Tieši tādēļ (lasīt 1 rindkopu) un tādēļ, lai būtu ar ko salīdzināt. Iespējams uzzināšu citu domas šajā sakarā, kā arī ieteikumus par citām pludmalēm. Pastāv arī neliela cerība, ka kāds turpmāk piedomās pie tā, ko dara / nedara, tajā skaitā īpašnieki, pašvaldība un tās struktūrvienības (apsaimniekotāji), nomnieki un tamlīdzīgi.

Pats pamatā atpūšos mierīgajā atpūtas zonā Dzintaros, tuvāk Bulduriem (Piestātnes ielas rajonā), bet pastaigājoties izstaigāju arī Bulduru un Majoru pludmales. Kad ir veselība paskraidu šurpu turpu, tādēļ iznāk arī apskatīt tālāk esošās pludmales, šogad gan tikai Dubultu, Jaundubultu, Pumpuru un Mellužu pludmales.

Akcentēšu, ka mans stāsts ir par redzēto un pieredzēto š.g. 4 ,5, 10, 12 un 17.jūlijā saistībā ar pludmali un tur esošajiem cilvēkiem, jo iespējams citā laikā viss bija, ir un būs vienkārši burvīgi. Nepieskaršos iespējamajam nepietiekamajam finansējumam pludmales uzturēšanai un tā tālāk un tā joprojām (cits stāsts) un no otras puses, kā saka – ne mana cūka, ne mana druva. Vienkārši – te es esmu un gribu labi atpūsties.

Pludmale.

Aļģes ar dažiem izņēmumiem ir gan ūdenī, gan krastā (arī smirdīgas), tajā skaitā Zilā karoga peldvietā – Majoros. Ūdens ir silts, bet ap pusdienlaiku paliek netīrs. Vakar ūdens bija ļoti, ļoti silts (grūti atcerēties ko tādu), bet nu ļoti netīrs, gluži kā kādā dīķī (citkārt ūdens arī nav īpaši tīrs). Es gan tālu nebrienu, tā teikt līdz kaklam, iespējams dziļāk ūdens ir tīrāks.

Pludmales daļa no ūdens kāpu virzienā ir noblietēta (nu pārāk). Ietekmējošie faktori – apkalpojošā tehnika, cilvēki, velosipēdi, ratiņi, ūdens un tamlīdzīgi? Jā objektīvi, bet, kas traucē uzirdināt šo daļu (vismaz paredzētās 2 reizes nedēļā) un turklāt darīt to kvalitatīvi. Jā klāt nestāvēju, iespējams irdināja, bet ja tā, tad atšķirību nejutu. Tuvāk ūdenim (šad tad un šur tur) redzēju, ko līdzīgu, bet šaurā joslā un drīzāk tur bija mēģināts grābt, bet ne irdināt. Nedomāju, ka tāda pamatīga irdināšana traucētu velosipēdistiem, ratiņu stumšanai un tamlīdzīgi, jo šīs smiltis nekad nebūs tik mīkstas, kā tālāk uz kāpu pusi (aiz atkritumu konteineriem) esošās.

Metrus 5 no ūdens noblietētās smiltis nosētas ar koku, dēļu gabaliem, šķēpelēm (lielām un mazām), un tamlīdzīgi (krēslu fragmenti), kā arī sīkām drazām. Manuprāt ik rītus šie jūras izmeši jau nu gan netiek vākti (parasti pludmalē ierados ap astoņiem) un smilšu sijāšana divreiz nedēļā arī izpalikusi, vismaz tā izskatās. Mīkstajās smiltīs arvien vairāk šo jūras izmešu un citas drazas, kuras iespējams lielā mērā pārceļo no tās (nesatīrītās) daļas, kura tuvāk ūdenim. Tomēr jāsaka, ka papīru, skārdeņu, stiklu lausku un tamlīdzīgas drazas pludmalē ir maz, pat ļoti maz. Pudeļu nav un te droši vien paldies tiem, kuriem pašlaik klājas īpaši grūti. Taisnības labad jāsaka, ka vakar pludmale, vismaz tā daļa, kur atpūtos es bija tīra no koku, dēļu gabaliem un tamlīdzīgām drazām.

Neiztrūkstoša pludmales sastāvdaļa ir izsmēķi (pretīgi). Skaties, kur liec kāju, kur gulies! Dažkārt jāsavāc 3 – 5 – 10 izsmēķi (protams, neskaitīju), lai varētu iekārtot atpūtas vietu.

Kādus gadus atpakaļ pludmalē tika uzstādītas jaunās pārģērbšanās kabīnes (ģērbtuves) un kā jau pie mums pieņemts, pieļauju, ka ne mazums naudas tika iztērēts. Nu nav jau nekādas vainas tām kabīnēm tikai tāds “sīkums”, kā no āķīšiem (ja tā varētu teikt) slīdošās, krītošās drēbes un dvieļi (īpaši, kad vējiņš). Āķīšu izvietojums un forma ir nepārdomāta. Turklāt tādam pavecākam cilvēkam (nu ne jau man, kaut gan ….), vai bērnam ierausties šajās kabīnēs pagrūti. Neatceros, kā bija sākumā, bet pašlaik nu ļoooti augstu jākāpj, lai tiktu kabīnē un izkāpjot kāju arī var pamežģīt (varbūt jau ir darīts?).

Kāpās un ap gājēju celiņiem uz pludmali var atrast un “uzdurties” da jebkam. Jā, jā cilvēki cūkas (lai piedod šie nevainīgie dzīvnieki par salīdzināšanu) piedirš, bet kā ar savākšanu? Viena otra pašvaldības amatpersona bēdājās, ka nav tikusi galā ar simtlatniekiem (bezdarbnieki, kurus par 100 latiem mēnesī nodarbina pašvaldības), kuri vāca atkritumus pavirši un sestdien, svētdien vispār viņiem brīvdienas. Nav variantu? Apbrīnojama bezspēcība. Ja kas vasara jau pusē. Sākot ar 15.jūliju šis pienākums (savākt atkritumus izejās uz jūru) uzdots uzņēmējam. Paskatīsimies, kas mainīsies. Ierasts, ka pašvaldība iznomā, uzdod, nosaka un tā tālāk, bet kūtri seko tam, kā tas tiek izpildīts.

Pašvaldības struktūrvienību, vai nolīgto uzņēmumu kroņa numurs pēc plkst. 08:00 virzienā no Dzintariem uz Ķemeriem braucošā atkritumu savākšanas automašīna, kura vēl krietni pēc 09:00 turpināja kustēt pa pludmali. Simtgadīgs auto, grabēdams, klabēdams ar izplūdes gāzēm ievērojami “uzlaboja” tīro gaisu un atpūtnieku noskaņojumu (vismaz manu). Ne mazāk patīkams troksnis veidojās brīžos, kad tika iztukšoti konteineri. Apmēram tajā pašā laikā un tajā pašā virzienā kustēja mazāks vāģis, ar pārvietojamo tualeti un zīmīgu mucu kulbā. Asenizators pieturēja pie pārvietojamajām tualetēm, lika šļūteni tualetes …………, nu jūs jau zināt kur, un darbs varēja sākties. Atpūtniekiem atliek tikai tajā visā noskatīties (var jau arī novērst acis), klausīties (var jau arī aizspiest ausis), iesmaržot (var jau arī aizspiest degunu), bet par ko man tādi prieki. Atliek vien minēt cik tālu Ķemeru virzienā brauca šie abi auto un cikos viņi pabeigs darbu. Visiem patīkamu atpūtu! Šo skatu vēroju vienu rītu, kad tipināju no Dzintariem uz Mellužiem un atpakaļ, bet kā citus rītus nezinu.

Jūrmalas domes amatpersona deklarējušas, ka atkritumus izved laikā no plkst. 04:00 līdz plkst.08:00. Tātad vieni nosaka, deklarē, bet otri dara, kad grib un kā grib. Vai kādu no pašvaldības tas interesē? Ja tas ir izņēmums, nevis norma, tad tā (kas negadās), bet, ja otrādi?

Kopumā tāda sajūta, ka pludmales daļa ar gaišajām kvarca smiltīm ir samazinājusies un it kā nav arī tik biezā slānī (gulēšana cietāka), bet šur tur sāk aizaugt. Jūra joprojām uzņem cilvēku urīnu, bet kāpas, ko jaudīgāku, jo ar labierīcībām čābīgi. Jāteic, ka tās pārvietojamās tualetes pludmales vidū arī nav nekas uh, tas labākais variants. Dažas tuvāk vakaram izdala raksturīgu aromātu, bet dažam labam blakus guļošam par brīnumu netraucē. Ir labi piemēri – stacionārā tualete Dzintaros , ir arī Majoros (šogad neesmu apmeklējis, nezinu kas un kā). Vēlams stacionāro (labu) tualešu vairāk, bet pārvietojamo mazāk, īpaši šajās vietās, kur pašlaik. Kur tās novietot? Nezinu. Jādomā.

