Ikdienā diezgan daudz sanāk strādāt ar MySQL. Līdz nesenai pagātnei darbam izmantoju SQLyog Community Edition, phpMyAdmin, MySQL GUI Tools paciņu. Taču kopš esmu atklājis programmu HeidiSQL no pirmā un trešā esmu atteicies pilnībā. Savukārt phpMyAdmin vēl dažās vietās tiek izmantots (uz tiem serveriem, kuriem nevaru uztaisīt SSH tuneli, lai pieslēgtos no HeidiSQL).

Ar ko tad HeidiSQL man ir tik ļoti iepaticies? Ir vairākas lietas:
* Ļoti liela funkcionalitāte. Jo vairāk apgūstu pašu produktu, jo vairāk izbrīnīts esmu par to kā kaut kas tāds ir pieejams bez maksas, turklāt vēl OpenSource. Neskatoties uz tā jau lielo un ērto funkcionalitāti, visu laiku tiek pievienoti dažādi papildinājumi, kas darbu padara ražīgāku un ērtāku.
* Ātri tiek labotas kļūdas. Šobrīd notiek atkīva piektās versijas izstrāde. Tāpēc gadās, ka kāda lieta ir saplīsusi vai nestrādā. Šeit ir saraksts ar zināmajām problēmām. Taču, ja kāda nestrādājoša lieta tiek atrasta, par to nevajag klusēt. Es izveidoju kļūdas pieteikumu un nepilnu 24h laikā jau problēma tika novērsta. Teju katru dienu iznāk jauna apakšversija ar kādiem uzlabojumiem vai kļūdu labojumiem. Pēc fināla versijas gan jau vairs tik bieži tas nenotiks, taču izstrādes ir tiešām aktīva.
* Ļoti ātrs. Varbūt maldīgs priekšstats, bet man šī produkta ātrdarbība šķiet vislielākā no visiem līdz šim izmēģinātajiem. Gan darbojoties ar lokālu datu bāzi, gan attālinātu caur SSH tuneli.
* Vienkārši ērts.

Protams, HeidiSQL šobrīd nav pati pilnība. Ir lietas, kuras saplīst. Ir lietas, kuras vēl nav pievienotas. Taču neskatoties uz to HeidiSQL ir labākais no OpenSource pasaules ko esmu atradis 2010. gadā.

Šis raksts ir kā pārdomas uz php|a izlasītu rakstu “Programming: you’re doing it wrong“. Izlasīju un aizdomājos, ka pamatdoma ir ļoti precīza – lai kā mēs programmētu, mēs to darām nepareizi. T.i. – programmējot mēs izvēlamies kādu konkrētu pieeju, bet vēlāk izrādās, ka tā nav bijusi pareiza. Lai gan brīdī kad darbs tapa, pieejai nebija ne vainas. Reizām mēs paši sakām, ka mūsu iepriekšēji darbi ir uztaisīti nepareizi, bet visbiežāk citi to saka par mūsu darbiem vai mēs par citu darbiem.

Klasika. Programmētājs A pārņem programmētāja B kodus tālākai izstrādei. Ko A teiks pēc 30min, kuru laikā būs pētījis kodus? Tas !@#$% B visu tik nejēdzīgi (nepareizi) uztaisījis, ka neko te nevar glābt – viss jāmet ārā un jātaisa pareizā veidā. Ja C pārņems darbu no A, ir liela iespējamība dzirdēt tieši to pašu, ko teica A.

Bet lieta jau ir tāda, ka pats programmēšanas stils bieži vien ir sekundārs. Galvenais ir lai kods dara to, ko tam ir jādara. Nav OOP sliktāks vai labāks par funkcionālo programmēšanu. Nav viens patterns labāks par citu. Ja izmantotā lieta dara to kas jādara, tad uztaisīts ir pareizi – neskatoties uz to kā tieši tas ir izdarīts.

Protams, ir jau arī galējības. Piemēram, produkts strādā, bet tā, ka kaut ko pielikt klāt ir problēmas. Bet arī šie gadījumi nav (stipri lielākajā daļā gadījumu) tāpēc, ka izmantota viena vai otra pieeja programmēšanai. Gluži vienkārši programmētājs (vai pasūtītājs) nav ņēmuši vērā potenciālo produkta attīstību. Savukārt ja kods nestrādā (ir kļūdas izpildē, drošības problēmas utt.), tad tur jau nav runas par to ir vai nav pareizi izdarīts.

Ar visu šo es gribēju teikt, ka bieži vien aizraujamies ar viena ideālā programmēšanas veida meklēšanu. Lasām jaunākās teorijas koda strukturēšanā utt. Bet ar to nevajag aizrauties. Protams, ir jāmācās un jāiet laikam līdzi. Vienīgi der atcerēties, ka pat pēc jaunākā modes kliedziena programmētā lieta būs nepareiza, ja vien viņa nestrādās tā, kā paredzēts.

Vēlos nedaudz padalīties ar savām domām par to, kādēļ, ļoti iespējams, šogad mana balss vēlēšanās būs nederīga. Tātad vēlēt iešu, bet papīrīts tiks iemests nederīgs. Iemesls šādai rīcībai ir pavisam vienkāršs – šobrīd neredzu nevienu partiju (vai apvienību) par kuru gribētu atdot savu balsi. Un ja tāda partija neuzradīsies (pieļauju, ka tā arī būs, ka neuzradīsies), tad balsošu ar nederīgu balsi. Ko es ar to panākšu? Neko. Bet būšu paudis savu attieksmi.

Tagad nedaudz par to kādēļ mana balss netiks nevienai no tagadējām partijām.

