Bērnība laikam gan ir laimīgākais laiks cilvēka dzīvē. Pat tik bezatbildīga pofigista dzīvē, kā es, kas pa dzīvi slāj himzā un kam pasaulīgās lietas pie… Kājas, teiksim tā. Bērnībā uz mani negūlās vispār nekāda atbildība; varēju visu dienu sev izdomāt dažādas nodarbes vai plūkties ar brāli…

Par bērnību es sāku runāt, jo gadījās pabūt dzimtajās mājās un uzkāpt paskatīties bēniņus, kur tiku pavadījis labāko daļu savas bērnības. Te nu tie ir: pieputējuši un pilni dažādas drazas, kas palikusi no manas vecās darbnīciņas, kur vasarās mēdzu niekoties ar sprāgstvielām, degmaisījumiem un patstāvīgi ķēros pie elektronikas apgūšanas.  Daudz no visa tā nav palicis. Plauktos stāv vēl neizlietotie reaģenti, uz grīdas pāris paša meistaroto shēmiņu atliekas un tas arī viss no mana kreatīva palikušais. Vairāk ir dažādu instrumentu, mērinstrumentu, rokasgrāmatu un ķīmijas trauku, par kuriem vairs nevar pateikt, ka kādreiz tie bijuši izmazgāti tik perfekti, cik vien ar nedestilētu ūdeni iespējams.

Lūk, radiomezgla pastiprinātājs. To kopā ar lenšu maģi un citu drazu man par blatu piešķīra viens no pamatskolas tehniskajiem darbiniekiem. Gadu pēc pabeigšanas uzzināju, ka skolas vadība sākusi domāt par skolas radiomezgla atkārtotu izveidi un gribētu manu lodāmurisko palīdzību, blā, blā, blā. Kas zina, kad viņi vispār uzzināja, ka radiomezgla gadžeti ir izčibējuši…  :D

Bet te – plašu atskaņotājs. To man uzdāvināja skolotāja – lai lietojot, ja varot salabot. Es toreiz atskrūvēju korpusu un ļoti kompetenti ķēros pie šausmīgi biezas putekļu kārtas aizvākšanas, pēc kuras plates griezās dziedādamas… Remontmeistars, bļin. Plates toreiz ātri apnika un atskaņotājs, papildināts ar priekšpastiprinātāju, lika trīsdesmitvatniecēm dārdināt Rammstein, kā tēvs teica, tā, ka mājai jumts ceļas nost.

Palūk, palūk – melnas GP-5. Tas ir vesels stāsts, kā es 15 km ar riteni naktī braucu uz zināmu CA noliktavu nočiept šīs gāzmaskas un melnos respiratorus. Atpakaļceļā es piedzīvoju pirmo no četrām depresijas lēkmēm manā mūžā… Laimīgā bērnība, mļin.

Zem vienas gāzmaskas ir kolba ar smiltīm līdzīga satura atliekām. Ē, es laikam zinu, kas tas ir! Jā, smird pretīgi. Tā ir dūmu svece. Čoms bija dabūjis tā pavairāk šīs mantas un mēs istabaugšā to aizdedzinājām un sēdējām gāzmaskās, baudīdami no filtra nākošo svaigo gaisu. Kā vēlāk izrādījās, dūmi no bēniņiem bija gāzušies ārā pa visām šķirbām un tēvs nospriedis, ka māja aizdegusies. Tēvam nervu bendēšana, man – pagarš sprints lai nedabūtu sutu…

Katrai lietai ir savs stāsts, bet daudzām es to jau esmu aizmirsis. Kur radies šis padomjlaiku multimetrs? Un kas tie par akumulatoriem? Neko vairs nevaru atcerēties…

Liela daļa veco gadžetu ir iemainīti pret ko citu vai pavadījuši mani uz Rīgas dzīves vietu, bet šeit stāvot es varu atsaukt atmiņā, kā te izskatījās kādreiz, kad es, mazs ķipars, apdedzinādamies ar lodāmuru centīgi meistaroju palaišanas iekārtu kārtējam spridzeklim vai raķetei, vai mēģināju izgatavot rāciju, kas nebūtu pārāk liela un būtu jaudīgāka par veikalos nopērkamajām bērniem domātajām rācijām. Toreiz darbus kavēja (un tagad arī reizēm kavē) mans paradums – ja visu nakti esi ko činījis, mēraparāti rāda ko vajag, visam ir jādarbojas, bet tas tomēr nedarbojas – pasviest gadžetu gaisā un tad ar kājas spērienu piešķirt virzienu uz tuvāko sienu. Procedūra tiek atkārtota, līdz pazūd draņķīgais garīgais vai no gadžeta ir palicis pārāk maz lai būtu jēga turpināt. :D

Vēl pēdējais skats pa logu, pie kura mēdza klauvēt pa ķirsi uzrāpies kaķis, kad gribēja tikt pie manis iekšā un kāpju lejā. Ķirsis ir nozāģēts un kaķa sen arī vairs nav…

Bet rīt es jau būšu tālu projām un mani atkal gaidīs kāda cilvēku pamesta būve ar pelējuma stīgām pagrabā un bezdelīgu ligzdām bēniņos un daudzām vecām grāmatām un putekļiem, putekļiem…

Pārējās bildes galerijā >> Bēniņi

© Spam, www.post-apo.lv 2011

Jau labu brīdi atpakaļ panesās ideja par tādu flashmob, kā brauciens pilsētas kanālā ar piepūšamo laivu himzās, gāzmaskās un vispār pilnā kaujas aprīkojumā, tēlojot ūdens un krasta ķīmisko un radioaktīvo pārbaudi…

Nu kaut vai tautas wtf līmeņa ievērtēšanai…

Pagāja laiks, līdz nonācām pie idejas īstenošanas…

Laiks likās īstais uz neseno Mārupes notikumu fona….

No sākta gala man šī ideja līmenī, kādā tā bija domāta nelikās saistoša…

Šķita, ka bars himzaiņu uz lielāka izmēra peldlīdzekļa būtu efektīvāks par pūsli ar diviem dīvainīšiem…

Vakardiena pierādīja to, cik ļoti esmu maldījies…

Nu tad par visu pēc kārtas… 

Rīga, agrs rīts…

Mani uzmodina Vikings, kurš ierodas, lai savāktu airus…

Pierausies no miega tos iedodu viņam un ar laba ceļa un vēl sazin kāda izdošanās vēja vēlējumiem palaižu to tālēs zilajās…

Viņš aiznesas uz bunkuru līmēt laivu un es iedzēris rīta kafiju sāku līmēt kopā dienas plānu.