Sākot no Dubultiem līdz pat Mellužiem (domāju, ka vēl kādu gabalu uz priekšu) ir izveidojusies civilizācijas pamestā zona, cilvēku maz, zāle arvien vairāk pārņem pludmali. Man personīgi patīk klusums un neskartā daba, jo tā teikt, kad vēlos civilizāciju, troksni un burzmu (ir arī tā), tad to parasti ir vieglāk atrast nekā klusumu un mieru, bet ……. Pludmale ir, bet nevienam nevajag. Dīvaini. Dzintari un īpaši Majori – cilvēku, ka biezs un tajā pat laikā tik daudz neizmantotas teritorijas un nevienam (pašvaldībai, uzņēmējiem) nevajag. Tūristi, ienākumi un tamlīdzīgi. Nevienam nevajag,  tādēļ, ka tas nav izdevīgi? Protams, ka jāatstāj arī šīs īpaši klusās zonas, bet cik lielā mērā un kādā izskatā.

Cilvēki.

Cilvēki, vai kas? Joprojām vienam otram ir piedirst uz to, kas aiz viņa paliek. Visdažādākā veida atkritumi – papīri, pudeles, skārdenes, fekālijas, ieliktnīši un vēl krutāk. Tāda sajūta, ka cilvēks šeit ir pirmo un pēdējo reizi un nedomā atgriezties, bet visticamāk viņš vispār nedomā, jo nav ar ko, ja nu vienīgi ar to, kas starp kājām, bet cik bieži tas, vai tā ir bijuši labi padomdevēji. Tā nu mēs dzīvojam. Vieni parazitē, otri vāc, trešie moralizē (ir arī citi varianti). Skarbi? Nu atvainojiet.

Kas jau nu, bet konteineru pludmalē pietiekoši. Aiziet pa lielam arī ir varianti. Bet nē, – daļai tautas tā ir nevajadzīga greznība.

Pīpēšana pludmalē, tā ir mūsu, nē – jūsu (daļas pīpmaņu) “īpašā kultūra”. Kas jums nepīpētāji, kuri ar svaigo gaisu ir spiesti elpot cigarešu dūmus (velk – pīpē gan veči, gan vecenes). Jums vienalga, vai jūs apdūmojat savējos, vai svešus, pieaugušos, vai bērnus. Tas ir tik pierasts un pašsaprotams, ka pat savējie neaizrāda. Kas jums tāds nieks, kā aizliegums smēķēt Jūrmalas pludmalē. Un patiesi – aizliegums ir, kontroles un tam sekojošo sodu nav. Kādēļ gan nesmēķēt? Jāpiebilst, ka iespējamais sods no brīdinājuma līdz 250 latiem.

Izsmēķi (benīši). Man parastais izbrīns par to, vai pašiem smēķētājiem nākamajā reizē šīs lietas netraucē (jāvāc un tā), vai arī viņi tā vienkārši atnāk – blāc, guļas virsū šim visam. Iespējams vēl kāds labpatikā noraugās uz deguna priekšā esošo, smirdošo izsmēķi, tad uzpīpē un gūst divkāršu, trīskāršu baudu. Labi, labi necepieties. Bet ja nu tomēr mēģināt būt solīdiem un padomāt par līdzcilvēkiem. Domāju jūs paši sāksiet sevi vairāk cienīt, nerunājot par mums nepīpētājiem. Nesakiet, ka jums jūsu pašnovērtējums un citu vērtējums ir viennozīmīgi vienaldzīgs. Ne jau visi esiet cirvji, bet gan ģimenē, darbā un sabiedrībā cienījami cilvēki. Taisnības labad jāsaka, ka arvien vairāk ir tādi, kuri aiziet līdz kāpām (nostāk no cilvēkiem) un pīpē tur. Nav jau īsti pareizi, bet tomēr visu cieņu šiem cilvēkiem.

Kā zināms Jūrmalas pludmale sadalīta mierīgās un aktīvās atpūtas zonās. Laba lieta, cilvēkam ir iespēja atpūsties pēc patikšanas. Kāds humorists teicis – tikai mūsu cilvēki spēj sabojāt labas lietas. Izskatās, ka to var attiecināt arī uz mums.

Tātad mierīgajā atpūtas zonā Dzintaros, pa labi no Piestātnes ielai pretim esošās izejas uz jūru ir uzstādītas metāla konstrukcijas, pieļauju volejbola tīklu stiprināšanai. Ja mierīgās atpūtas zona, tad kādēļ šādas konstrukcijas. Ja jau ir šādas konstrukcijas, tad kādēļ gan šajā mierīgās atpūtas zonā, tikai pa kreisi no izejas uz jūru neuzraut futeni un tā pa nopietnam. Jā, uzrodas “gudrīši” (domāju no tuvējās viesnīcas), kuri atstiepj futbola vārtus un apmēram 10 cilvēku sastāvā ar pilnu jaudu (apavos) dzenā bumbu. It kā mani pārāk neskar (atpūšos nostāk, bet garām iznāk iet) un tas sit uz masu. Šiem plebejiem (ne tajā labākajā nozīmē) nospļauties par to, ka viņi atrodas klusajā zonā. Ar sparu garām vārtiem sistā bumba te vienu te otru no guļošajiem sauļotājiem uzrauj sēdus, vai pat stāvus (kādam arī nedaudz tiek). Dzirdu (nevar nedzirdēt) krievu valodu un raksturīgos lamu vārdus (spēlētāju savstarpēja komunicēšana). Noprotu, ka šie krieviski runājošie lasīt latviski nemāk, kā arī pēc viņu domām za vsjo uplačena (par visu nomaksāts), tātad dara ko grib. Cilvēki kūtri un nereaģē. Šoreiz tas mani skāra mazākā mērā, bet citādi droši nepaslinkotu un neērtības sagādātu, ja arī pārāk netraucētu, tā teikt – aizvainojums par valsti. Kaut gan ko var gribēt no iebraucējiem, ja savējiem visatļautība arī nav sveša.

“Īsumā”, tas arī būtu viss. Ja nu vienīgi?

Padomāsim par to, vai pludmalē mums būtu klātesošiem skaļās diskusijās un monologos jāizstāsta visa sava dzīve, prieki un bēdas (Latvija ir maza un ne tikai tādēļ), sauļosimies prātīgi un visādā ziņā pieskatīsim bērnus.

Pavisam neliela atkāpe iz dzīves. Vīrietis un sieviete ap gadiem 40 (prātam jābūt) ap plkst. 11:30 atveda uz pludmali trīs (pabālus) bērnus (apmēram 6 – 12 gadi). Sieviete kā mācēja un kā ļāvās bērni (šur tur) iesmērēja ar krēmu un uzreiz palaida peldēties. Pēcāk vīrietis atskaitījās kādam telefoniski par labi padarītu darbu, stāstot kā bērni tiek sargāti no saules kaitīgajiem stariem, un, ka viņi te ilgi nebūšot, tikai stundiņas trīs, četras. Nabaga bērni.

Reti, bet tomēr viens otrs, neskatoties uz pastāvošo aizliegumu, uz pludmali atved suni. Vai te jūsu mīluļiem patiesi ir īstā vieta? Karstums, sāļais ūdens, par pārējo nemaz nerunājot.

Piedomāsim pie tā ko darām, vai nedarām. Iespējams kādā brīdī sapratīsim, ka tas ko darām, vai nedarām ir galīgi garām. Dažkārt jāpieliek pavisam nedaudz pūļu, lai mēs būtu CILVĒKA rīcības cienīgi. Galu galā mēs taču esam Homo sapiens, vai kā?

Šodien pamatīgs lietus un negaiss, bet karstās dienas šovasar neizpaliks un tad uz jūru, jūru, jūru (nav jau tik traki).

P.S. Jūrmala kopumā nav pārāk tīra un sakopta pilsēta.

Policisti ku kū, kur jūs esat, vai tādi vispār pilsētā Jūrmala eksistē? Ja būtu, tad viena otra nekārtība varētu izpalikt, vai nākamreiz liktu kādam padomāt pirms ko iesākt, vai neiesākt, bet ne par to šis stāsts.

Visu labu – mums visiem!

Jūlija pirmajā svētdienā, izmantojot jaukā laika (beidzot) doto iespēju, ar ģimeni “aizšāvām” uz Jūrmalu. Nu jau vairākus gadus mēs pārsvarā izmantojam Dzintaru pludmali un precīzāk to daļu, kura robežojas ar Bulduru pludmali. Šis paradums iegājies no tiem labajiem laikiem, kad bija iespēja atpūsties IeM Dzintaru rehabilitācijas centrā, kā arī turpat netālu esošajās VRS mājiņās (līdz pludmalei 5 minūšu gājiens).