“Vienotība”. Piedodiet, bet tas ir baigais cirks. Trīs nesaderīgas partijas saliktas kopā, lai tikai būtu kāds politiskais piedāvājums. Ir skaidri redzams, ka uzreiz pēc vēlēšanām (vai īsi pēc tam) būs šķelšanās. Āboltiņa piesauc to, ka viņi cīnīšoties pret oligarhiem, ka viņi uzņēmās lielo nastu un izvilka valsti no bankrota. Bet, Āboltiņas kundze, kur tad Jūs bijāt iepriekšējos gados? Spēka bija par maz, lai ar oligarhiem cīnītos? Ilgus gadus sēžot pozīcijā nebija konstruktīvu ideju, lai Valsti veidotu labāku? Kur tagad ir kāda ideja par nākamajiem 800-900 miljoniem? Pirms pašvaldību vēlēšanām nevienam migla acīs netika pūsta par pensiju ne/samazināšanu? Kur ir mazo/mikro uzņēmumu atbalsts, kuru sola jau gadu? Un tikai nesakiet, ka patentu ieviešana ir baigais ekonomikas vilcējs. Jā – dažas idejas ir labas un apsveicamas. Bet ja nav spēka tās realizēt, tad nav ko krēslus deldēt. Laiks iet mājās. Pietiek.

Tautas partija. Būšu drosmīgs un pateikšu, ka biju viens no tiem, kas iepriekšējās divās reizēs balsoja par šo partiju. Pietiek. Pārāk daudz mahināciju. Pārāk daudz projektu savējiem. Divi strādājoši vecāki nevar normāli izaudzināt un izskolot trīs bērnus. Bija daudz laika, lai sevi pierādītu. Nesanāca. Laiks iet mājās. Pietiek.

LPP/LC. Lielāku populismu kā to, kas nāk no Šlesera puses grūti citur manīt. Ir jau interesanti paskatīties. Bet ir jābūt ļoti, ļoti naivam, lai spētu tam noticēt. Un žēl, ka daudzi joprojām tic. Visus lielos solījumus nesākšu uzskaitīt. Gan jau paši labi atceraties. Laiks iet mājās. Pietiek.

TB/LNNK. Šie tipi daudzu gadu garumā tā arī neko prātīgu nav varējuši izdarīt. Proti – teju katrā valdībā viņi ir kā mazs piedēklis, ar kura palīdzību nosvērt svaru kausus. Un to viņi dara – sēž kā parazīti. Klusi, klusi barojās un viss. Nedz no viņiem kādas idejas, nedz spēja kaut ko nopietnu realizēt. Un nacionālās kārts izspēlēšana paliek smieklīga. Ņemat manas pastalas un beidziet ākstīties. Laiks iet mājās. Pietiek.

ZZS. Līdzīgi tipi TB/LNNK – tikai kārts cita. Vieniem nacionālisms, otriem būšana zaļiem. Turklāt vēl ļoti jūtama Lemberga ietekme. Piedodiet vīri un sievas, bet kā Ingmāra teiktais attiecināms arī uz jums. Laiks iet mājās. Pietiek.

PCTVL. Šī partija vispār izraisa riebumu. Ceru, ka arī viņu iepriekšējais elektorāts izdarīs tāpat kā pašvaldību vēlēšanās Rīgā. Nav šai partijai vietas uz politiskās skatuves. Tāds radikālisms nav pieņemams. Laiks iet mājās. Pietiek.

SC. Zinu, ka viņi saņems ļoti daudz balsu. Turklāt ne tikai no krieviski runājošajiem, bet arī latviski runājošajiem. No latviešiem tas vairāk būs kā protesta balsojums pret augstāk minētajām partijām. Bet tie latvieši kuri balsos zina SC nostāju valodas jautājumos, visas politiskās personas, saistību ar Krieviju utt.? Varat palikt. Bet palieciet opozīcijā.

Citas partijas. Neesmu no nevienas redzējis vērā ņemamas programmas, personālijas.

Ja notiek brīnums un mana balss nebūs nederīga, tad es darīšu kā reiz teicu Twitterī. Es tiešām iestāšos tajā partijā, par kuru nobalsošu. Tikai interesanti kurā četrgadē uzradīsies partija, kura būs manas balss cienīga…

Nu jau labu laiku esmu Lattelecom Interaktīvās TV lietotājs (aptuveni mēnesis). Pienācis laiks dot savu vērtējumu šim pakalpojumam.

Ko Lattelecom raksta par Interaktīvo TV var izlasīt augstāk dotajā saitē. Bet dažas no lietām: 67 TV kanāli, video noma, pārraižu arhīvs (+ ierakstīšana), TV programma, augsta kvalitāte un skaņa. Tā to saka Lattelecom. Kā ir patiesībā?