Vajadzētu ar veļļuku aizbraukt uz autoveikalu pakaļ sasodītajam busa degvielas sūknim, kurš pēdējā braukšanas reizē pašķīda pielejot manu pagalmu ar degvielu, tādējādi paaugstinot manu terorista statusu kaimiņu acīs vēl par pāris iedaļām tuvāk atzīmei max.

Ja izdosies atdzīvināt busu, varētu aizbraukt apskatīties minēto flashmobu, kurā esmu izlēmis nepiedalīties, karstu diskusiju rezultātā par māksliniecisko izpildījumu…

Nedaudz pasērfojis netā un sagādājis nolādēto dzelzsgabalu metos tā instalēšanas cīņā, kas pēc laika, kurš pavadīts aplejot seju ar degvielu un izmisīgiem izsaucieniem kaimiņtautas mēlē par potenciālu, dzīvniecisku kopošanās aktu ar tehnisko šķidrumu, šo konkrēto tehniku un tās konstruktoriem, sniedz labvēlīgu rezultātu un plankumainais rūsas gabals beidzot izrāda dzīvības pazīmes…

Yeah baby!

Tuvojos Andrejsalai, kur sagatavošanas darbi iegājuši noslēguma fāzē…

Tad pēkšņi Spams paziņo, ka nevēlas ieņemt jūrnieka ,bet gan sauszemes žurkas lomu sakarā ar savainoto roku iepriekšējās nakts bradājumā un nu man tiek piedāvāta vieta nule kā savu pazemes remontrūpnīcu pametušajā peldlīdzeklī.

Es nospriežu, ka tas ir liktenis un stīvēju vien mugurā himzu…

Noparkojamies pie bioloģijas fakultātes un dažu garāmgājēju izbrīnītu skatienu pavadīti, bet neviena netraucēti sapakojamies un aiziet, abi ar Vikingu ieairējam kanālā…

Heisā!

Līdz ar pirmajiem elpas vilcieniem gāzmaskā un himzā saules stari uzreiz liek par sevi manīt un apjukušais organisms, domādams, ka nonācis pirtī spiež no sevis ārā ko vien var…

Mierīgi airējam un es neviļus iedomājos par nabaga biedriem – līdzīga paskata kājāmgājējiem Postu, Marnix un Spamu, kuriem neapšaubāmi klājas grūtāk…

Fiziski lielāka slodze un tieša konfrontācija ar mierīgajiem pilsētniekiem…

Galu galā vēl jānes aprīkojums – Geigera skaitītājs un uz muguras smaga rācija…

Nedaudz pārkārtoju pozu laivā no dievlūdzēja uz pusguļus un saprotu, ka tā ir daudz labāk. Plus vēl esot šādā pozā aiz himzas iekļūst ūdens, kurš vēsina sakarsušo miesu un tā jau ir pavisam labi…

Izairējam zem Valdemāra ielas tilta un redzam, kā draudzīgā trijotne virzās pa Aspazijas bulvāri biedējot mazus bērnus un tantiņas…

Ik pa brīdim samājamies un virzamies tik uz priekšu…

Kanālā pilns ar atpūtniekiem, īrētos peldlīdzekļos…

Visi blenž un klikšķina dažāda kalibra iemūžināt spējīgus brīnumus.

Redzams, ka dažs grib uzrunāt,bet neiedrošinās…

Garām lēni pukšķina motorlaiva, īsi nomet gāzi un iekšā sēdošie pajautā:”Ņe žarko ļi?”

Saņēmuši atbildi:”Normaļno” tie aizpukšķina tālāk…

Interesanti vērot, kā cilvēki esot kustībā un nejauši ieraugot mūs vai biedrus krastā pārsteigumā apstājas kā sālsstabi…

Esam jau pirms tilta pie brīvības pieminekļa, kad kāda pusmūža sieviete airējot laivu ar divām meitenēm iekšā, tik ļoti aizrāvusies, vērojot radiācijas mērīšanas izdarības krastā, ka nav pamanījusi mūs un es saprotu, ka lai vai kā vairītos, mūsu trajektorijas krustosies…

Īsi pirms sadursmes,es paspēju noķert viņas laivu aiz gala,lai tā nepaspiestu mūsu piepūšamo peldrīku zem ūdens…

Viņas sejā lasāms neprātīgs pārsteigums, kad tā apgriezusies ierauga laivā vēl divus tādus pašus gāzmaskainus frīkus, kā krastā…

Tāda seja laikam bija doktoram Vatsonam, kad tas pirmoreiz ieraudzīja bāskervilu suni…

Laižamies iekšā zem tilta, daži uz tilta esošie mums pamāj, mēs pretī…

Esot jau apakšā, sadzirdu augšā uznākušu ovāciju vilni un saprotu, ka vīri izklaidē publiku pēc pilnas programmas…

Kaut kur pretī operai uztaisam pīppauzi… Vīri noguruši ejot pa krastu un arī man sviedri tek degunā, taču nepadodos un gāzmasku nost nevelku…

Turpinām airēt tirgus virzienā un mūsu krasta kolēģi nozūd aiz redzesloka tirgus tuneļu un eju labirintos līdz pat brauciena beigām…

Izairējam zem Stockmana un ūdens iegūst dramatiski piesātinātu paskatu. Man bail uzdurt laivu, jo šāda paskata ūdens uz peldēšanos nevilina un arī ar izredzēm papeldēt himzā ir tikpat švaki, kā ar spēju no viņas šādos apstākļos atbrīvoties, tāpēc pūlos saskatīt katru kaut cik aizdomīgu mēslu caur gāzmaskas pusaizsvīdušajiem stikliem…

Šī nodarbe gan sokas labāk Vikingam, jo gāzmaskas lietošana ir laupījusi man lietot ikdienas aksesuāru, proti brilles…

Tai brīdī aizdomājos, ka gāzmaskas varētu ražot arī ar dioptrijām stiklos…

Uz tilta pie paviljoniem sapulcējies daudz tautas. Kāda bomzene mūs mēģina strostēt un kaut ko bļauj par dullumu. Hvz,viņas seju jau nu gan arī neko daudz nav skāris inteliģences kroplums…

Da pašla viņa!

Neņemam bietē un vicinam tik airus…

Tāpat neņemam bietē faktu,ka pretī autoostai esam nonākuši tirgus urlu uzmanības epicentrā…

Smotri, dva jebanutih!…

Vi čo tam oba ahujeļi, što ļi?

