismaz ieskicējiet!

Smirnovs: Es joprojām esmu uzraudzīta persona, krimināllieta pret mani nav slēgta. Šobrīd es varu pateikt tikai pirmo soli, kas darāms. Ir nepieciešams pasludināt defoltu. Ir jāatsakās no milzīgā parāda, vienkārši pasakot: mums nav naudas. Dariet, ko gribat, naudas mums nav un nebūs. Jūs zinājāt, ka Latvija to parādu nevarēs atdot.

– Un tālāk?

Smirnovs: Ir jādomā par savu valsti, nevis Eiropas vai Vašingtonas direktīvām. Patlaban tirdzniecības brīvība mums ir ļoti vienpusēja. Brīvs ir tikai imports. Bet savā tirgū viņi mūs nelaiž. Tāpēc arī mums jāveic tā saucamā protekcionisma politika. Jāpasaka: tādas un tādas preces mēs nepērkam, jo paši varam ražot.

– Tā būtu centralizēta ekonomika.

Smirnovs: Gluži centralizēta nē, kaut kas pa vidu. Bet tālāko es šobrīd nevaru teikt. Kad Latvija būs tam gatava, pateikšu.

– Kad?

Smirnovs: Kad bezdarbs būs 50% un puse Latvijas iedzīvotāju apsvērs iespēju aizbraukt uz ārzemēm strādāt par kalpiem. Tad Latvija būs gatava jaunajam modelim.

– Rudenī?

Smirnovs: Rudenī.

Gaidam rudeni un Drošības policiju.

Labdien,
Sakarā ar 1989. gada Zīlītes iespējamo atkalizdošanu lūdzam Jūs izņemt no Jūsu mājaslapas ieskenēto Zīlītes 1989.gada marta nummuru, jo redakcija nav devusi atļauju to tur ievietot. Lūdzam izņemt šo materiālu, jo tas var traucēt mārketinga aktivitātēm un mazināt pārdošanas apjomu. Ceram uz Jūsu sapratni, jo krīzes apstākļos Zīlītes redakcija ieguldīs savus līdzekļus izdevuma izdošanai un ir svarīgs katrs pārdotais eksemplārs.

Ar cieņu,
SIA “Zaļais circenis” izpilddirektore
Madara Rožkalne

Pirms pāris dienām, atsaucoties uz Latvijas radio sižetu, blogā rakstīju par Zīlītes 1989.gada marta numuru un biju ielicis arī bildi un linku uz vietni, kurā šis leģendārais žurnāla numurs digitālā formātā bija pieejams. Gan bilde, gan viss žunāla saturs glabājās uz kāda labvēļa servera ar kuru man nekāda sakara nav un nav bijis, vienkārši atradu internetā un nolēmu ielikt saites savā blogā.

Vakar saņēmu augstāk citēto vēstuli. Es ar sapratni un cieņu izturējos pret lūgumu izņemt laukā minēto numuru no manas mājas lapas, bet problēma jau ir, ka es publicēju tikai saites uz žurnāla saturu, savukārt  Rožkalnes kundze mani vainoja autortiesību neievērošanā. Man kļuva neomulīgi, jo man vismaz šķita, ka neko ļaunu nodarījis neesmu un arī Zīlīti esmu vien pozitīvi pieminējis kā vienu no savām bērnības atmiņām.