Pirmajās pāris sekundēs pēc tam, kad Interaktīvā TV bija pilnībā pieslēgusies (pēc instalēšanās utt.) uzreiz sapratu, ka kvalitāte bildei mani neapmierina. Lieta tāda, ka bieži vien bilde ir kubikaina (aplis ir nevis smuks aplis, bet aplis ar robotām malām), sejas cilvēkiem it kā veidotas no māla (sajūta kā video ar mazu bitreitu). Bet ne jau visi to ievēro. Nedz mana sieva, nedz mani vecāki attēla kvalitātē problēmas nesaskata. Viss laikam atkarīgs no tā cik augstas prasības ir pret bildi un cik izlepusi ir acs. Kas interesanti – ne visiem kanāliem problēmas ir vienlīdz lielas. Citiem lielākas, citiem mazāks. Īsti vēl neesmu sapratis vai vaina ir kanālā vai arī attēlu toņos kad problēmas piefiksēju, taču ir brīži kad viss šķiet OK un daudz brīži kad šķiet, ka kvalitāte ir neapmierinoša. Tas pats attiecas uz skaņu. Un tur es neesmu vienīgais. Arī citi apstiprinājuši ka skaņa brīžiem ir ar atbalsi un citiem kropļojumiem. Ne bieži, bet ir. Tātad augsta kvalitāte un skaņa…. so so

Raidījumu ieraksts un arhīvs ir labākais ko Interaktīvā TV piedāvā. Būtībā šobrīd vienīgā lieta, kas manās acīs šo pakalpojumu padara interesantu. Protams, var pusnaktī ieslēgt arī YouTube, lai noskatītos Panorāmu, bet ērtāk atgulties dīvānā un ieslēgt TV. Turklāt YouTube nebūs viss. Kaut vai hokeja spēles varu skatīties tad kad man ir tam laiks. Turklāt var pārtīt, nopauzēt. Ideāli. Taču tas kas trūkst – ir maz kanālu kuri nodrošina arhīva/ieraksta iespēju. Ceru, ka to klāsts tiks papildināts.

TV kanāli. Varu teikt, ka mani piedāvāto kanālu klāsts apmierina. Pamata pakā pietiktu arī ar krietni mazāku kanālu skaitu. Un nesaprotu, kāpēc kādam būtu nepieciešams no 30 kanāliem 7 veltīt mūzikai… (cipari var būt arī aptuveni nevis precīzi, jo rakstu nepārbaudot). Tematiskās pakas arī ir laba lieta, bet tā kā pie TV nepavadu daudz laika, tad nav vajadzības pēc tām.

TV programma. Nelietoju. Tāpēc, ka ļoti, ļoti lēna. Un tie kanāli ko parasti skatos dienu no dienas rāda vienu un to pašu. Taču man patīk tas, ka pārslēdzot kādu kanālu var redzēt šī brīža raidījuma nosaukumu un kad sāksies nākamais.

Video noma. Neizmantoju. Neesmu šobrīd gatavs maksāt par filmām. Un arī bezmaksas filmu neskatos. Laikam nav piedāvājumā gluži tās, kas mani varētu interesēt. Vienreiz tīri intereses pēc ieslēdzu, lai pārbaudītu kā tas strādā. Kvalitāte +- OK, ja neskaita to, ka dažbrīd visa bilde aizbrauca kvadrātos.

Vēl kaitinošāk par attēla kvalitāti ir tikai UI bremzīgums. Kanāli pārslēdzas lēni. Izvēlnes sadaļas verās lēni. UI ir tik nenormāli lēns un kaitinošs, ka es to lietoju pēc iespējas retāk. Un no manas TV skatīšanās paradumu listes ir pazudusi biežā kanālu pārslēgšana. Labāk atstāt lai strādā viens kanāls kā mocīties ar lēno pārslēgšanos. Un nepatīk man tas, ka nav iespējas pašam izveidot sarakstu ar tiem kanāliem kurus skatos visbiežāk. Nepatīk man tā 3 ciparu numerācija. Sašķirotu savus iecienītos 7 kanālus vienu pēc otra un būtu daudz ērtāk. Bet nē – tas nav iespējasm.

Pakalpojuma cena ir pieņemama. Vai būtu gatavs par TV maksāt vairāk… nu nezinu. Iespējams. Bet ļoti minimāli.

Noslēdzot jāsaka, ka Interaktīvā TV manā skatījumā nav slikta. Taču tai ir daudz, daudz vietas kur augt. Un nav tā nekāda medusmaize. Pakalpojumu izvelk arhīvs/raidījumu ierakstīšana. Ja ne šis, tad nezinu vai šobrīd lietotu.

Vēlos izteikt savas domas par Apple – kompāniju, kura ražo tos jaukos un spīdīgos produktus. Ceru, ka šis neizvērtīsies par kaut kādu kariņu Apple Vs. Whatever. Kā jau daudziem – arī man patīk Apple produkti. MacBook, iPhone utt. ir tiešām lieliski un var teikt, ka labākie savā nišā. Es gan nekad neesmu pat turējis rokās nevienu no viņiem, nemaz jau nerunājot par to, ka būtu kādu iegādājies. Bet ir skaidrs, ka labrāt pie tāda tiktu, ja būtu iespēja.

Pāris dienas atpakaļ es padevos vispārējai plūsmai un arī vēroju Apple jaunā produkta iPad prezentāciju. Par pašu iPad biju vīlies, jo nesaskatu tajā tādu revolūciju, par kuru stāstīja Stīvs. Es šobrīd neatstāstīšu, kas iPad ir un kā tur nav. Ja jums ir vēlme – gan jau atradīsiet paši informāciju. Ar to tagad ir pilns internets. Pēc pirmajām negatīvajām atsauksmēm, Twitterī sāka parādīties teksti ‘No sākuma nepatika, tad vēlreiz noskatījos prezentāciju un sāka iepatikties‘. Tas tika teikts par iPad. Nu neko darīt – ieslēdzu es vēlreiz prezentāciju – taču vairāk par 20 minūtēm to paskatīties nevarēju. Un tas kādēļ nevarēju arī ir cēlonis šim rakstam.