Zibinam tik airus un te jau priekšā māmuļa Daugava ar tīrāku un patīkamāku ūdeni, izdrupušām krasta kāpnēm un cietzemi zem kājām…

Izceļoties no ūdens konstatēju, ka kaut kur esam uzrāvuši laivas grīdu un tecinot no tās ārā ūdeni iztecēja kaudze ar saulespuķu sēklu čaimalām.

Tai brīdī fakts,ka man esot pusguļus stāvoklī, himzā skalojās un tobrīd vēl skalojas atvēsinošais kanāla ūdens, nemaz vairs neraisīja priecīgas emocijas un gribējās ātrāk no tā atbrīvoties…

Pie dzelzceļa tilta satikām krasta grupu ar fotogrāfiem un draudzīgi devāmies cauri pilsētai uz busu, lai tas mūs nogādātu mājās, lāpīt laivu, skalot un žāvēt himzas un gatavoties nākošajam flashmobam…

Uz izdošanos!

Paldies visiem,kas piedalījās!

Teksts – Girtovich. Video by Mika -
http://www.youtube.com/watch?v=-4QV_hcZ-jM&feature=player_embedded

Kas tad ir noticis pēdējās nedēļās? Pirmkārt jau jaunu objektu uzmeklēšana un izpēte. Bradājam divatā ar Marnix, reizēm pievienojas arī Girtovich un Vikings. Esam atraduši vairākas bumbu patvertnes, kuras vienkārši papildina mūsu pieredzi un zināšanas par CA, bet gadījās uziet arī vairākus neparastus objektus, kas pirmajā piegājienā nemaz nebija pa zobam. Tā vienu nakti abi ar Marnix rāpāmies pa sētām un siltā ūdens caurulēm, meklēdami kādu vietu, kur pilnīgi gludā, 3 ar pusi metrus augstā metāla siena būtu pārvarama. Pat naitviženu paņēmām, lai visu labi apskatītu un laikus pamanītu draudošās briesmas, taču nevienu sensoru – cilvēkēdāju vai kameru – briesmoni ieraudzīt neizdevās. Vienīgi tas metāla žogs. Ar pūlēm tikuši uz tā mēs konstatējām, ka nolekuši lejā atpakaļ nu gan nekādi netiktu. Atgriezāmies pēc pāris dienām, paņēmuši līdzi virves. Iesēju virvē mezglus, nostiprināju virvi pie sētas un laidos lejā. Kārotā patvertne bija sasniegta, bet tā bija applūdusi. Metru dziļš, melns ūdens, kuram cauri neko nebija iespējams redzēt mani ievilināja un tad priecīgi paziņoja: „Spam, tava himza ir caura! Vai jūti, kā labā kāja kļūst slapja?” Ātri pārbaudīju aizvērtās hermes – te laikam bijis pats laika zoba midzenis, jo hermes bija pamatīgi sarūsējušas. Nočekojot ventšahtas parādījās sarūsējuši uzgriežņi, kas cieši tur vietā ventilācijas lūku restes. Atlika tikai noplātīt rokas un doties projām, lai atgrieztos šeit vēlāk ar roratslēgu.

Naktij turpinoties devāmies uz pamestu kultūras namu sahabārīt propagandas plakātus izstādei un patīrīt pamesto bibliotēku no bibliogrāfiskiem retumiem un vienkārši labām grāmatām. Iepriekšējā bradājumā šeit viss bija mierīgi, tādēļ klusumu centāmies ievērot tikai pieraduma dēļ. Marnix nolēca žoga otrā pusē un pazuda durvīs, es nolēcu otrā pusē un girtovich kāpa pāri žogam, kad atskanēja miegaina suņa murmināšana par to, ka viņam kāds traucējot gulēt. Tad murmināšana pārvērtās riešanā kaut kur tumsā, metrus simt tālāk. Brīdi stāvējis, Marnix veikli uzlīda pa sienu un pazuda žoga otrā pusē, bet es paliku neziņā stāvam. Vai maz ir vērts celt troksni notinot makšķeri? Tie suņi tāpat visticamāk ir blakusteritorijā. Nu labi, no piesardzības neviens nav nomiris – pakāpšos mazliet pa sienu. Tas nebūs skaļi. Bet riešana tuvojas un es neesmu ticis ne 2 metru augstumā, kad ieraugu manā virzienā skrienam vairākus radījumus aitu suņa lielumā. Spriežot pēc skaļās riešanas tie bija suņi. Ar šādu varzu man vēl nebija nācies sastapties un es pārsteigumā gandrīz nošļūcu lejā pa sienu un žogam tiku pāri tikai ar otro mēģinājumu. Pagāja minūte un otrpus žogam parādījās kaut ko meklējošs luktura stars. Brīdi padomājuši mēs ar Vikingu paspīdinājām pretī un devāmies uz auto, kur mūs gaidīja abi pārējie bradātāji.

Tā, lūk, mums iet vasaras sākumā. Ir plāni iekļūt vēl vienā interesantā patvertnē, bet par to pastāstīšu vēlāk, kad būsim tikuši iekšā. Tas laikam nebūs tik drīz, jo laiks ir kļuvis pavisam silts un mana sirds jau stājas, jūtot tuvojamies bradājumu uz ķīmisko atkritumu izgāztuvi. Pie šādas gaisa temperatūras gaistošajām ķimikālijām vajadzētu aktīvi iztvaikot, dāsni izplatot šķīdinātāju smaržu. Tagad, vasarā vajadzētu labāk parādīties arī fenotipiskajām izmaiņām augu valstī. Plus vēl izrūsējušās un sadegušās ķimikāliju tvertnes ar savādu Nezinko iekšā… Ņemam gāzmaskas un braucam?

Jātiek pār žogu. Šī vajadzība ļoti raksturīga bradātājam un tāpat kā narkomāns, arī bradātājs vispirms sameklēs kādu klusāku kaktu, kur veikt iecerēto rituālu. Rituāla būtība ir vienkārša. Šajā pusē esam mēs, bet otrā pusē ir ventilācijas sistēmas izvadi. Pa vidu ir sēta, kurai jātiek pāri, cauri vai pa apakšu lai tur lūst vai plīst.

Ceļš ved teritorijas dziļumā gar siltumcaurulēm. Šīs bleķa desas ir apbrīnojamas! Bez skaņas tās lien pa zemi, tad iziet cauri vārtiem tik viegli, it kā nekādu vārtu vispār nebūtu um uzspurdz metru piecu augstumā. Kādu brīdi apdomājusies, pelēkā makarončūska nogriežas kādas teritorijas virzienā un aizlien tālāk. žogi paliek zem un ap, bet caurule vijas un lien. Panākt? Noķert? Tad jau vieglāk tukšā radiācijas slēptuvē noķert caurvēju. Neviens bridējs netiek caurulei līdzi.