Konkrētā pludmales vieta mums vairāk pieņemama tādēļ, ka nav pārāk tālu no mājām, nav pārāk piebāzta (salīdzinoši) ar cilvēkiem un tajā pašā laikā nav tālu no civilizācijas. Atpūšamies klusajā zonā. Blakus ir tirdzniecības telts (bez mūzikas), tādēļ netraucē. Teltī var nopirkt alu, atspirdzinošus dzērienus, sīkas uzkodas un tamlīdzīgi. Gribi lētāk, tad sauļojoties un pastaigājoties var aiziet līdz Bulduru veikalam, kurš atrodas pie pašas pludmales (nav diez ko tuvu, bet tomēr). Uz otru pusi (faktiski turpat) Dzintaru centra virzienā ir visi pārējie mūsdienu labumi, – aktīvā atpūtas zona, vairums telšu ar dažādiem piedāvājumiem, mūzika, iespēja iznomāt teju visu nepieciešamo atpūtai pludmalē. Kad esi saules nogurdināts var pārģērbties un pastaigāt pa turpat esošo Dzintaru mežaparku, Dzintaru koncertzāles rajonu un Jomas ielu. Viss iepriekš uzskaitītais ir ar “roku” sasniedzams.

Svētdien izbraucam mazliet pēc plkst. 07:00 un apmēram plkst.08:00 dziļā vientulībā esam iegādājušies Jūrmalas caurlaidi un jau pēc mirkļa bez problēmām novietoju auto tukšajā Dzintaru prospektā. Nepilni 200 metri un esam pludmalē. Apmēram plkst. 08:30 mēs jau esam iekārtojušies pludmalē. Apkārt klusums un tukšums. Viens otrs skraida, bet sauļojoties tuvumā nevienu nemanām. Debesis zilas, saule silda. Manējie ar steigu uzsāk sauļošanos, lai nepalaistu garām nevienu saules stariņu, bet es nolēmu patipināt (sen nebija darīts). Sauļojoties tipinu ar basām kājām, un nožēloju, ka neesmu paņēmis skriešanas apavus. Aiztipinu līdz Dubultiem un griežu atpakaļ. Svaigs rīta gaiss un jūra, vienkārši burvīgi. Skatu un baudu nedaudz bojā pamestās celtnes (sanatorijas, viesnīcas un tamlīdzīgi), kā arī vietām ne visai tīrā pludmale (dažādas sīkas drazas).

Atgriežoties mani jau gaida meita. Dodamies ūdenī, kurš izrādās samērā silts un tas priecē, zobi nav jāklabina. Atspirdzinājies ūdenī, liekos slīpi un turpinu saules peldes. Apmēram līdz 11:00 baudām klusumu un mieru, cilvēku ļoti maz. Manējie ik pa laikam uzkož līdzi paņemtos gardumus, bet es taupos. Šoreiz jau nu noteikti biju nodomājis iestiprināties kādā no Jomas ielas ēstuvēm. Par mazāk kaitīgu sauļošanos esam padomājuši – rīta stundas, aizsargkrēms. Forši.

Ar laiku cilvēki sāk uzrasties un čalošana var sākties. Pirms 12 sākam taisīties prom un tad jau cilvēku ir daudz. Tie nebeidz un nebeidz nākt.

Pastaigājoties aizejam uz turpat esošo Dzintaru mežaparku (bijušā Jūrmalas lunaparka teritorija). Jauka vieta nesteidzīgai atpūtai. Priedes (200 gadu vecas), glīti veidoti celiņi un soliņi. Var nolīst ēnā un baudīt brīnišķīgo gaisu un klusumu. Tas viss neskatoties uz to, ka parkā ir skrituļslidotāju trase, skeitparks, strītbolu laukumi, rotaļu laukumi bērniem ar atrakcijām un kāpelēšanas iespējām un citām aktivitātēm. Kafejnīca, vietas sīkām uzkodām un saldējumiem, kā arī labas tualetes jūsu rīcībā. Parks atvērts no plkst. 09:00 līdz 23:00, ieeja par brīvu. Parkā aizliegts iebraukt ar automašīnām, ievest suņus, smēķēt, lietot alkoholiskos dzērienus. Šogad pieejams iespaidīgs skatu tornis, kura augšējā platforma ir 33,5 metru augstumā, redzēt var labi tālu. Tornis šūpojās un skats uz leju cauri režģotajām kāpnēm un platformām arī iespaidīgs. Redzēju, ka viens otrs kāpšanu pārtrauca, kurš nu kurā vietā.

Ir jau dziļa pēcpusdiena un īstais laiks tā labi paēst. Jomas iela pilna ar ēstuvēm, pārsvarā ar nelatviskajām un pat nekrieviskajām virtuvēm. Cenas, lai Dievs nogrābstās. Lai kā es biju nolēmis šajā reizē neiespringt uz tēriņiem, bet tomēr kas par traku, tas par traku. Alus 0,33 l maksā divus latus (bija arī nedaudz lētāki varianti). Par normālu paēšanu (cenas ziņā) nemaz nerunājot. Vai patiešām ar šīm cenām un tādējādi nelielo apmeklētāju skaitu var nopelnīt? Drīzāk principa dēļ nevis taupības dēļ liedzam ēstuvēm nopelnīt. Vispār nesaprotu, kas tūristam šajā vietā (Jomas ielā) varētu šķist interesants un liktu atgriezties vēlreiz. Vienā no šķērsielām atrodas ātrā ēstuve, bet tik jau nu šaubīga, ka ātri vien esam ārā. Tāda sajūta, ka šeit cūkgaļas vietā var tikt pasniegts da jebkas. Cenas zemas, bet porcijas izskatījās arī nekādas. Īsi sakot glāba mūs Narvasen kioski, kur nopirkām topmaizītes un dažāda veida city dogiem + kola, saldējumu.

Aizstaigājam līdz Dzintaru koncertzālei, kur blakus atrodas solīda tualete (Ls 0,20), tā teikt varam, ja gribam. Paejam tālāk līdz pludmalei un nu jau cilvēku ir īpaši daudz. Vai nevienam nekait kaitīgie saules stari un kā ar apdegumiem! Mēs gan dodamies mājās, jo pirmajai nopietnajai sauļošanās reizei pilnīgi pietiek. Izbraucot no Jūrmalas redzam automašīnu rindu 1,2 km garumā Jūrmalas virzienā (ir bijušas arī 3 – 4 km garas rindas). Cilvēciņi nīkst, lai iegādātos caurlaides. Bail padomāt, kas darīsies, kad vakarā visi dosies mājās. Jums to vajag?

Tādēļ, ja uz Jūrmalu, tad labāk no rīta, veselīgāk un stresa mazāk.

P.S. Pirmdienas pirmā dienas puse paiet pēc līdzīga scenārija, tikai bez Jomas ielas.

Novērojums. Dienas vidū uz ielas novietotajām BMW automašīnām spoguļu stikliņu vietā vieni vadi, bet no tā jau nekur neesam pasargāti. Izbrīna vienīgi šāda nekaunība. Iespējams narkomāni, vai tamlīdzīgi, kuriem vajag un zaudēt nav ko, kā arī jāatzīst izvēle Jūrmalā dienas vidū ļoti liela.

Esiet uzmanīgi un, lai jums visādā ziņā veicas.

Pēdējā mēnesī pirms 23.11.2009., skrienot lēnā tempā uz slīdošā skrejceliņa 3 reizes nedēļā, es biju savācis noskrietus 230 km mēnesī. Lielākais noskrietais attālums 28 km. Distancē lielākais pavadītais laiks 4 stundas. Īsākā distance 11 km. Biežāk noskrietie attālumi 21 km. Ātrums 7 km/h, dažreiz lielāks. Pulss 70% no maksimālā līdz pat 100%, bet tie 100% garākajā distancē. Tātad manā gadījumā ir skriets ar pulsu no 123 līdz pat maksimālajam 176. Maksimālo pulsu aprēķina (220-vecums). Uz to brīdi tie bija labākie rādītāji gan pēc regularitātes, gan pēc kilometrāžas visos griezumos. Tādējādi biju cerību pilns, ka viss notiks un attīstīsies vēl labāk gan treniņos, gan maratonā. Bet kā tad veicās? Treniņi, kļūdas un ne tikai, pulsi, testi, zilie nagi un tamlīdzīgi, apavi, drēbes un aprīkojums, atziņas ………

Tātad 23.11.2009. līdz 2010.gada Nordea Rīgas maratonam bija atlikuši 6 mēneši.