Es nesaprotu, kā var akli sekot kultam. Šajā gadījumā Apple ir kults. Jā – ir labi produkti – pērkam, ja varam atļauties. Bet kādēļ ir jāpērk visu, ko viņi ražo? Redzēju komentāru internetā, kur viens izteicās aptuveni šādi: Man vienalga, ka tam nav īsti pielietojuma. Bet kad viņi uztaisa kaut ko jaunu es kļūstu kā mazs bērns un man to vajag. Un šķiet, ka tā ir ar daudziem. Tak kļūstiet reiz pieauguši! Nav viss jāpērk. Turklāt kā var izturēt to nenormāli milzīgo sava produkta slavēšanu, kuru izpilda Stīvs. Prezentācijā viņš teica, ka ar iPad ir ērtāk kā ar portatīvo datoru skatīties filmas, spēlēt spēles, lasīt grāmatas, pārlūkot web un rakstīt epastus. Klaji meli. Kā iPad var būt labāks spēlēm un filmām par portatīvo datoru? Turklāt rakstīt vēstules ar virtuālo klaviatūru … sadisms un pašapmāns, ka tas ir ērti. Web pārlūkošana ērtāka kā ar datoru? Meli. Redzējāt cik lēni atvērt bookmarkus utt. Ar peli un klaviatūru tas viss ir izdarāms daudz ātrāk un ērtāk. Taču Stīvam tas viss ir vienalga. Revolucionārākā ierīce, kuru esam radījuši. Ērtāk darīt to un šito. Stīv – tas ir pašapmāns. iPhone – tā bija revolūcija. iPod – tā bija revolūcija.

Jā – iPad var būt noderīgs šad un tad. Bet tā nav revolūcija. Tas nav labākais ko Apple ir radījis. Bet daudziem Apple kulta cilvēkiem tas būs vienalga. Ja Stīvs saka ‘Best experience ever’, tad jāpalīdz Apple nopelnīt kārtējo miljardu. Jūsu nauda, bet ļaujiet vienam Apple produktam būt FAIL. Un ja iPad tiešām būs FAIL, tad varbūt Apple saņemsies radīt revolucionāru tableti.

Jau vairākas dienas mēģinu sev nodefinēt – vai es varētu aizbraukt no Latvijas un apmesties uz dzīvi kādā citā valstī. Un esmu nonācis pie slēdziena, ka līdz racionāli izsvērtai atbildei netikt. Šajā vienādojumā ir pārāk daudz nezināmo. Līdz ar to arī rezultāts ir neparedzams.

Būtu daudz vieglāk izdomāt braukt vai nē, ja nebūtu citas izejas, kā tikai braukt. Piemēram, nespēja atrast darbu Latvijā (vai arī iespēja atrast darbu par tādu algu, kura nespēj nosegt vajadzības), svešumā esoši ģimenes locekļi, darba piedāvājums no kura nav iespējams atteikties utt. Bet ja tāda situācija nav, tad tas vairs nav tik vienkārši. Vismaz man – cilvēkam, kurš šobrīd var nopelnīt iztikai arī Latvijā. Taču kaut kāds vilinājums tomēr ir. Bet ar to ir par maz.

Pamēģināšu salikt punktus par labu braukšanai un par labu palikšanai.

Braukšanai: jauna pieredze, jaunas iespējas, ļoti iespējams labāki dzīves apstākļi.

Palikšanai: sava zeme tomēr ir sava un cita nevar būt par to mīļāka, Latvijā pieliekoši ģimenes locekļi/radi.

Šķiet, ka aizbraukšana sanāk tāda kā verdzība un/vai pārdošanās. Bet ja neskatoties uz to rodas iespēja baudīt cilvēkam pienācīgu dzīvi nevis knapināties, tad varbūt tas ir tā vērts. Jo dzīvojam taču vienreiz. Bet, bet… Kāds labums no pārticīgākas dzīves, ja nav blakus tev svarīgi cilvēki. Jā – sievu, bērnus paņemtu līdzi. Bet vecāki, vecvecāki un pārējie taču paliktu. Un kaut kā īsti negribētos, lai mani bērni savus vecvecākus redz tikai reizi gadā (un viņi viņus tāpat). Protams, var jau gadīties, ka aizbrauc prom, nostrādā/padzīvo gadus 5 un tad pārcelies atpakaļ uz Latviju. Bet ja nu tomēr nē…? Nu jā – var jau gadīties, ka svešumā sanāk tik ļoti labi iekārtoties, ka ar laiku pārceļās arī citi radi…. Bet ja nu tomēr nē…?

Nu lūk – lai kā arī racionāli mēģinātu saprast – aizbraukt vai nē – secinājums ir viens. To racionāli izdomāt nav iespējams. Ja gadījumā kādreiz kaut ko tādu darīšu, tad tas būs mirkļa iespaidā.

Pirms kādām nepilnām pāris nedēļām ar sievu biju aizgājis ievērtēt izslavēto filmu – Avatar. Nedaudz padalīšos ar savām domām par šo darbu.

No sākuma vēlos teikt, ka tad, kad es pirmo reizi ieraudzīju filmas traileri (kuru demonstrēja kinoteātrī pirms kādas no filmām) nospriedu, ka šī nu gan ir viena nejēdzīga filma un uz viņu noteikti neiešu. Neesmu dižš fantastikas žanra filmu piekritējs. Turklāt no trailera (varbūt tas bīja tīzeris?) nevarēja saprast par ko filma īsti ir. Taču vēlāk noskatījos nedaudz garāku traileri un tad es sapratu sižetu un filma sāka ieinteresēt. Punktu uz i uzlika ļoti labās atsauksmes par filmu no citiem.

Tātad tika aiziets uz Avatar 3D versiju, jo kā izteicās (kaut kur to lasīju) Kamerons (šīs filmas režisors), tad filmu esot jāskatās tieši 3D.