Pirmais mēģinājums parādīja, ka žogi ir divi. Ārpusē zemāks, iekšpusē, metru pusotru atstatu – 3 metrus augsts un no metāla, bet otrā pusē – ieejas un ventilācijas. Kolēģis uzlīdis augšā un ziņo, ka iekšā varot tikt, bet ārā tiekot teorija varētu atšķirties no prakses. Nu nekas, nakts ir gara un otrā pusē ir liels ar zāli apaudzis uzkalns. Saucas patvertne. Ēd bradātājus un spļauj habāru. Barot tikai naktīs, pāc plkst. 12.00. Piekļūt tādam lopam tā lai tevi nepamana nav viegli.

Pēc brīža arī es balansēju starp asām metāla šķautnēm, dzeloņstieplēm un sapuvušiem dēļiem. šie dēļi ir novietoti vertikāli un es negribu domāt kas būs, ja es uz tiem nevarēšu noturēties tieši augšā. Ja tie sāks liekties, tad visticmāk pārlūzīs un es palikšu karājoties dzeloņstiepļu mudžeklī, tā arī nesasniedzis zemi trīs metrus zemāk.

Bet metāla sēta tiešām ir murgs. Lejā vēl varētu tikt, bet kā atpakaļ? Nav praktiski nekā, aiz kā aizķerties.

Kolēģis skatās lejā un prāto, bet patvertne tikmēr uzmundrina: “Nu davai, davai, močijiet! Es jautāju – jūs esat džeki vai sēnes, ko?”

“Bet ja nu mēs netiekam atpakaļ?”, es prātoju, bet patvertne pārtrauc:

“Nē nu es jau nevienu pāri sētai nedzenu, es tikai pakārdinu.”

“Kaut kur es šito jau esmu dzirdējis”, nodomāju un raušos lejā. Nav ko steigties. Pacietība – habārs, nepacietība – menti.

Tagad sekojam siltā ūdens caurulei. Betona staba galā tā ar svarku savijusi ligzdu, kur spriežot pēc rūsas daudzuma droši vien izšķīlusies ne viena vien trubu paaudze. Lienot pa caurulēm kļūst skaidrs, ka pa šo ceļu pilnīgi noteikti neizdosies iekļūt teritorijā. Lienot pa šejieni var iekļūt vienīgi ģipsī vai reanimācijā, kur animatori ar defibrilatoriem spēlēs Tomu un Džeriju, bet man kā jaunpienācējam tiks pati draņķīgākā loma.

Pasēdējuši augšā un pārlūkojuši teritoriju ar nakts redzamības aci nospriežam, ka bez virves no šī objekta ārā neizkļūt. Atstājām žogu mierā un aizgājām uz otru šajā naktī plānoto patvertni. Lai ielīstu teritorijā, vajadzēja līst pa ķieģeļu sienu un tikt pāri diezgan augstam žogam, bet pārkļūt izdevās viegli un teritorijā viss bija vienkāršāk kā degazēt divus pirkstus. Hermes vaļā, nekādu šķēršļu, un kas tad tas? Habārs! Glūn tā aizdomīgi… Uzmanīgi izlasīsim, kas lācītim vēderā… RP-64M! Tās ir reģenerējošās patronas gāzmaskām IP-46M. Šīs izolējošās gāzmaskas ir vieglas, ērtas, un ar tām var pat nirt. Nu labi, cik man zināms, šīs reģenerējošās patronas atšķiras no RP-46 tikai ar vienu “M” burtu, kas uzdrukāts uz korpusa. Paskatoties uzmanīgāk, kolēģis Marnix pamanīja arī trīs sērskābes ampulu penālīšus. Sērskābes ampulu sasitot aktivizējas skābekļa svece, kas startē reģeneratīvo patronu un daždesmit sekunžu laikā izolējošā gāzmaska ir gatava lietošanai. Azbesta putekļiem rotājoties lukturu staros Marnix sadalīja habāru un salika reģeneratorpatronas mugursomās. Laikam bijām pārcentušies ar azbestu, jo patvertne nošķaudījās un gaisa plūsma izsvieda mūs tālu aiz teritorijas nožogojuma.

Un tomēr… Reizēm iznākot no pazemes, kad esi no azbesta putekļiem slēpies aiz pretdūmu filtriem, gribas noraut respiratoru un iet pastaigāties gar dzelzceļa sliedēm, kur sakņupuši snauž vagoni, kur elpo lokomotīves, izverzdamas industrializācijas gadsimta atmiņas par smogu, nespodrām gāzes laternām kvēpu miglā un akmeņoglēm, kas sadeg kurtuvē, pārvēršas par bezformas eņģeļiem. šie radījumi meklē mieru. Tie nosēžas uz ēku sienām un tās kļūst pelēkas. Tie iekļūst cilvēku plaušās, krāsojot tās melnas. Tie apsēžas uz pēcpusnakts tēju cilvēku acīs un vairs nepaceļas no tām.

Kā likums, pie katrām sliedēm ir arī kāds sarkanu ķieģeļu dūmenis. Dienās, jo īpaši priekšvēlēšanu dienās kāds tos apklusina, samazina kaitīgos izmešus un skaļi rūpējas par vides veselību, bet naktīs pie skursteņiem atnāk ložņas. Skurstenis pamana sīkos ķiparus, kas lavās starp vilcienu sastāviem, piebāž pīpi ar darvu un apsēžas parunāties ar bradātājiem. Viņš stāsta par to, kāpēc uz depo brauc kūniņas, bet no depo – jau pieauguši vilcieni. No mazuta cisternām izzšķiļas kravas vagoni, no benzīna mucām – pasažieru vagoni, bet no dīzeļdegvielas kūniņām – lokomotīves. Skursteņi, torņi un jumti vienmēr izpalīdz ar padomu, ja bradātājs nevar atrast meklēto objektu un bieži vien pastāsta vēl daudz ko noderīgu.

Tā bradājot, tukšojot termosu un fotografējot ir pagājusi bradājumu nakts. Aust gaisma un bradātāji izklīst kur kurais.

Pārējās bildes galerijā >> Nakts bradājums

© Spam, www.bradajumi.lv 2011

Tāpat vien lasot vecās tēmas forumā ieraudzīju, ka šī tā arī nav pienācīgi nobeigta. Atceros, ka bradājuma apraksts tapa, bet kaut kur pazuda un vairs nav atrodams. Tā nu nolēmu vēlreiz uzrakstīt un publicēt Skrundas 2 abu bradājumu aprakstus.