24.11.2009. tipināju ar ātrumu 7,1 km/h, celiņa kāpums kā parasti 1% (nelielai āra skrējiena imitācijai – vējiņš, nelīdzens ceļš un tamlīdzīgi), distancē pavadītais laiks 04:13:30, noskrieti 30 km. Pulss pēc 5 minūtēm 127, pēc stundas 136, pēc divām 144, pēc trijām 154, pēc četrām stundām 163 un distanci beidzot arī 163. Mērķis joprojām bija audzēt kilometrāžu un distancē pavadīto laiku, kā arī īpaši nepārkāpjot aerobo slieksni, nostiprināt sirdi, asinsvadu sistēmu un izturību. Šim mērķim es sev noteicu pulsu (vadoties pēc pašsajūtas un iepriekš noskrietā) robežās no 70 līdz 85% no maksimālā (123 – 150), kaut gan iesācējiem aerobo darbaspēju uzlabošanai iesaka pulsu 60 – 80% no maksimālā.

Konkrētajā reizē ieteicamajā pulsa diapazonā es spēju noskriet faktiski tikai 2 stundas – 14 km (sevis noteiktajā – 3 stundas – 21 km). Iespējams tā arī bija un ir mana kļūda, ka gribēju un gribu vairāk un uzreiz. Bet kā jau teicu skrienu pamatā priekam un tādēļ vismaz pagaidām skrienu pēc izjūtām un patikšanas. No otras puses, kā tad kāpināt kilometrāžu un laiku? Ja jūtos labi, kādēļ gan neskriet, neskatoties uz pārkāpto aerobo slieksni. Turklāt vairāk, vai mazāk katram sagatavotības līmenim aerobais slieksnis atšķiras un ņemot par atskaites punktu maksimālo pulsu šis rādītājs var būt neprecīzs. Precīzai aerobā un anaerobā sliekšņa noteikšanai nepieciešams veikt speciālus testus, piemēram, šeit, bet tie ir papildus izdevumi.

Mani turpmākie treniņi līdz 12.12.2009. pamatā bija 3 stundu gari, noskrienot 21 km vienā piegājienā. Tātad šajos treniņos es īpaši ar pulsu negrēkoju. Lasīju, ka darbaspējas samazinās, ja ar pulsu diapazonā no 80 – 90% strādā (skrien) 1/3 no kopējās slodzes ilguma. Savukārt, ja ar pulsu no 80 – 100% strādā ilgāk par pusi no visas distances, tad darbaspējas var nokristies zemāk par sākotnējo līmeni. Tādējādi garākajās distancēs (30, 32, 33 km) tā bija, kā bija, bet šos attālumus es skrēju reti. Katrā ziņā tiem, kuri sāk, vai ir tikko kā ceļā, būtu jāsteidzas ļoti lēni. Pulss jāievēro, kilometrāža un distances laiks jāaudzē pakāpeniski.

Kas tad notika pagājušā gada 12.decembrī? Skriešanas laikā labās kājas mazais pirkstiņš atteicās strādāt pavisam un galīgi. Tāda sajūta it kā es to būtu pamatīgi sasitis, salauzis, vai samežģījis. Sāpes pastiprinājās. Es, pieciešot šīs sāpes, noskrēju savu minimumu 21,6 km (biju domājis vairāk) un pārtraucu skrējienu. Mājās devos klibodams, nevarēju kāju pielikt pie zemes, sāpes papildināja tādi kā strāvas triecieni pirkstā, kuri izstarojās uz kāju.

Iepriekšējos divos mēnešos (skriešanā intensīvākajos) man bija dažādas likstas. Pirmkārt jau divu pirkstu nagi palika zili (katrai kājai pa vienam), kuri pasāpēja, bet nenogāja (paralēli cik varēju tik skrēju). Papildus pēc garākiem skrējieniem, pārnākot mājās, mugura protestēja (sāpēja), bet itin ātri atgāja (parasti nākamajā dienā). Gadījās, ka sāpēja galva (tā īpaši stipri). Bet visas šīs likstas bija sīkums, salīdzinot ar mazā pirksta sačakarēšanu. Jāsaka, ka jau kādu laiciņu iepriekš es sāku izjust diskomfortu visos kāju pirkstos, kas ļoti traucēja skriet. Skrienot pirkstus sāka vilkt uz augšu, tie palika stīvi, dažbrīd kāds arī sāpīgs. Palēnām mazais pirksts sāka īpaši izcelties, līdz atteicās strādāt. Pieļauju, ka daļu no šīm likstām var norakstīt uz pārāk straujo slodzes palielināšanu, tādēļ atkārtošos – steidzieties lēnām.

Es saprotu, ka galvas sāpes no pārslodzes un muguras sāpes no vecām kaitēm, kuras atmodina pārslodze. Bet nekādi neizprotu pirkstu vilkšanu, stīvumu, kā arī sāpes un vēl vairāk asins izplūdumus zem kāju pirkstu nagiem. Zināms, ka zilie nagi veidojas, ja skrien apavos, kuri ir par mazu. Es savukārt skrēju ar laika gaitā pārbaudītiem Reebok skriešanas apaviem (noskrēju arī pusmaratonu), kuri drīzāk bija iznēsājušies un nolietojušies. Kur tā vaina,  nolietotajos un iznēsātajos apavos, vai arī pārslodzē?

Katrā ziņā pagājušā gada decembrī iegādājos skriešanas apavus Asics GT-2140 (ražots Ķīnā) ar gēlu zolēs un tamlīdzīgiem labumiem. Ar šiem apaviem skrienu treniņos un noskrēju arī šī gada Nordea Rīgas maratonu (42 km 195 m). Apavus pirku veikalā „Maratons”. Man tika dota iespēja notestēt pēdu, lai piemeklētu tieši man vajadzīgos apavus. Bija jāskrien uz slīdošā celiņa un tajā laikā tika filmēts skriešanas solis. Pārdevējs datorā vēroja soli un ieteica man nepieciešamos apavus. Pēc redzētā spriežu, ka tas cik pareizi tiek izvēlēti piemērotākie apavi ir atkarīgs tieši no pārdevēja profesionalitātes. Apavus iegādājos ar 20% atlaidi un tie izmaksāja Ls 69,99. Patīkams pārsteigums no pārdevēja puses – dāvanā Asics zeķes (Ls 6,99) skriešanai. Par šādu bonusu neko nezināju (pircējiem nebija attiecīgas informācijas), tādēļ divtik prieks, ka pārdevējs šādu dāvaniņu pasniedza (varēja arī nedot). Papildus nopirku šortus (apakšbikses) Tech Fit (Adidas) Ls 14,99.

Līdz veikala „Maratons” apmeklējumam skriešanai biju tērējis ļoti maz. Biju iegādājies Vjetnamā ražotus Reebok skriešanas apavus (puse no Asics cenas). Nopirku Reebok pulksteni (pulksteņa, kalendāra, hronometra un dažādas pulsa rādījumu funkcijas), tātad nekas īpašs, bet dažkārt noder. Pirku pa lēto kādā no žurnālu katalogiem. Šortus skriešanai, krekliņus, šortus (apakšbikses) un zeķes pirku pēc principa, jo lētāk, jo labāk, neraugoties uz ražotāju. Vienīgais zināma zīmola – Adidas krekliņš (paredzēts speciāli skriešanai) tika nopirkts 2008. gada Nordea Rīgas maratonam, ja nemaldos par 20 latiem.

Iegādātajos Asics skriešanas apavos jūtos labi. Asics zeķes arī labās, kā uzlietas. Šortiem (apakšbiksēm) gan viens stars šļūc uz augšu (iespējams esmu šķībs) un tādēļ tos praktiski neizmantoju un itin labi iztieku par pāris latiem pirktām apakšbiksēm (skrēju arī maratonu un nekādu noberzumu, vai tamlīdzīgi). Arī krekliņus, skriešanas šortus un zeķes ikdienā izmantoju visparastākos un lētākos (ne gluži no santīma līdz latam, bet ļoti tuvu tam), nav ne vainas arī Adidas zeķēm (Ls 2,00 pāris – nav dārgi). Protams, ka dažkārt atklājas arī kādas neizmantojamas zeķes, vai apakšbikses, kas reāli traucē skriet (vīles, sašļukšana un tamlīdzīgi). Te gan jāsaka, ka nopērkot dārgu preci arī ne vienmēr būs OK (gadījums ar šortiem (apakšbiksēm).

Uzmanību platu pēdu īpašniekiem. Man viens zināms cilvēciņš iegādājās Asics skriešanas apavus un sagādāja papēžiem pamatīgas tulznas. Kā izrādās apavos esošajām pēdiņām malas ir ieliektas uz augšu, lai labāk pēdu satur, bet kājas pēda par platu un neiegūlās šajā formā. Jāuzteic veikala „Maratons” pārdevēji, kuri apmainīja apavus, bet diemžēl rezultāts palika nemainīgs. Cilvēciņš izlīdzējās ar to, ka (pēc mana ieteikuma) nopirka parastas pēdiņas, piegrieza pēc izmēra un nu apavi ir lietojami. Protams, ka tā jau vairs nav tā prece, bet skrien un viss notiek.