Labās lietas: ļoti krāšņa pasaule, ļoti daudz piedomāts pie detaļām. Pirmajā mirklī viss šķiet nedaudz dīvains – gan Pandoras daba, gan tās iedzīvotāji. Taču filmai progresējot tas sāk šķist pavisam normāli un pašsaprotami. Pandoru pieņēmu teju kā reāli eksistējošu lietu. Vēl ievērības cienīga lieta ir tāda, ka visas filmas garumā (un filma krietni pārsniedz standarta 1,5h) nebija garlaicīgi nevienā mirklī. Sižeta vājās vietas aizpildīja krāšņie skati utt.

Sliktās lietas: vairākas lietas sižetā viegli prognozējamas un pats sižets nav nekas unikāls (ar to es domāju – atnāk ļaunie un iekaro kādu vietu tikai lai tiktu pie resursiem).

Par 3D. Tas neattiecas uz filmu kā tādu, bet uz 3D tehnoloģiju kā tādu. Lai gan tā tiešām ir filmu nākotne – šobrīd ir daudz trūkumu tai. Pirmkārt – brilles ir nejēdzīgas, daudziem attēlu safokusēšana izraisa galvas sāpes (palīdzot izvairīties no tām, ja koncentrējat skatienu tikai uz to kas ir fokusā nevis citām detaļām), atkarībā no redzes īpatnībām dažādas problēmas ar attēla uztveršanu (citiem sāk sāpēt acis, citiem (kā, piemēram, man) ik pa laikam traucē dažu bildes objektu “mirgošana”), utt. Lai nu kā neskatoties uz šiem trūkumiem – ļoti ticams, ka arī nākamo filmu skatīšos 3D, ja vien būs tāda iespēja. Sieva gan izteicās, ka viņai pat vieglāk būtu uztvert filmu 2D nevis 3D.

Rezumējot Avatar teikšu tā: filma laba, pat ļoti, bet nekas tāds, lai teiktu, ka tā ir “labākā filma”, “revolūcija”, “visas pārējās filmas nobāl” utt. Dodu 8.5 punktus no 10.

Decembris. Tātad tuvu jau gadu mija. Laiks, kad parasti atskatāmies uz to, kas ir sasniegts vai gluži pretēji, kādas neveiksmes piemeklējušas iepriekšējā gadā, kā arī taisām lielo uzdevumu sarakstu nākamajam gadam. Varbūt nedaudz pāragri, bet es jau savu gadu mijas pārskatu veidoju tagad – 2009. gada 7. decembra pirmajās minūtēs. Esmu pārliecināts, ka nekas būtisks līdz gadu mijai vairs notikt nevar. Tāpēc nav nekāda iemesla šo lietu atlikt. Jā – varētu jau nerakstīt vispār. Bet iekšējā balss saka, ka tomēr tas ir jādara, jo palīdz nostabilizēt domu.

Sākšu ar to, ka šī gada trešajā janvārī jau rakstīju tādu kā apņemšanās lietu sarakstu. Nebūtu slikti salīdzināt kas tika teikts un kas izdarīts. Trakākais ir tas, ka neilgi pēc saraksta izveides es par tā esamību pavisam piemirsu. Ja ne piemirsu, tad savu dzīvi pēc tur rakstītā nebīdīju. Neskatoties uz to, lielākā daļa no tā, ko vēlējos paveikt ir sanācis izdarīt. Blogam tiešām esmu veltījis maz laika. Īstenībā pat mazāk nekā biju plānojis. Un jo tālāk laiks iet, jo mazāk veltu, bet par to dažas rindkopas zemāk. Arī finanses esmu iemācījies plānot ilgtermiņā un bez īpašas piepūles varu prognozēt izdevumus un ienākumus gada garumā. Arī līniju starp darbu un privāto dzīvi iesmu ieskicējis. Jā – tā bieži vien ir raustīta, bet tas tādēļ, ka ģimene tomēr ir pirmajā vietā. Arī eJunk patēriņš ir krities dramatiski. Nav vairs draugiem.lv un vairāku citu sociālo tīklu, kā arī samazinājusies atkarība no nepieciešamības uzsūkt visu informāciju. Tātad neatsvaidzinu nekur.lv ik pēc 5 minūtēm, nelasu visu kas iekrīt Google Reader. Pilnībā lasu tikai to, kas tiešām ir noderīgs. Tātad četri no pieciem punktiem ir. Bet viens tomēr nav. Nekādas sertifikācijas iziet neesmu mēģinājis, kā arī OpenSource projektos dalību neesmu ņēmis. Iespējams tas tāpēc, ka traucē aizņemtība. Taču neskatoties uz to, zināšanu daudzums šī gada laikā savā IT lauciņā ir krietni palielināts. Tātad apskatot plāna izpildi kopumā jasecina, ka ir veicies pat ļoti labi. Neskatoties uz to, ka pie tā pat īpaši nepiedomāju.

Tagad par 2010. gadu.

Blogs. Nu tā… diez vai kāds atcerās rakstu, kurā jautāju “Kas tagad ir moderni?“. Ja neatceraties, iesaku iemest aci. Toreiz uzdodot šo jautājumu gribēju zināt, vai blogot joprojām būs moderni. Vai varbūt Twitter būs ņēmis virsroku. Savā ziņā Wired teiktais ir piepildījies. Jo īpaši to var just Latvijas blogu pasaulē. Protams, nav viss apstājies. Šad un tad vecie buki kaut ko ieraksta. Daži pat regulāri. Rodas arī jauni blogi. Taču tas maksimums, kas bija pirms kāda pusotra gada vairs nebūs. Nekad. Es savu blogu tuvākajā pārskatāmajā nākotnē nelikvidēšu. Bet nevaru arī saprast to, kā viņš attīstīsies tālāk. Katrā ziņā tas, ka raksti parādās tikai reizi mēnesī arī vairs nav īsti normāli. Varbūt blogs reinkarnēsies tādā kā dažādu manu lietu agregatorā (raksti, Twitter ieraksti, saišu krātuve, bildes, vēl kaut kas)…, bet varbūt arī nē. Bet kaut kas būs jāmaina.