Armijas pilsētiņā bijām 2 reizes – vienu nelegāli, otru legāli. Nelegāla iekļūšana ir vienkāršāka par legālo, tomēr jāuzmanās – apsargs nejauks un suns pavisam nejauks un pavisam nepiesiets.

Kas atšķir pamestu pilsētu no apdzīvotas? Nepļauti zālieni, jauni kociņi nepareizās vietās? Tos var redzēt arī apdzīvotās pilsētās. Cilvēku neesamība un klusums? Agros rītos nedēļas nogalēs arī Rīga ir klusa, bet arī tad apdzīvotā pilsētā nerodas tā noskaņa, kas pamestā. Man šķiet, to īpatnējo pamestības sajūtu rada logi. Tie nav izsisti un nav arī pārāk netīri, tajos tikai nav aizkaru, un tas liek logiem izskatīties tumšiem. Ejot starp daudzstāvu māju rindām, kam visi logi tumši un tukši rodas sajūta, ka tie skatās uz bradātāju, pavada viņu ar skatienu.
Iekļūšana ēkās lielākoties ir vienkārša, bet ne visās ēkās un visās kāpņu telpās var tik vienkārši iekāpt pa logu. Meklējot ieeju vienas daudzstāvenes pagrabā nācās secināt, ka vienīgā kāpņu telpa,kurā ir durvis uz pagrabu ir tā aizslēgta, ka bez argumentēšanas ar nopietnu lauzni iekšā netikt. Protams, neviens nedomāja kaut ko postīt, tādēļ izvēlējāmies salīdzinoši riskantu ceļu, pārlienot no viena balkona uz citu trīs stāvu augstumā un iekļūstot dzīvoklī, no kura tālāk vajadzīgajā kāpņu telpā. Nokļuvuši pagrabā atradām betonu, rūsu un ar azbesta siltumizolāciju notītas caurules. Pagrabs kā jau pagrabs, nekādu liela bunkura pazīmju.
Nočekojuši citas dzīvojamās ēkas un pabijuši uz jumtiem, sākām pētīt administratīvās ēkas. Te jau atradās daudzc interesantākas lietas – dažādi plakāti, apģērbi, propagandas materiāli un cita padomjlaiku draza. Neaizmirstot piesardzību lavījāmies starp ēkām, glūnējām ap stūriem, uzmanīgi klausījāmies un uz apsarga un suņa neuzrāvāmies, tomēr pa visu teritoriju samedījām trīs bumbu patvertnes. Protams, tika uzlīsts arī zibeņnovadēju torņos, ūdenstornī un uz visiem kārdinošākajiem jumtiem.
Interesanta man šķita ieslodzījuma vieta. Pāris zaļi sargtorņi, restes un mazs pagalmiņš, kuru pilnībā pārklāja dzeloņstiepļu pinekļi bija ļoti atmosfēriska piedeva pamestajai militāristu pilsētiņai.
Izložņājuši lielāko daļu pilsētiņas un ūdens attīrīšanas iekārtas mēs toreiz devāmies projām, lai atgrieztos vasaras beigās lielākā skaitā un legāli, lai izpētītu visu vēl neizpētīto.

Ierodoties otrajā reizē mūs sagaidīja būdīgs, muskuļots, nelaipns apsargs un liels, negants suns, ko apsargam nācās visu laiku turēt saitē, lai tas rūsganais maniaks nenoskaidrotu, kurš no bridējiem ir visgaršīgākais.

Šoreiz ieskatījāmies arī vaļējās komunikāciju šahtās, kuru vākus kāds malacis jau sen nodevis metāllūžņos, vēlreiz izbridām un safočējām patvertnes un izložņājām jumtus. Es devos beidzot sameklēt tās lielās durvis, kurām it kā kaut kur pilsētā vajadzētu būt, un pa kurām pa rampu varot iebraukt pazemē pat ar automašīnu. Tieši tur vajadzētu būt lielajam bunkuram. Šīs durvis es arī atradu un izpētīju. Diemžēl kad nonācu līdz durvīm, fočikam baterijas jau bija sausas un jums nāksies iztikt tikai ar aprakstu, bet neko daudz jūs neesat zaudējuši. Durvis patiešām bija lielas, un rampa patiešām veda līdz pagrabstāva līmenim, tikai tas pagrabs bija pilsētas lielākā veikala pagrabs un durvis bija nevis milzīgas hermētiskās durvis, kā es biju cerējis, bet vairāk vārtiem līdzīgas, no metāla stieņiem un plāksnēm sametinātas. Te viss skaidrs arī bez līšanas pagrabā, bet es tomēr tur ielīdu – pazeme paliek pazeme. Šādas noliktavu telpas un saldētavu atliekas kādreiz varēja apskatīt arī VEF automatizētajā ēdnīcā, pirms tā tika izdemolēta un iznīcināta. Atlika tikai pabrīnīties par cilvēkiem, kas no aprūsējušiem vārtiem spēj izpūst milzīgu bunkuru.

Kad pilsētiņa bija izpētīta, aizgājām arī līdz netālajām garāžām un katlu mājai, kas izrādījās visinteresantākā daļa no visa, kas atlicis no objekta „Kombināts”. Aizaugušajās pļavās aiz desmitiem gadu apsargātās pilsētiņas noslēpusies liela un ļoti labi saglabājusies katlu māja, kurā kabeļi, dūmvadi, šļūtenes un dažādas caurules saķērušās kopā, it kā gribēdamas aprīt desmitiem tonnu smagās krāsnis. Šādu laikā sastingušu, tehnogēnu padomjlaika liecību kļūst mazāk un mazāk, bet šī kā savdabīga rūsas un samudžināta metāla svētnīca paliks vēl ilgi un uz to svētceļojumos ar lukturiem un fototehniku apkrāvušies dosies jauni un jauni bradātāji.
Vēl interesantas šķita apaļās lūkas grīdā, kuru vāki pagaisuši, atsedzot brūnu ūdeni ar varavīkšņainu eļļas plēvi un pelēkas gaismas atspulgiem no augstajiem, netīrajiem logiem. Par katlumāju varētu stāstīt un stāstīt, bet laikam jau nav vērts izplūst, jo šķiet, ka neizdosies ieģērbt vārdiskajā himzā tur dzīvojošo noskaņu.