Neiedziļināšos par uzturu, dārgajiem uztura bagātinātājiem, enerģijas dzērieniem, somiņām, jostām, pudelītēm, specializētiem pulksteņiem, īpaši aprīkotiem skriešanas apaviem, sviedru uzsūcējiem, mūzikas pavadījuma nodrošināšanu, vai vienkārši īpaši skriešanai paredzētajām drēbēm un apaviem (īpaši pazīstamu zīmolu). Piedalīšanās sacensībās arī maksā un, ja vēl tās notiek ārzemēs, tad izmaksas jau kļūst pieklājīgas. Neiedziļināšos, jo no tā maz ko izmantoju un zinu tikai to, ka tas nav lēti un tāds skrējējs, vai drīzāk neskrējējs kā es var iztikt bez daļas no šiem skrējēja priekiem. Protams, ja man būtu cits līmenis un iespējas, tad kādēļ gan nē.

Ko es ar to gribēju teikt?

Tikai to, ka skriet var ļoti lēti, var skriet dārgi un var skriet ļoti, ļoti dārgi un tad jau teiciens, ka skriešana ir lēts sporta veids, vai vaļas prieks ir nevietā. Katrā ziņā, ja gribas, tad skriet var un pat vajag.

Iespējams kāds teiks, kur tad prieks šādi mocīties un vēl par to maksāt. Nu nav jau tik traki, kā izskatās un pagaidām izdevumi ir nelieli. Ne jau vienmēr kaut kas kaiš un man jau ir tā, ka faktiski tos 21 km es varu lēnā gaita notipināt jebkurā diennakts laikā un bez grūtībām. Bet, ja pārāk bieži, vai neregulāri, turklāt mijoties ar garākiem skrējieniem un pa starpu ar vienu otru paātrinājuma gabalu, dzelžu pastaipīšanu, tad gadās visādi. Katrā ziņā žēl, ka tā sanāk (negadījumi), bet skrienu, kā gribu un jūtu. Skrienot savādāk (gribu skriet ilgāk, tālāk un tūlīt) es negūtu gandarījumu, protams, ne jau par likstām, bet par skriešanu.

Iespējams turpmāk mēģināšu ieklausīties pieredzējušu skrējēju padomos un skriet pareizāk.

Iepriekš rakstīju, ka līdz maratonam atlikuši seši mēneši un paredzēju, ka tas būs pietiekoši, lai sagatavotos maratonam. Tā tas arī būtu bijis, ja ne dzīves ienestās korekcijas. Treniņa periods izvērsās saraustīts, ar problēmām un lieliem pārtraukumiem, bet par treniņu, Rīgas Nordea 2010.gada maratona svētkiem un ar tiem saistītajiem jautājumiem mazliet vēlāk. Kā tad man klājās trasē maratona laikā?

Distance 42 km 195 m sastāvēja no trijiem, apmēram 14 km gariem apļiem. Ar pirmajiem skriešanas metriem sapratu, ka būs grūti. Aizsitās lielā liela kaula priekšējie muskuļi, mazā liela kaula un pirkstu garie izstiepējmuskuļi. Grūti spriest precīzāk (neesmu zinātājs), bet nu kaut kur tajā rajonā (no ceļa uz leju). Skrējienam kā tādam tas par labu nenāca. Iepriekš skrienot, īpaši nebiju piefiksējis tādu problēmu (iespējams piemirsu). Turpināju skriet un pēc 2 -3 kilometriem šī problēma izzuda. Es jau sākumā cerēju, ka tā būs, jo iepriekš ir bijuši gadījumi, ka aizsitas muskuļi (citi), bet turpinot skriet tas pāriet.

Apmēram piektajā kilometrā pa degunu sāka tecēt asinis. Kabatā bija salvete, kuru sarullēju un iestūķēju deguna kreisajā nāsī. Turpināju skriet. Sāka puņķoties otra nāss (bija nelielas iesnas). Elpošanas ritms tika izjaukts, ieelpoju un izelpoju tikai un vienīgi caur muti. Tā es ar tamponu vienā nāsī un puņķodamies pa otru nāsi (ik pa laikam susinādams to ar salveti) skrēju un domāju nafig, nafig, nafig man tas vajadzīgs. Tā es domādams noskrēju pirmos 14 km un gribēju iet malā, bet ieraugot meitu, (fotografēja mani) un sievu (pieskrēja un piedāvāja salvetes) skrēju tālāk. Iespējams viņas par manu skrējienu (ar veiksmīgu finišu) bija norūpējušās vēl vairāk par mani, nevarēju pievilt. Pie noskrietajiem 9 km noskrēju vēl apmēram 6 km ar salveti degunā, līdz asins pārstāja tecēt. Kārtējā enerģijas punktā tiku galā ar degunu (iztīrīju un tā). Tomēr šādā veidā noskrietie apmēram 15 km lika sevi manīt un pat ļoti. Trīs dienas pirms maratona biju beidzis lietot ļoti stipras un arī mazāk stipras antibiotikas (kopumā lietoju 8 dienas). Tas arī izskaidro asiņojošo degunu. Nelīdzēja arī nu jau nedēļu (par maz) lietotais uztura bagātinātājs Askorutīns (parasti ir palīdzējis). Pēc maratona vēl divas dienas nevarēju normāli ieēst un padzert, pārāk biju saelpojies skrienot (mute un kakls jēls).

Otrajā aplī dodoties pacēlumā uz Vanšu tiltu (apmēram 23 kilometrā) bija pavisam švaki un metrus 10 nogāju solī, bet sapratis, ka būs tikai sliktāk turpināju skriet. Iemanījos pacēlumā vēl kādu apdzīt. Pēc 2 apļiem (28km) kārtējo reizi bija vilinājums beigt distanci. Mans laiks uz to brīdi bija apmēram 3 stundas 15 minūtes. Minimums bija izpildīts. Bija mērķis 2 apļus (28 km) noskriet, iekļaujoties 4 stundās, un, tad jau redzēs, jo organizatori bija paziņojuši, ka trešajā aplī nelaidīs tos, kuri 28 km noskries lēnāk par 4 stundām. Nolēmu turpināt, jo bija pietiekoša laika rezerve, lai iekļautos laika limitā (6 stundās), kaut vai ejot vidējā tempā visus atlikušos 14 km. No trešā apļa noskrēju apmēram 5 km, bet pārējos (apmēram 9 km) nogāju ātrā solī. Skrēju un gāju pamīšus. Iet bija grūti (par ātru) un no pārslodzes līdz ģībonim nebija tālu, atkal un atkal gribējās noiet malā. Tomēr nepadevos un arī tempu pārāk nesamazināju. Ja jau tiku tik tālu (apetīte rodas ēdot), tad gribēju iekļauties 5 stundās 30 minūtēs, jo šāds laika limits ir daudziem citiem maratoniem (nevis 6 stundas). Vietām apdzinu vairākus ejošus (gados jaunākus) dalībniekus.

Krastmalā 42 km atzīmi sasniedzu ejot. Līdz finišam palika 195 m. Sāku skriet, bet kājas neklausīja un atkal pārgāju solī. Nekad nav paticis distanci veikt pārmaiņus skrienot un ejot. Man vienmēr ir grūti atsākt skriet. Labāk ir kaut vai skriet ļoti lēni, bet skriet. Apmēram 150 m no finiša man garām panesās jauna meitene (var redzēt foto) un tas jau bija par traku. Es saprotu, ka jauniem un aktīviem sportotājiem tā skriešana padodas vieglāk (pulss un tā), bet tomēr. Tā nu es sakopojis visus spēkus un ar smaidu sejā mēģināju viņu noķert skrienot cik jaudas, bet nesanāca, jo arī viņa nepadevās. Toties finišs iznāca labs. Paldies meitenei! Minētā meitene noskrēja malā un sāka raudāt, tā man vismaz stāstīja. Tādas, lūk, emocijas, pārdzīvojumi un prieks par paveikto.

Distances laikā vienu reizi otrajā aplī un vienu reizi trešajā aplī piestāju enerģijas punktā un pirmo reizi mūžā iedzēru enerģijas dzērienu Powerade (zilo). Tādējādi pirmo reizi padzēries turpināju skriet, bet vajadzēja vismaz izskalot muti ar ūdeni (dzert negribējās), jo dzēriens salds un lipīgs. Līdz nākamajam punktam (apmēram 5 km) skrēju ar visai nepatīkamu sajūtu mutē. Visas trases laikā dzēru maz, jo tā esmu radis (pusmaratonā nedzēru vispār). Domāju, ka kopumā izdzēru apmēram 600 ml ūdens. Maratona dienas rītā apēdu vienu banānu un izdzēru 200 ml ūdens. Līdz šim treniņos un sacensībās neko speciālu (enerģijas dzērienus un tamlīdzīgi) neesmu lietojis, kā arī ēdot neesmu piedomājis pie tā, kas būtu labāk, lai sasniegtu labāku rezultātu, bet iespējams vajadzētu.