Profesionālais lauciņš. Noteikti jāturpina iesāktie projekti. Iespējams, ka jāuzdrošinās un beidzot jāveido kāds kopīgs projekts ar citiem. Vienam tomēr karot ir pagrūti. Jāmēģina arī nokārtot kādu sertifikācijas testu. Vismaz ja ne nokārtot, tad pamēģināt kā tas ir. Nezinu kāpēc, bet kaut kas tomēr nedod mieru.

Sports. Šā gada pēdējos mēnešos sāku piestaigāt uz tranažieru zāli. Ne tik bieži kā gribētos un vajadzētu, bet tas tomēr ir progress savas veselības un fizisko spēju uzlabošanā. Mēģināšu to darīt regulārāk. Varbūt vēl kāds piestaigā uz Jelgavas Fitland? Kopā jautrāk.

Personiskās finanses. Pirms kāda pusgada uzliku uz papīra vienu projektu no šī lauciņa. Nākamajā gadā jāmēģina to vismaz daļēji realizēt. Nelieku šo ‘Profesionālais lauciņš’ punktā, jo šis ir vairāk kā hobijs. T.i. – projekta mērķis nav naudas pelnīšana. Vairāk gan dalīšanās ar sabiedrību. Kā tieši – tas nu gan pagaidām ir noslēpums. Lai nu kā – naudas un personisko finanšu tēma man no galvas un piemināmo lietu saraksta nekur nepazudīs.

Atpūta. Jānoslēdz ar kaut ko patīkamu. Zinu, ka šo punktu vajag, bet nezinu kā realizēt. T.i. – zinu, ka vajag vairāk laika veltīt atpūtai, tikai nezinu kas būtu atpūta. Piemēram, vai gada laikā viens izbrauciens uz kādu svešu zemi liks man justies atpūtušamies? Vai ja katru svētdienu pavadīšu guļot un nedarot neko citu – tad es jutīšos atpūties? Bet varbūt jāsāk katru piektdienu iet uz krogu, bet katru svētdienu uz kino un otrdienu vēl kaut kur. Vai tad es jutīšos atpūties? Problēma tāda, ka apšaubu to. Arī darbu apjomu diez vai samazināšu. Varbūt jāatrod kāds hobijs un tad tam veltītais laiks būs atpūta. Turklāt jāuzstāda noteikumu, ka hobijs nav kaut kā darīšana pie datora. Nu lūk – 2010. gada viens no mērķiem ir tikt skaidrībā par to kā savā dzīvē ieviest atpūtu.

Prognozes. Gribu noprognozēt dažas lietas. Tādas pirmās kas ienāk prātā un īpaši nepiedomājot pie tā cik liels ir šo punktu ticamības moments:

• Politika. Būs vismaz divi jauni politiskie spēki ar lielām reklāmas kampaņām, kuras mērķētas uz latviešu balsīm. Tautas partija par spīti visam iekļūs nākamajā Saeimā. Tāpat kā lielākā daļa no šobrīd tur esošajām partijām.
• Igauņi 2011. gadā ieviesīs Eiro.
• Google Wave nekļūs par revolūciju. Tam nepieciešams ilgāks laiks un daudz uzlabojumu. Taču tas kļūs par labu rīku noteiktās nišās.
• 95. markas benzīna cena turēsies pie 90-95 santīmu robežas.
• Cilvēku izceļošana no Latvijas 2010. gadā būs 2009. gada līmenī.
• Latu nedevalvēs. Tiks ieviesti jauni nodokļi un daži no tagadējiem palielināti. Ekonomiskās augšupejas nebūs.
• Pasaules čempionātā hokejā mūsu izlase paliks 8. vai 9. vietā.
• Daļa no Parex tiks pārdota. Taču valsts no noguldītā miljarda saņems tikai procentus vai nebūtiska apmēra atmaksu.
• Latvijā Facebook kļūs krietni populārāks kā tas ir šobrīd. Taču draugiem.lv joprojām dominēs.
• Notiks kaut kas labs. Man, tev un citiem. Kā arī valstij kopumā. Es vēl nezinu kas, bet kaut kas būs. Tici man!

Tāds nu atskats, punkti un prognozes nākamajam gadam. Kur ir tavi?

Bija radusies iespēja uzspēlēt kērlingu. Par šo sporta veidu zināju tik daudz, cik minūtes laikā iespējams ieraudzīt pa TV (protams, ja tur tiek rādīts kērlings). Tātad viss ko zināju ir, ka ir ledus, pa kuru slidina akmeni virzienā uz apļiem. Turklāt akmeni slīdējumā pavada cilvēki, kuri cītīgi birstē tam ceļu. Likās varen dumja un nejēdzīga padarīšana. Nu gluži kā rokasbumba vai kaut kas tik pat jocīgs (ceru, ka nevienu neaizvainoju). Īsumā varu teikt, ka izmēģinot savu roku un kāju veiklību kērlinga spēlē, sapratu, – savās domās par kērlinga nejēdzīgumu biju stipri kļūdījies. Tas tomēr ir viens varen interesants sporta veids!