Nobeigumā atbildēšu uz jautājumu, kas varētu rasties ne vienam vien lasītājam: Kādēļ es rakstu par šo vietu minot konkrētus vietu nosaukumus un postējot bildes? Vai es nebaidos, ka cilvēki šo vietu varētu izpostīt?
Atbilde ir – nē, tai nekas nenotiks. Es zinu, ka divpadsmitgadīgie reperīši un sienu ķēpātāji nespēj būt pietiekami klusi un uzmanīgi. Es šo sugu neciešu un gribētu, lai teritorijā patrulējošais suns katram šādam demolantam pieliktu treknu, sarkanu punktu pāris metru rādiusā, kura perimetrā mētātos atkostas ekstremitātes un galva ar nožēlas pilnu daudzpunkti stiklainajās acīs, kuras dzidrinātu skaidras rīta rasas pērlītes. Kad tajās iespīdētu saules stars, tās viņu izvarotu, sašķeļot septiņās krāsās un pārklājot balonkrāsu cienītāju ar priecīgām varavīksnēm.

Pārējās bildes galerijā >> Pamestā pilsēta

© Spam, www.bradajumi.lv 2011

Šovakar mēs ar Marnix sekojot maģistrālai cauruļu līnijai nokļuvām patīkami milzīgā pagrabā – labirintā, kur staigājām vairākas stundas un tāpat visu neapskatījām. Viss labirints mudž no vadiem, kabeļiem, caurulēm, azbesta un stiklauduma. Interesanti, ka šeit gar griestiem stiepjas ne tikai metāla un plastmasas, bet arī stikla caurules, kuru pielietojumu neizdevās noskaidrot.
Aukstais laiks visas peļķes ir pārvērtis leduslaukos un dažviet izveidojis ledus stalaktītu un stalagmītu mākslas darbus, kas ir ne tikai baltā, bet arī brūnā, tumšzilā un koši dzeltenā krāsā. Acīmredzot tur kur griesti kļūst grīda, glabājas dažādas ķimikālijas. Grīdu vietvietām klāj pavisam neparasti izliektu ledus kristālu paklājs centimetru desmit biezumā. Viegls pieskāriens un mazā kristālu pils sašķīst un sairst. Nekur citur es neesmu redzējis tādus lokveida ledus kristālus pāris milimetru caurmērā un pirksta garumā. Atradām arī sasalušas ledus straumes visā telpas augstumā un dīvainus neaizsaluša ūdens laukumus, kuros peld kāda dzeltenzaļa šķidruma pērlītes, kas pat necenšas salipt lielākos pilienos.
Labirints ir milzīgs. Dažviet uzgājām lūkas uz augšu, citviet applūdušas lūkas uz leju, kas tomēr nekur neved. Te ir gan gaiteņi gan lielas zāles, ko balsta kolonnas, bet citur cauri vadu un cauruļu mudžekļiem lienot un rāpojot ir pavisam viegli nozaudēt virzienu. Zem kādas pārrautas caurules uzgājām skaistus, bet nepozitīvi smakojošus urīnledus veidojumus, citur daudz kabeļu atlieku un ļoti vecas elektronikas karkasu. Visur ir rūsa un betons un tumsa, jo kāds ir aiznesis visu gaismu no labirinta – pareti izvietotie kupoli ir noņemti un visas spuldzes ir izskrūvētas. Es būtu gribējis redzēt šo vietu, kad visas lampas vēl dega!
Ieeju un izeju labirintam netrūkst, bet piķa melnajā tumsā pa tām neko nevar redzēt, bet izgaismot telpas ar lukturi nozīmē sevi nodot, tādēļ nākošreiz jāiet agri no rīta lai tumšajā laikā vēl paspētu iekļūt labirintā, bet kad uzaustu gaisma, izpētītu arī virs labirinta esošo objektu.
P.S. Piedodiet par bilžu kvalitāti, bet fotografēts tika ar telefonu. No nākamā bradājuma labirintā pārvedīsim labākas bildes.

Pārējās bildes šeit >> Labirints

© Spam, www.post-apo.lv 2010

Nav gluži tā, ka postapokalipses bradātāji būtu pārstājuši bradāt un tikai ceptos savā forumā. Beidzot darām kaut ko ne tikai savam bet arī citu priekam – veidojam civilās aizsardzības muzeju. Gan jau būsiet dzirdējuši, ka esam okupējuši īpašnieku neizmantotu patvertni, kuru reanimēsim līdz tādam stāvoklim lai nezinātājs to nevarētu atšķirt no neliela vietējas nozīmes komandpunkta ar visu sakaru elektroniku, uzskates un mācību materiāliem, medpunktu un varbūt pat reģenerējošās gaisa attīrīšanas iekārtas kopiju. Šobrīd telpu remontu esam tik pat kā pabeiguši,  par koliels paldies Kapam un Sturm biedrībai, kas nežēloja laiku un līdzekļus patvertnes atjaunošanai. Pa šo nedēļu savedīsim uz patvertni eksponātus un tad sāksim gatavot vitrīnas, etc.

Tagad par citu. Palasot dašus gadus vecus ierakstus tepat bradājumu lapā/blogā atradīsiet ierakstus, kas stāsta gan vispārīgi par bradāšanu, gan par pilsētvidi, gan arī par dažādām bradātāju bīdītām ar bradāšanu saistītām lietām. Šo tradīciju esmu nolēmis atdzīvināt un pēc ilga pārtraukuma modināt bradajumi.lv no miega un aizmirstības.

Krīzei sākoties šī dzeltenas neona gaismas pielietā jaunbūve tika pamesta kāros dižķibeles zobos. Kopš tā laika tās abas ( dižķibele un jaunbūve) nav mainījušās. Visas pieejas pirmā stāva līmenī ir labi noslēgtas, tāpēc jaunceltnē gandrīz neredz grafiti ķēpājumus, bet interesanta tā ir tādēļ, ka no šeienes var tikt uz blakusēku jumtiem, no kuriem var iekļūt pašās ēkās un ar pagrabu, kurā bija paredzēta autostāvvieta, un kurš tagad ir sauss, kaut pavasarī ūdens līmenis sasniedza vairāk kā divus metrus un mēs pat devāmies izbraucienā ar laivu pa turieni.Naktīs šī ir ļoti klusa un mierīga vieta, kurvienkārši pasēdēt un padomāt par šo un to un neko.

Pārējās bildes: Čaka iela

 Visas baterijas ir tukšas. To dvēseles ir palikušas rūsas saēstā pazemes monumentā – silīcija kristāla pārvērstas gaismā, tās tajā pašā mirklī uzsūca sarūsējušais metāls un kad stars aizslīdēja tālāk, konstrukcijas palika tādas pašas aukstas un slapjas, jo ķīmiskās baterijas dvēsele ir par vāju, lai atstātu pēdas materiālajā pasaulē.