Tāds nu, lūk, izvērtās man šis skrējiens. Sveiciens Vladimiram (bijušajam kolēģim no VRS), kurš apsveicinājās ar mani distancē. Kā redzu Tu veiksmīgi esi noskrējis pusmaratonu un līdz ar to saku Tev, kā arī pārējiem esošajiem un potenciālajiem skrējējiem – TIEKAMIES nākamajos maratonos, lai Jums veicas!!!

P.S. Varbūt kāds ir sācis piedalīties maratonos (jebkurā distancē), iedvesmojoties no mana iepriekšējā raksta (pats lasījis, vai kāds pastāstījis)? Būtu interesanti zināt kas un kā.

Sony fotofiniša bildes.

Meitas uzņemtās bildes.

PASTEIDZIETIES! Ceriņu ziedēšanas laiks apmēram līdz 15.jūnijam. Ņemiet vērā, ka ziedēšana tūlīt, tūlīt (manuprāt) jau sāks iet uz otru pusi un tad jau nebūs tik krāšņi un smaržīgi. (Foto – 29.05.2010.)

Tuvojoties dārzam, sapratu, ka pasākuma apmeklējums ir ļoti liels, jo labu gabalu pirms dārza, galvenās ielas un šķērsielas bija pilnas ar vieglajām automašīnām un autobusiem. Pabraukājis šurpu turpu, veiksmīgi novietoju savu auto un, baudot jauko laiku, lēnā solī devāmies ceriņu dārza virzienā. Neskatoties uz lielo apmeklētību, pie kasēm lielu rindu nebija, pastāvēju pāris minūtes.

Ceriņu dārzā krāšņums neaprakstāms. Tas ir jāredz un lēnām jāizbauda. Tiem, kuri aizraujas ar foto ir ko darīt un arī pārējiem ir ko klikšķināt. Mūsu fotoaparāts salūza tikko meita sāka bildēt  – žēl. Ceriņu smaržas mijās viena ar otru, nebeidzot mūs izbrīnīt ar savu neaprakstāmi jauko aromātu. Vienīgi iestājoties bezvējam (vai tuvu tam) smaržu intensitāte noplok un tad gan ceriņziedi jāaplūko tuvāk, lai sajustu smaržu.

Šajā ceriņziedu pasaulē īpaši labi iederējās koncerts „Ceriņziedu melodijas”. Pirmajā daļā uzstājās Jelgavas Tirkīzzilais koris Žorža Siksnas vadībā, bet otrajā daļā Nacionālā teātra aktieri Dita Lūriņa un Mārtiņš Egliens, kuri izpildīja dziesmas angļu valodā no izrādēm „Ditas Lūriņas muzikālā programma” un „Kerijas retrospekcija”. Nākamajā teātru sezonā (kurš nav paspējis šajā) ir vērts apmeklēt D.Lūriņas muzikālo programmu „Sapnis par Brodveju”. Muzicēja Jelgavas bigbends Raita Ašmaņa vadībā. Kas var būt labāks par šo? Gan jau var, bet patiešām kora un aktieru dziedātās dziesma bija OK (vismaz mums), par bigbenda muzikālo pavadījumu nemaz nerunājot.

Koncertu baudīt bija iespējams sēžot uz soliņiem (ja ieņēmi ātrāk vietu), uz līdzi paņemtajiem sēžamajiem, kā arī atlaižoties glīti nopļautajā zālītē, vai vienkārši staigājot un aplūkojot dārzu. Cilvēku bija daudz (latvieši, lietuvieši, krievi, igauņi), bet plašajā dārzā drūzmu neizjutu. Vienīgās rindas bija pie tualetēm (viena muzejā un viena dārzā), kā arī pie saldējuma tirdzniecības vietas. Citās vietās tika tirgotas arī dažādas sulas un sīrupi (ābolu, cidoniju), kafija, Stendera izstrādājumi. Tirdzniecības vietas kopumā kādas piecas un tas labi, ka tik maz, jo negribētos, lai šis pasākums izvērstos par lielu tirgošanos. Vienīgi saldējumu varēja tirgot pāris vietās un tā, lai pietiek visiem gribētājiem. Sulas un tā – es saprotu, bet ziepes (varēja tirgot ārpus teritorijas)?

Šur tur varēja manīt, ka kāds iedzer pa mēriņam, bet solīdi, neuzkrītoši un ar mēru (kāda vīniņa glāze un tā). Pamanīju kādas četras – piecas kompānijas. Ļoti gribētos, lai nākamgad tas nevērstos plašumā. Atšķirībā no citām koncertu vietām, ceriņu dārzā starp pārējiem apmeklētājiem redzēju tikai divus (iespējams ar divām rievām), kuri pīpēja tieši ceriņu un citu apmeklētāju ieskauti. Neskatoties uz dažiem izņēmumiem, šis nepīpēšanas fakts ir unikāls, jo parasti brīvdabas koncertos gandrīz vai elpas nav. Iespējams vieta un atmosfēra dara savu. Dārzā policistus formās nemanīju un arī tas priecē, bet dārza tiešā tuvumā policistu bija pietiekoši. Manuprāt, pareiza taktika.

Tiekamies nākamgad kārtējā koncertā ceriņziedu laikā!

Vērojot šos stāstus es neviļus aizdomājos, kā tad ir ar mani. Vai arī, kā tad ir ar tiem, kuriem draugu nav, kuriem brālis nav brālis, māsa nav māsa un kolēģis tikai mēbele attiecīgajā darba vidē. Pat starp vecākiem un bērniem dažkārt ir dziļa, dziļa aiza, ko viņi paši izveidojuši un tā ir kļuvusi nepārvarama. Kā tuvi cilvēki nokļūst līdz šādam stāvoklim? Skumji.

Neiedziļināšos tēmā, kas ir īsts draugs, jo tas liekas pašsaprotami. Kā gadījās, kā nē man ir palicis viens draugs. Šai draudzībai, kura ilgst nu jau vairāk kā 20 gadus ir bijuši gan vieglāki, gan grūtāki laiki, bet, ja es saku draugs, tad tas nozīmē, ka mūsu draudzība ir pārbaudīta vērtība. Bet varbūt manā dzīvē arī līdz šim ir bijis tikai viens draugs? Ļoti, ļoti negribētos, lai tā būtu bijis. Gribētos, lai vismaz tajā laikā tā būtu bijusi laba, sirsnīga, nesavtīga draudzība, kurai dažādu apstākļu dēļ nebija lemts turpināties. Vissliktāk, ja draugs par tādu ir tikai uzmeties. Nu jau ar lielu pārliecību varu teikt, ka ir bijuši arī tādi.

Bērnībā, pusaudžu gados un jaunībā man bija daudz draugu, ka mudž (tā es domāju). Dienas no agra rīta līdz vēlam vakaram pavadītas kopā, nakts tusiņi, dalīšanās ar vislielākajiem noslēpumiem un tamlīdzīgi. Kā jau visi, vai lielākā daļa, ko tik mēs nedarījām ……….. un ne tikai, jo bijām kopā tā teikt ne tikai priekos. Tomēr dzīve mūs pašķīra un tā pašķīra, ka faktiski ne ar vienu no viņiem es nesatiekos un nesazinos. Arī pēc 20 bija ne mazums draugu un paziņu, bet gāja laiks un es zudu viņiem un viņi zuda man. Kādēļ tā?

Es mēģinu saprast, kas tad no manas puses nebija izdarīts, lai šīs attiecības nezustu, vai arī izdarīts, ka tās zuda. Mums jau katram pamatā šķiet, ka esam tie labākie un pareizākie un tie citi ir pie vainas. Arī es, kā jau jūs saprotat, neko sliktu savā rīcībā, uzvedībā un attieksmē nesaskatu. Man jau liekas, ka es esmu atvērts draudzībai, labām, saturīgām attiecībām. Manai attieksmei nav šķērslis drauga statuss sabiedrībā, viņa materiālais stāvoklis. Mani nesatrauc tas, vai viņš māk tikai runāt, vai arī tikai klausīties. Manai attieksmei nav šķērslis mūsu dažkārt atšķirīgie hobiji un tā tālāk un tā joprojām. Protams ir lietas, kuras man nav pieņemamas un kuru dēļ es varu pateikt čau, vai arī klusi izzust no kāda dzīves.

Tā vien šķiet, ka draudzība u.t.t. ir zudusi situācijās, kad man un viņiem, pilnībā, vai daļēji ir radušās citas intereses, situācijās, kad mūs ir šķīris attālums, situācijās, kad mans materiālais stāvoklis ir kļuvis labāks, vai gluži pretēji sliktāks. Situācijās, kurās nebiju pietiekami liels sabiedrotais savas atšķirīgās attieksmes dēļ. Vai tas liecina par to, ka draudzība, labas radnieciskas un koleģiālas attiecības pamatā var būt starp viena līmeņa materiālā stāvokļa un sabiedriskā stāvokļa cilvēciņiem, kuriem ir kopējas intereses? Protams, ar niansēm. Bet tas taču ir murgs!