Nedaudz plašāks izklāsts. Spēle notika Kērlinga hallē. Tā ir pirmā ledus halle Latvijā (un pat Baltijā), kura ir paredzēta tikai un vienīgi kērlingam. Īstenībā vārds halle izklausās nedaudz par nopietnu, bet tā latvieši var saukt Gaiziņu par kalnu, tad arī Kērlinga halli varam saukt par halli. Pati halle ir pavisam jauna. Atvērta dažas nedēļas iepriekš. Hellē ir pāris ģērbtuves, konferenču telpa un divi celiņi kērlinga spēlei.Varbūt kaut kas vairāk, bet tad tas paslīdēja garām acu skatam.

Spēlēšana notika 2 stundas. Nevienam no dalību ņēmušajiem iepriekš kērlingā nebija nekādas pieredzes. Tāpēc mums ļoti noderēja instruktora palīdzība. Tika ierādītas pamata kustības un izstāstīti noteikumi. Pieļauju, ka noteikumus mums izstāstīja virspusīgi, tā lai mēs saprastu pamatdomu. Jo gan jau ka ir daudzas nianses par kurām mums īsti nebija jāzina. Apmācība (teorija un praktiskās lietas) aizņēma kādu stundu. Un tad stundu varējām jau izmēģināt kā tas ir – spēlēt kērlingu. Ir grūtāk, bet tajā pat laikā interesantāk kā izskatās. Grūti tāpēc, ka iesācējiem ir teju nereāli saprast cik stipri akmeni ir jāieslidina un kā nomērķēt viņa trajektoriju. Pēc dažiem piegājieniem jau šķiet, ka prakse un prasme rokās. Bet tas ir pašapmāns. Trāpīt tur kur saka kapteinis vai trāpīt uz apļiem (mājā) ir grūti, jo grūti. Ne velti instruktors teica, ka, lai sasniegtu pasaules līmeņa rezultātus ir jātrenējas gadus 20.

Interesantākais spēlē nav kāds individuāls elements. Piemēram, akmens slidināšana vai ledus beržšana tā trajektorijā. Piebildīšu, ka ledus tiek berzts ne tādēļ, ka tā varētu mainīt trajektoriju, bet, lai akmens tālāk slīdētu. Ar trajektoriju ir tā, ka kamēr akmens slīd samērā lielā ātrumā – tas iet taisni, bet kad ātrums samazinās, tad trajektorija noliecas uz to pusi, kā akmens tika iegriezts slīdējuma sākumā. Tātad, brīdī kad ātrums samazinās – trajektorija sāk liekties. Spēles mēŗkis ir dabūt pēc iespējas vairāk savus akmeņus apļu centram (mājas centrā). Punkti tiek skaitīti tā, ka tai komandai, kurai akmens ir vistuvāk centram tiek doti punkti. Otrai komandai punkti netiek doti. Pirmajai komandai tiek piešķirti tik punkti, cik tai akmeņi atradās mājā, attālumā līdz tuvākajam otrās komandas akmenim. Tātad, ja nomērot no centra pirmajai komandai ir divi akmeņi, tad seko otrās komandas akmenis un tad atkal pirmās, tad pirmā komanda iegūst 2 punktus. Ja īsti nebija skaidrs – instruktori apstāstīs precīzāk. Nedaudz novirzījos no rindkopas pamatdomas. Tātad – kas tad ir interesantākais kērlingā? Tas, ka līdz pat brīdim, kad ir izmests pēdējais akmens, īsti nevar zināt kā viss beigsies. Varbūt ka samelojos. Bet vismaz mūsu izspēlēs intriga saglabājās līdz pat pēdējam akmenim. Un tur tā sāls. Vienā brīdī jau šķiet, ka tiks gūtu uzvara izspēlē ar lielu punktu pārsvaru, bet var izrādīties, ka izspēle pat tiek zaudēta.

Man atlika aiziet uz kērlingu vienu reizi, lai es saprastu, ka to noteikti kādreiz atkārtošu. Turklāt, gan jau kādu starptautisku sacensību laikā pa TV pavērošu, ka to dara profesionāļi. Iesaku arī citiem. Iznomājot celiņu uz 6 vai 8 cilvēkiem (standarts ir 8, bet var arī 6), nemaz tik dārgi nesanāk. Katrā ziņā, kērlings kā izklaide ir ļoti laba alternatīva boulingam. Taču boulings jau vairs nav stilīgi. Bet kērlings – tā ir cita lieta. Turklāt, es ieteiktu iet spēlēt uz speciālo Kērlinga halli nevis uz kādu no hokeja hallēm. Jo tādus, kas saņēmušies uztaisīt tikai kērlingam paredzētu halli būtu jāatbalsta.

Twitter ir apbrīnojams rīks. Ar to ir iespējams ātri vērst uzmanību uz kādu faktu, kas tālāk pāraug TOP tēmā dažādos medijos. Tāpat ar to iespējams nolaist tvaiku par kādu tēmu un aizmirst. Otrajā gadījumā tas ir aptuveni tā: izteicāmies, nosmējām vai nolamājām, aizmirsām. Ja nebūtu Twitter, tad šī izteikšanās un nosmiešanās/nolamāšana notiktu blogos. Bet tas izpaliek. Un ziniet – tas pietrūkst. Tāpēc vēlos izteikties par Latvijas Universitātes jauno Web lapu.

Grūti bija izdomāt piemērotu virsrakstu. Pārāk skarbu vai cildinošu negribējās. Tāpēc virsrakts it kā negatīvs, tomēr ar iespēju laboties. Atliek vien no grāvja izkāpt ārā. Bet nu pie lietas.