Šodien konstatēju, ka visi, kuri bija Zīlīti ielikuši tīklā to ir izņēmuši un, piemēram, laacz.lv ir publicējis precīzi tādu pašu vēstuli, kādu man atsūtīja Rožkalnes kundze. Es saskaitos. Varbūt ne tāpēc, ka šī jaunā sieviete nebija mani pagodinājusi ar neviltotu un tikai uz mani vērstu uzmanību, bet gan tāpēc, ka šī copy paste garā tapusī vēstuli man tika nosūtīta nepamatoti. Vienkārši Zīlītes redakcijā, kāds bija ievērojis, ka strenga.lv ir publicēta bilde no Zīlītes numura un uzreiz tika man sūtīta vēstule, nepārbaudot (ko iespējams ļoti vienkārši izdarīt) lietas apstākļus, respektīvi, nepārliecinoties, ka žurnāls neatrodas manā mājaslapā. Es saprotu Zīlītes vēlmi darīt labus darbus (pārizdot žurnāla numuru), bet copy paste attieksme mani patiešām saniknoja…Vēlams visu pirms noskaidrot lietas apstākļus, nevis ar lielgabaliem šaut pa odiem.

Labi jau vien ir, ka tie, kuri, labu gribot, bija ieskanējuši žurnālu un ielikuši to tīklā, tagad to ir izņēmuši, jo patiesi cilvēkiem ir jāļauj darboties un atpelnīt pārizdošanā ieguldīto naudu. Varu tikai Zīlītei novēlēt izdošanos.

“Pašlaik vēl nav nekāda krīze. Pasaka beigsies, kad mums pārtrauks dot kredītus. [...] Ir tādi, kas saka – tagad ir problēmas, bet vasarā sāksies atveseļošanās. Tā nav mana prognoze, es tam neticu. Par manu prognozi mani vispār var nošaut [...] sliktākajā gadījumā, bezdarbs varētu pieaugt līdz 50 % un varētu iestāties situācija, kad veikalos preces būs, bet cilvēkiem naudas, par ko pirkt šīs preces, nebūs.

[...] Tas viss beigsies ar defoltu. Bankrotu. Tā būs briesmīga situācija, sliktāka nekā deviņdesmitajos gados. Nekustamā īpašuma burbulis iznīcināja rūpniecību un uzņēmējdarbību, jo nebija vairs jēgas strādāt. Un tagad jautājums ir, no kā mēs tālāk dzīvosim.”

Lektors Dmitrijs Smirnovs par beigām un būtiskajiem jautājumiem intervijā laikrakstam Ventas Balss

P.S. Vai tagad DP Smirnovu arestēs vēlreiz?

Piecu gadu treknums mums ir radījis smagas aknu spazmas. Un treknums bijis ne vien mūsu makos, bet galvenais- mūsu prātos. Eiropa un tās dzīvesveids šķita sasniedzams kādos 15-20 gados. Tas būtu reāli, ja tiktu izmantotas tās attīstības tendences, kas Eiropu attīstījušas līdz līmenim, kurā tā ir. Mēs, diemžēl, skrējām pa vistaisnāko taku– totālu patēriņu un šīs takas gals bija skaidri apjaušams- takas galā bija aiza, kurā nu mēs krītam…

Problēma nav vien valdošās koalīcijas politiķu prātos. Problēma ir mūsu prātos. Mēs gribam visu uzreiz, bez ilga darba un nepārtrauktas mācīšanās. Latvijā vajag diplomus, ne zināšanas. Un tikmēr kamēr tas tā būs, mūsu attīstības ceļš būs aiza, nevis kalnu galotnes.

To, ka toreiz, 1989.gadā es tieši šo Zīlītes numuru izlasīju, es skaidri atceros un man liekas, pat gadu pēc tam mēs kopā ar maniem brālēniem mēdzām ielūkoties Zīlītes vērtīgajā informācijā par to kā mēs paši esam radušies.  Tiem, kuri ir piemirsuši, ko lasījuši bērnībā un tiem, kuri vēl nebija dzimuši 1989.gada martā vai vēl neprata lasīt, ieteiktu šo žurnāliņu paršķirstīt, vismaz virtuāli (materiāls izņemts, jo Zīlīte gatavojas to pārizdot un tāpēc lūgusi to no interneta izņemt).

Ernesta karikatūra komentārus neprasa, tāpēc tos es arī nesniegšu.

Avots: diena.lv