Radinieki. Nu nav jau nekāda vaina tiem radiem, vai ne? Ja nu vienīgi nomāc retā tikšanās ar tālākiem radiniekiem un ne tik tāliem (tālākiem – radniecības nozīmē). Kā saka radinieki savstarpēji visbiežāk satiekas bērēs. Ja tas tā ir, tad tas ir nozīmīgs rādītājs, ka kaut kas nav kārtībā. Īstenībā gandrīz vai vienalga radinieks, vai ne, galvenais kāds cilvēks, bet, manuprāt, radiniekiem vajadzētu būt kaut kam vairāk. Šajā gadījumā būtu jānoliek malā savas cilvēciskās (necilvēciskās) īpašības, gribu, vai negribu un pirmajā plānā jānostāda radniecība. Vismaz nozīmīgākajos (priecīgajos un ne tik) šo radinieku dzīves mirkļos, ne tikai bērēs. Tā teikt viena mafija un jo tuvāka radniecība, jo stiprāka mafija. Diemžēl dzīvē ne vienmēr tā notiek.

Kolēģi, – tas ir nozīmīgs spēks, savstarpējs atbalsts, kopēja brīvā laika pavadīšana, bet manā gadījumā pamatā tikai tajā periodā, kad bijām kolēģi konkrētajā laika periodā. Tie patiešām bija labi laiki un viss gāja uz urrā, īpaši policijā. Nu jau 9 gadi, kopš neesmu policijā un nu jau kādi trīs gadi, kad nekontaktējamies. Satiekamies tikai tik daudz cik uz ielas un pārmijam dažus vārdus. Ir palikuši trīs bijušie kolēģi ar kuriem sazvanos un tas arī viss. Š.g. 1.jūlijā būs gads kopš neesmu robežsardzē un aizejot kolēģiem teicu, ka tā mēs viens otram arī pazaudēsim, lai cik labas attiecības mūsu starpā nebūtu bijušas. Protams, ka tas neattiecas uz tiem, kurus papildus koleģiālajām attiecībām vienoja arī draudzība. Neticēja. Nu jau tas ir fakts. Satieku tikai uz ielas, telefona zvani, īsziņas un tas arī viss. Vai tas skar tikai mani, bet pārējo starpā viss kārtībā?

Ja man nebūtu bijuši draugi, radi, kolēģi un paziņas ar labām un ilgstošām attiecībām, tas ir, ja es būtu bijis vienpatis, tad viss skaidrs. Tam, kuram nekā nav bijis, nekas nevar pazust. Savukārt man tas ir bijis un kaut kādā mērā zudis.

Nē, nē, neesmu es ne nu pūkains un ne nu rožains. Pilnīgi iespējams, ka vaina ir arī manī, tikai kāda? Tas nenozīmē, ka es vēlos pielāgoties, vienīgi saprast un salikt punktiņus uz i. Šādas tādas domas ir, bet, lai nu paliek, jo neuzskatu šos iespējamos trūkumus par tik nozīmīgiem, lai tie būtu par iemeslu tam, ka ……..

P.S. Man nepatīk pieredzētā samākslotā attieksme. Formālās laipnības frāzes, atbildes, uz kurām nevienu neinteresē. Vēlēšanās no tevis izdibināt visu, bet noslēgtība par to, kā tad pašam. It kā atklāta, sirsnīga interese par tavu dzīvi (visādā ziņā), bet nākamajā reizē tu jau saproti, ka tas nebūt nebija patiesi, jo neko, neko, neko neatceras no iepriekš viņam stāstītā.

Īsumā par šo tēmu arī viss. Īstenībā ļoti plašs temats.

2009.gadā Euromelanomas dienas akcijas ietvaros pārbaude veikta tikai 1978 pacientiem, bet faktiski katram divdesmitajam pacientam konstatēta lielāka, vai mazāka problēma.

26 pacientiem tika diagnosticēta visļaundabīgākā no ādas audzējiem – melanoma (var attīstīties uz ādas, vai arī jau uz esošas dzimumzīmes), jaunākajai pacientei tikai 29 gadi. Vēl tika atklātas 8 plakanšūnu karcinomas (faktiski vēzis ar metastāzēm, kuras rada fatālas sekas), 79 bazālo šūnu karcinomas (faktiski vēzis bez metastāzēm, kurš var sakropļot ādu) un 35 citi aizdomīgi ādas jaunveidojumi. Tātad ir par ko padomāt.

Jāpiebilst, ka līdz šim dzimumzīmju pārbaudi esmu veicis divas reizes, bet ne akcijas ietvaros. Pirmajā reizē onkologs (Jelgavas poliklīnikā) izgrieza dažas dzimumzīmes, lai tās man netraucētu, kā arī, lai veiktu histoloģisko izmeklēšanu. Dažādu iemeslu dēļ pēc pāris gadiem Onkoloģiskajā centrā veicu atkārtotu pārbaudi. Man par izbrīnu ārsts, kā diagnostikas aparatūru izmantoja tikai un vienīgi savas acis. Pāris minūtes un diagnostika veikta. Atlika paļauties uz onkologa profesionalitāti. Tajā laikā šāda apmeklējuma izmaksas bija Ls 10,00, bet laiks, ko pavadīju pie ārsta 5 minūtes.

Kādēļ es nolēmu veikt pārbaudi Euromelanomas dienas akcijas ietvaros?

Pirmkārt šajā laikā nobrieda nepieciešamība veikt kārtējo pārbaudi. Otrkārt diagnostika par velti. Treškārt televīzijā Euromelanomas dienas reklamēšanas sižetā plaši tika demonstrēta modernā diagnostikas aparatūra.

Es laicīgi EURO MELANOMAS mājas lapā sameklēju informāciju par datumu, kad varēs sākt pieteikšanos uz pārbaudi, kā arī citu informāciju par melanomu un ar to saistītiem jautājumiem. Konkrētajā dienā, vai dienu iepriekš (nu jau neatceros kad) šajā paša mājas lapā sameklēju informāciju par medicīniskajām iestādēm un ārstiem, kuri veiks bezmaksas diagnostiku.

Pirmās (starta) pieteikšanās dienas rītā sāku zvanīt uz medicīniskajām iestādēm. Pirmajā klīnikā man atbildēja, ka pieraksts jau beidzies, bet ir iespēja visu maija mēnesi veikt diagnostiku ar atlaidēm, ja nekļūdos Ls 15,00, bet parastā cena esot Ls 35,00. Otrajā klīnikā atbildēja, ka pieraksts sāksies pirmdien (zvanīju piektdien). Trešajā klīnikā reģistrējos uz pārbaudi. Bija palikušas vēl tikai trīs brīvas vietas. Tātad atsaucība liela.

10.05.2010. ierados Latvijas Onkoloģijas centra poliklīnikā un noteiktajā laikā mani pieņēma onkologs. Jūs domājat, ka šajā reizē tika izmantotas mūsdienīgas diagnosticēšanas metodes? Piemēram, tādas kā siaskopija,  konfokālā lāzera mikroskopija (viens no precīzākajiem diagnosticēšanas veidiem), vai citas (dermaskopija, ultrasonogrāfija)? Jūs kļūdāties, ja domājat, ka jā. Arī šajā reizē smalkā diagnostikas aparatūra bija onkologa acis un rokas. Lai kā arī tur nebūtu viss ir kārtībā. Tā man tika paziņots, kā arī piekodināts vērsties pēc palīdzības, ja kāda no dzimumzīmēm sāks uzvesties agresīvi. Pieļauju, ka ārsti ir līmenī un zina ko dara, bet man kā nespeciālistam ir grūti aptvert, ka diagnostiku veic šādā veidā. Tādēļ aizdomu velniņš šad tad pajautā, vai patiešām šādā veidā var atklāt vēzi tā agrākajā stadijā, vai arī kādu citu no ādas kaitēm? Pārbaudes laikā tika aizpildīta Euromelanomas dienas akcijas anketa, kurā bija visdažādākie jautājumi saistībā ar melanomu. Anketēšana aizņēma trīs līdz piecas reizes vairāk laika, nekā tā saucamā diagnosticēšana.

Poliklīnikā ik pa laikam ienāca cilvēki un vēlējās veikt pārbaudi. Viņiem nebija informācijas par to, ka akcijas ietvaros pārbaudi veic tikai pēc iepriekšēja pieraksta. Žēl, no viņu puses veltīgs gājiens.

Ja ir mazākās aizdomas par melanomu, vai ko līdzīgu, tad obligāti jāveic diagnostika. Nav jāgaida Eromelanomas dienas akcija.

Kas attiecas uz mani, tad es iespējams (ja būs nepieciešamība) nākamreiz pārbaudi veikšu klīnikā, kur diagnosticēšanā papildus ārsta zināšanām, redzei un roku izjūtām, piedāvās mūsdienīgas diagnosticēšanas iekārtas. Visu cieņu Latvijas onkoloģiskā centra speciālistiem, bet, kas par mums parūpēsies, ja ne mēs paši. 