 Vējš man atnes sapuvušu lapu smārdu, kad sēžu zem salauzta grāmatu plaukta un gaidu kad beigsies lietus. Rudens bradājumos bieži ir daudz klusuma, trūdu smaržas, un attālumu aizsedzošas palsas miglas. Noskaņa sūcas cauri brūnajai gumijotā auduma jakai, domās sajaukdamās ar tikko skatītās pazemes tumsu.

 Nav vairs gaismas. Līdz mājām ir tālu, un ja atradīšu vēl kādu interesantu pazemi, vajadzēs iztikt ar šķiltavām.

 Duracell Plus. Nevajag izmest. Vēlāk uzlādes rituāls tajās iedzīs svešas dzīvības tāpat kā niķeļa-kadmija akumulatoros, un lai arī kāda ceturtā daļa no visām uzsprāgs izšķaidīdamas savas ķīmiski kodīgās iekšas, pārējās atmodīsies un dos dzīvību LED diodēm, un gaismas stars atkal izšķīdīs tumsā. Cietās zoles čirkstinās stiklus un iemīs putekļos neskaidras pēdas, bet soļu atbalss klaiņos pa tukšajām telpām vēl ilgi pēc tam, kad tās būs pametis gājējs, un ielūkosies visos stūros un kaktos tāpat, kā aizgājušais bradātājs.

 Piezagās drēgnums. Tas atnāk nemanot, no visām pusēm reizē, un ietin kā līķautā. Tagad no tā vairs nevarēs aiziet. Tas bradātāju atrod jebkur un iezīžas pirkstu galosun caur tiem izplatās tālāk. Nolien kaut kur pie apziņas robežas…

 Lietus ir kļuvis retāks. Debesis pelēkas. Nu jau vairs nav bālas, kā dienā. Satumst. Pēc stundām divām vajadzēs gaismas avotu.

 Slapjš ruberoīds. Apakšā varētu būt sausāks… Salauzts krēsls. Kājas viņam vairs nevajag… Sarūsējusi dzeloņstieple… Lāpas tiek noglabātas mugursomā.

 Ugunsdrošo ķieģeļu ēkas gaida. Durvis izlauztas, palikuši daži vertikāli, reti zobi. Smaida. Logu rūtis sasistas un rāmjos palikuši caurspīdīgi stikla zobi, gatavi no pieskāriena uzkrist un sakost. Arī smaida.

Gaiteņos staigā atbalsis.

 Istabās šķebina dvaka.

 Pagrabā balsno pelējums.

 Bēniņos gaida ēnas. Ugunsnedroši, tāpēc lāpu nedrīkst. Šeit ir daudz, daudz ēnu; tik daudz, ka cauri tām neko nevar redzēt. Kad izstiepju rokas uz priekšu un taustos lai nepakristu, ēnas pasniecas pretī, saņem manas rokas savās un padara manas acis redzīgas. Tagad bradātājs redz tāpat, kā redz ēnas. No krāsām palikuši tikai melnie toņi. Kas to būtu domājis, ka to tik daudz! Visam pāri guļ tumšs šķidrauts, izpludinādams priekšmetu kontūras un laiku pa laikam no tām izveidodams kaut ko jaunu, dienā nekad neredzētu.

 Jumta lūka aizved augšup, bet šīferi klāj ķērpis vai aļģe. Dienā tas izskatītos tumši zaļš. Tagad to redzēt nevar, bet var just cik slidenu tas padarījis jumtu.

 Rets lietus kapā miglu, spiezdams to pie zemes, bet tā satinas ar koku lapotnēm turpina slīdēt un velties gandrīz nekustīgajā gaisā. Lietū grab jumts.

 Lāpas ir grūti aizdedzināt, bet kad aizdedzinātas, tās ir jāuzmana, lai neatstāj degošas darvas pilienus uz putekļainās grīdas. Te ir sauss, daudz drazas un ļoti spēcīga smaka. Tā daiļrunīgi čukst man degunā stāstu par personām bez noteiktas dzīvesvietas, un tad es tai apnīku, un tā izsviež mani pa durvīm.

 Ārpusē ir auksti. Brezenta bikses pievilgst slapjajā zālē, bet lāpas gaisma izšķīst miglā, un visus nomaldījušos starus uzreiz saķer ēnas. Tā ir viņu barība. Bez gaismas ēnas nevar dzīvot. Lāpas gaisma to zina, tādēļ visa savācas ap mani, atstājot visu apkārtni vēl lielākā tumsā.

 Slapji. Auksti. Tumšs.

 Puspagrabs. Šeit ir pietiekami sauss, lai varētu savākt malku. Te daudz satrupējušu koka dēļu un citas drazas, un drīz lāpas uguns iecērt zobus jaunajā, ar celulozi un pelējumu bagātajā barībā. No ugunskura plūst siltums, bet kā jau šādās reizēs, kad viss apģērbs samircis, auksti ir tik un tā.

 Pa tukšo durvju aili iekšā skatās liela ēna. Viņa prāto, cik daudz man palicis malkas, un cik drīz varēs apēst pēdējo ugunskura gaismas staru, atstājot sarkanas ogles, kas pašas gan spīd, bet neko neapgaismo.

 Apģērbs pievildzis. Gumijas jaka sargāja no lietus, bet nesargā no aukstuma.

Tapa viena cita stop-motion ietvaros, kurš arīdzan solās tikt šeit publicēts, ja autoru kolektīvs tā vēlēsies.

Sturm par objektu
Raksts par objektu pirms pārvērtībām
Disfigurator bildes pirms pārvērtībām

Kā es ~pustornī nožēloju, ka īsi pirms kāpiena izdomāju, ka lāzerītis traucēs kāpt augšā…

Atceļā cītīgi turpinājām ēst burgeru un vest sarunas par garīgajiem līderiem, lētām Lambda-lambda organizācijām, fīreriem un citām iluzorām, “uzpūstām” un garīgi neveselām lietām.
Jā, bija gan vērts celties 08:00, lai gan škrobe bija par to, ka starts tika pārcelts uz 12:00.

Leģenda par to, ka šim objektam ir divi stāvi, tika satriekta pīšļos. Un neba jau pirmo reizi.

[Fuj, kāda ir mana angļu valodas dikcija. Šausmas!]