Tātad – Latvijas Universitāte sakarā ar savu 90 gadu pastāvēšanas jubileju visus interesentus pārsteigusi ar jaunu Web lapu. Nezinu vai tas ir domāts kā vortāls vai portāls. Agrāk bija uz portāla pusi. Tagad vortālu. Lai nu kā – teikšu Web lapa. Rezultātu varat apskatīt dodoties uz http://www.lu.lv.

Man pirmā reakcija atverot jauno Web lapu, bija mēģinājums apskatīt lapu citos pārlūkos. Domāju, ka varbūt lapa uz Firefox īsti nestrādā, jo nevar taču būt tā, ka Latvijas lielākā universitāte savu jubilejas lapu uztaisījusi tik briesmīgu. Ziniet – nekas nemainījās. Lapa uztaisīta perfekti – uz visiem pārlūkiem vienlīdz atbaidoši. Uzreiz vēlos teikt, ka es neesmu Web lapu dizaineris, tāpēc nevērtēju izskatu kā profesionālis, bet kā ierindas apmeklētājs.

Vislielākās pretenzijas ir pret fonā esošām bildēm. Nu nav, nav tas stilīgi un/vai pareizi. Ja Bing.com ieliek fonā bildi, tas nenozīmē, ka visiem jāseko šim piemēram (paldies, Švānam par līdzības pamanīšanu). Bet varbūt Latvijas Universitāte ar tām fona bildēm ir vēlējusies savu 90 gadu jubilejas lapu uztaisīt iepriekšējā gadsimta deviņdesmito gadu stilā. Ja tā – cepuri nost – jums izdevās! Kapēc bildes fonā ir tik sliktas? Trīs būtiski iemesli. Pirmkārt: tās lapu padara ļoti raibu un ir grūti saprast kur ir kādi informācijas bloki. Ja šādi informāciju strukturētu kāds uzņēmums – tas potenciālos klientus zaudētu 3 sekundēs. Otrkārt: tas krietni palēnina lapas ielādes laiku. Treškārt: sanāk tāda kā ņirgāšanās par cilvēkiem bildēs. Piemēram šajā.

Varbūt kādam patīk, ka no viņa sejas ir redzams tikai deguns vai ka viņam ir aizlīmētas abas acis utml. Ja tur būtu es , tad man šāda apiešanās ar manu digitālo tēlu nepatiktu ne mazākajā mērā.

Ja aizmirstam par briesmīgajām bildēm fonos. Kas vēl ir sakāms? Man šķiet, ka es saprotu galveno uzstādījumu kāds bija šo lapu veidojot. Informācijai jābūt viegli atrodamai un strukturētai. Ir tāds kā mapīšu princips. Atveram vienu sadaļu, tur jāizvēlas nākamā, tad nākamā līdz tiekam līdz galam. Šis solis nav slikts un ir apsveicams. Jo bieži gadās, ka lielās lapās informāciju ir grūti atrast. Nu lūk – vienīgais pozitīvais punkts jau pieminēts. Atgriežamies pie negatīvā. Taču pat šī navigācija pa mapītēm ir ar kļūdām. Brīžiem pazūd kreisās puses navigācija, briežiem saites ir beigtas (nav galā resurss, bet notiek pāradresēšana un hierarhiski augstāku sadaļu).

Nākamais – Latvijas Universitātes Web lapa ir pazaudējusi ienākošās saites no Google un citiem meklētājiem. Elementārākā lieta. Ja taisam jaunu Web lapu, tad parūpējamies, lai ienākošās saites tiktu pāradresētas uz jaunām (ja adreses mainījušās) vai izdodam atbilstošus (lietotājam smuki saprotamus paziņojumus ar palīdzību atrast meklēto informāciju). Viss ko redzam šobrīd ir:

Šādi ne vien lapa zaudē savu vērtību meklēšanas dzinēju vērtības skalās, bet rada negatīvas emocijas apmeklētājiem, kuri uz lapu ceļo no meklēšanas dzinējiem. Pietiek uzklikšķināt uz pāris beigtām saitēm rezultātos, lai es sāktu ignorēt www.lu.lv parādīšanos rezultātos.

Web lapa veidota uz Typo3 dzinēja bāzes. Varētu domāt, ka tas ir vaininieks tam, ka lapa sanākusi tāda.. nekāda. Bet tas nav iemesls. Paskataties paši. Typo3 ir izveidojuši sarakstu ar citiem projektiem, kuri veidoti uz tā bāzes. Atliek vien ielūkoties izglītības iestāžu sadaļā, lai saprastu, ka Latvijas Universitāte būtu tāds piemērs, kuram vajadzētu Typo3 klasifikatorā izveidot jaunu sadaļu ‘tā nedariet’.

Jaunai Web lapai nevajag radīt revolūciju. Smuks piemērs ir Banku augstskola, kas arī tikko kā palaidusi jaunu Web lapas versiju. Viss ir smuki. Bet nu jā – vienmēr jau var krist vēl zemāk. Cerams, ka Latvijas Universitāte neies Jelgavas Mūzikas skolas ceļu.

Ir tikai trīs punkti, kurus vajadzētu pamainīt un par LU jauno veikumu vairs nebūtu tik lielas negācijas un varētu uzskatīt, ka no grāvja ir izkāpts ārā.

• Izvācam bildes no fona, pielabojam fona krāsas, fontu izmēru;
• Tiekam galā ar beigtajām ienākošajām saitēm;
• Salabojam navigāciju vietās, kur tā ir kļūdaina;

Tas arī viss šai reizei.