Rūpēsimies par savu un ne tikai savu veselību!

1. Zemgales veselības centrs Ls 40,40 pluss Ls 8,00 psihiatra un narkologa atzinums, kopā Ls 48,40. Pārbaudi veic pirmdienās, trešdienās un piektdienās.

2. Jelgavas poliklīnikā apmeklējot savu ģimenes ārstu Ls 26,72 pluss Ls 8,00 psihiatra un narkologa atzinums, kopā Ls 34,72. Pārbaudi iespējams veikt dienās, kad pieņem konkrētais ģimenes ārsts.

3. Slimnīcā „Slimnīca Ģintermuiža” Ls 25,00. Pārbaudi veic trešdienās.

4. Pieņemu, ka pagastos pie ģimenes ārstiem komisijas izmaksas var būt zemākas. Ja nekļūdos, piemēram, Sesavas pagastā pie ģimenes ārsta Ls 10,00 pluss Ls 8,00 psihiatra un narkologa atzinums, kopā Ls 18,00.

Konstatējot (ceturtdienā), ka beidzies transportlīdzekļa vadītāja medicīniskās uzziņas derīguma termiņš, sazvanīju Zemgales veselības centra reģistratūru un noskaidroju, ka veselības pārpaudi par Ls 40,40 var veikt piektdien. Uz jautājumu, vai pārbaudi centrā var veikt pilnībā, saņēmu apstiprinošu atbildi. Ar izmaksām Ls 40,40 es biju ne visai apmierināts, tomēr man būtiskāks bija fakts, ka pārbaudi varēs veikt uz vietas, vienā piegājienā un tieši piektdien.

Piektdienas rītā ierodoties centrā, un, izņemot numuriņu uz reģistratūru, sapratu, ka tas uz ilgu laiku. Nekļūdījos. Apmēram stundu gaidīju rindā. Reģistratūras darbiniece, atbildot uz maniem uzbāzīgajiem jautājumiem, negribīgi paskaidroja, ka veselības pārbaudi veic centra ārsts, kurš nosūtīs pie speciālistiem – narkologa un psihiatra (atrodas „Ģintermuižā”). Turklāt par narkologa un psihiatra apmeklējumu papildus jāšķiras no Ls 8,00. Pēc šo speciālistu apmeklējuma ar attiecīgajiem slēdzieniem jāatgriežas pie centra ārsta un, ja viss kārtībā, tad tiks izsniegta transportlīdzekļa vadītāja medicīniskā uzziņa. Neko tādu no Zemgales veselības centra mājas lapas izlobīt nevar, – nav šādas informācijas. Liela ķēpa.

Ilgā nīkšana rindā un vēl nezin cik ilgā nīkšana pie ārsta (tautas daudz), nepieciešamība doties pie narkologa un psihiatra, atgriešanās nepieciešamība pie ārsta, kā arī vēl tie Ls 8,00 man kārtīgi uzsita uz masu. Pajautāju, kā par šādu servisu var prasīt uz pusi lielāku summu nekā citās iestādēs. Sieviete paraustīja plecus. Pagriezos un aizgāju. Izniekots laiks.

Jāpiebilst, ka, piemēram, Jelgavas poliklīnikas mājas lapā ir vismaz atzīme par nepieciešamību papildus apmeklēt narkologu un psihiatru. Arī telefoniski guvu precīzu skaidrojumu kas un kā.

Izvēlējos vienīgo ērtāko un salīdzinoši lētāko variantu, tas ir transportlīdzekļa vadītāja veselības pārbaudi veikt slimnīcā „Slimnīca Ģintermuiža”. Manuprāt, jelgavniekiem un iespējams Jelgavas novadā dzīvojošajiem labākais variants. Vienīgā neērtība tā, ka veselības pārbaudes transportlīdzekļu vadītājiem šajā iestādē veic tikai trešdienās. Reģistrācija un pārbaude tiek veikta no plkst.15:00 līdz plkst.16:30. Līdzi jābūt pasei un divām 3×4 fotokartiņām. Vēl ieteiktu paņemt līdzi uzziņu par dzīves vietas deklarēšanu. Neatceros kādi, bet pie reģistratūras bija lasāmi nosacījumi par gadījumiem, kad jāuzrāda uzziņa par dzīves vietas deklarēšanu (labāk piezvanīt, precizēt).

Reģistratūrā izsniedza veselības pārbaudes karti ar ielīmētu fotogrāfiju. Kartē bija jāatbild uz virkni jautājumu. Manuprāt, bezjēdzīgi jautājumi, jo pilnībā uz tiem var atbildēt tikai cilvēks, kurš iepriekš ārstus nav apmeklējis, vai viņš nav slimojis, vai arī, pieprasot no visiem apmeklētajiem ārstiem izrakstus, un arī tad vēl atbildēt būtu problemātiski. Piemēram, arteriālais spiediens ikdienas un krīzes? Tādēļ uz visiem jautājumiem neatbildēju un kā vēlāk izrādījās tas nevienu arī neinteresēja.

Ķirurgs parunāja ar mani par dzīvi, palūdza pastaipīties, viss kārtībā.

Neirologs parunāja par dzīvi, apjautājās par sūdzībām, āmurītis, pirksts pie deguna, viss kārtībā.

Otorinolaringologs (ausis, kakls, deguns) kā parasti lika aizspiest ausis pa vienai un saklausīt čukstētos skaitļus.

Oftalmologs (acu ārsts) savu darbu padarīja, liekot no attāluma ar vienu aci “paminēt” burtiņus. Grūti gāja, burti tādi jocīgi ar spiciem galiem, kuri par katru cenu mēģināja saplūst kopā. Nekas, tik traki nebija. Vieglo autiņu varu vadīt bez brillēm.

P.S. Tiem, kuriem uzziņā ir atzīmīte par brillēm, jāņem vērā, ka autiņš jāvada ar brillēm uz deguna. Kādās tik nepatikšanās var iekulties, ja dažās situācijās briļļu nebūs.

Narkologs un laikam arī psihiatrs vienā personā (kaut kā neatceros psihiatru) protams, ka mani nepārsteidza ar saviem dīvainajiem (stulbajiem) jautājumiem par mīlestību pret alkoholu, kā arī manu savaldīšanās spēju, vai nespēju, bet tracināja gan. Ja nu nesavaldītos?

Ģimenes ārsts (internists, vai pediatrs, kas nu viņu zina), domājams arī komisijas vadītāja vienā personā, pajautāja kādas transportlīdzekļa vadīšanas kategorijas man nepieciešama. Tad lieko nosvītroja, paraksts, zīmogs, bilde iekšā un transportlīdzekļa vadītāja medicīniskā uzziņa man kabatā (derīga līdz 2020.gadam).

Veselības pārbaude ar visu reģistrāciju, medicīniskās uzziņas izsniegšanu un ielaminēšanu ilga apmēram stundu.

Grūti spriest par šādu veselības pārbaužu lietderību. Tāda naudas kāšana vien iznāk. Iespējams, ka kāds procents šādā veidā tiek noņemts no trases, bet vispār jau nu ļoti formāla pieeja no ārstu puses. Man jau, protams, labi, bet kā ar drošību uz ceļa? No otras puses, vai vispār šīm veselības pārbaudēm ir jēga? Pārbauda cilvēciņu, viss kārtībā. Bet jau pēc dienas iespējams, viņam šoferējot, apstāsies sirds, vai atrausies trombs un plīsīs asinsvads, vai vienkārši viņš sajuks prātā no “labās” dzīves. Ko nu, bet nākamā veselības pārbaude tikai pēc 10, 3, vai x gadiem. Droši vien ģimenes ārsts visprecīzāk varētu novērtēt sava pacienta veselības stāvokli, jo bez ģimenes ārsta faktiski nekur (ir izņēmumi). Tādējādi ģimenes ārstam ir visprecīzākā informācija par pārbaudāmo. Tikai, vai šis ģimenes ārsts par attiecīgu labestību nepievērs acis uz kādu kaiti.

Domāju, ka pirms transportlīdzekļa vadītāja apliecības saņemšanas jābūt nopietnai komisijai, kurai pārbaudāmais iesniedz kā minimums ģimenes ārsta apkopotu savdabīgu slimības vēsturi. Turklāt ar komisijas nosūtījumu būtu jāveic visnepieciešamākie izmeklējumi un tikai tad uz iztaujāšanu un izvērtēšanu, ko veic komisija. Iespējams, ka problemātiski un padārgi, bet, ja vadītāju kursiem nauda ir, autiņam nauda ir, tad jau arī savai un citu drošībai var atļauties saspringt. Bet tās nākamās pārbaudes???

Jā, grūti spriest, kas un kā, bet nu, kaut kā tā.