Ķērāmies uzreiz pie lietas – kā jau kārtīgs latvietis, bļe, vedu šos (pāris) uzreiz uz restorānu, piekodināju justies brīvi. Atnācēji no somām izvelk DSLR ar platleņķa objektīviem un dod vaļā. Bet es pa to laiku astoto reizi skatu šīs telpas. Tiesa, pirmo reizi tik nesteidzīgi. Un šī nesteidzība rezultē iekš jaunu lietu ieraudzīšanas kā jau tas mēdz bieži notikt. Spīdinos ar kulturi (lol) griestos un ieraugu! Zināt tak tās anekdotes par PSRS banknošu lipināšanu aiz tapetēm, vai ne? Ha, izrādās, ka tā nemaz nav anekdote. Bet, ja ir, tad balstīta uz patiesiem notikumiem! 10 rubļu banknotes aiz tapetēm. 62. gads. Uz naudas zīmēm rakstīta nominālvērtība ciparos un vārdos – PSRS republiku valodās. Interesanti. Un šajā brīdī es kļuvu arī par fotografētāju modeli, hehe. No sākuma dāma meklēja leņķi labākai dokumentēšanai, bet pēc tam jau sāka likt darīt lietas. Sievietes! : D Un darīju ar, domādams – nez kādu mākslu viņa no šī man tik labi zināmā objekta spēs izvilkt? Interesanti: katrs cilvēks taču redz citādāk, akcentē citas lietas, iet citādāk un perspektīva ar atšķirīga augumu atšķirību dēļ. Interesanti! Pēc stundām 3 pabeidzam bradājumu – šiem ierobežots laiks un arī baterija mira. A vēlme fočēt fasādi šiem ir. Paliek nepabeigts iesāktais pirmais spārns – pie tā atgriežamies rīt.

Diena #2
Pieceļos. Paēdu. Visu laiku kopš vakardienas mēģināju arī kādu no sev zināmajiem uzaicināt, bet visi tēlo baigi aizņemtos. Gaidu SMS. 12:00 jeb norunātais laiks. SMS nav. Kādas 15 pāri parādās SMS ar norādi, ka kavēs. Es uzrakstu, ka gaidīju SMS un šie atvainojas par pārpratumu. Norunājam tikties 12:30. Ha, izrādās, ka nāks divi tomēr, tātad, esmu galā ar diviem biedriem: viens nāca līdzi, otrs pievienojās vēlāk. Uzsākot otrās dienas bradāšanu konstatēju, ka neesmu paņēmis līdzi lukturi, kuru tik cītīgi dienu iepriekš biju solījies barot ar svaigi lādētām baterijām. Bet nu es lādēju sevi. Ko darīt… Šādā kompānijā pabeidzam iesākto spārnu un abus pārējos. Var redzēt, ka šamējiem objekts patīk – actiņas staro, slēdži bliež kā automāti. Uz jumta gan viņi nekāpa – bailīte. Un arī telefoto nedeva – bailīte tāpat. Nu, neko – vismaz trijatā kādas 10 min pabijām uz jumta, pabliezām Rīgu no augšas. Pēc tam vienojamies par nākamo objektu. Un, ņemot vērā tur piedzīvoto, rekomendēju šiem iegādāties piparu gāzi, ko arī izdarām. Ejot mājās, atkal jutos pelnījis alu. Nopirku. Un, ienācis istabā, ģērbos nost un pamanīju, ka nolādētais lukturis karājās kaklā kā kaklarota – un ne pats, ne arī cits kāds to redzēja/juta : D

Trešā un pēdējā diena.
Dodamies uz sanatoriju. Karsts. Nolādēti karsts. Tramvajā vēl karstāk. Tomēr sekmīgi nokļūstam dislokācijas vietā un vēl sekmīgāk iekļūstam objektā. Pagrabs. Mmmm, “Nice and chilly winter!” Beidzot šeit esmu ar relatīvi normālāku aparātu – Digimax s600, nevis Nokia 6630. Un arī statīvu paņēmu – PSRS bleķu statīvs, kuru var lietot kā sitamo un durstamo instrumentu, riskējot vien ar krāsas nobrāšanu pret sitamā zobiem. Uzmetu SLR kameru (Olympus OM-1) uz statīva un bliežu. Pēc tam uzlieku digitālo ziepīti un bliežu bliezdams. Vienādas kompozīcijas ar dažādām ekspozīcijām – HDR vārdā. Mmmmm, tabletītes vēl mētājās. “Is that all medicine?” “Yup!”.
Tā nu staigājam neviena netraucēti, izklīstam un nodarbojamies ar kameru slēdža mūža saīsināšanu – mākslas vārdā, ibio! Mmmmm, medicīnas smarža un PSRS palātu/istabu izkārtnes ar dažādiem briesmīgiem nosaukumiem, piemēram, “Стоматологический кабинет”. Creepy! Šeit arī pamodelējos. Lūk, pabeidzām jau bradājumu, izbaudot pilnu ambientās temperatūras spektru – pagrabā dzīvo ziema, objektā dominē mitrs pavasaris, bēniņos fakin tropi, bet uz jumta, tāpat kā laukā – vasara. Karsta un dur nost. Drīz esam jau ārā un uzsākam fasādes fočēšanu. Atminos par tiem “vēstniecības” kaimiņiem un ielienu šo redzeslokā, fočēju koka fasādes glīto daļu. Jup, ilgi nav jāgaida kolīdz ar periferiālo redzi samanu pret sevi pavērstas ~10 acis no ~190m tālā urlīguma. Fočēšanu pabeidzu un nozūdu no redzesloka. Drīz jau atlien pazīstamais sunītis. “Vau, vau, vau!” – Those bastards let their dog at us. Again, lol. We will have a company! Parādās pazīstamais resnis nošmucētā sviedru krekliņā. Sāk savu veco dziesmu:

- [RU] Te nevar fotografēt, šis ir Krievijas vēstniecības īpašums!
- What did he say?
- That you cannot take pictures here.
- Nav šis nekāds Krievijas vēsniecības īpašums – zīme pie ielas skaidri norāda, ka valsts īpašums, kuru pārdod!
- [RU] Tur daudz kas var būt! Vācieties prom no privātīpašuma!
Man prātā pavīd o.0 smailijs par šī melošanas neprašanu – tikko tak bija Krievijas vēstniecības īpašums!
- Tas nav arī privātīpašums, tas ir valsts īpašums!
- [RU] Vai tik mēs jau neesam tikušies?
Neatbildu.
- [RU] Vācieties prom, citādi pasaukšu savus puišus!
- Da zinu es tavus pacanus! Šis ir valsts īpašums, kurā var nākt, jo nav aizliedzošas zīmes!

Un tā tas turpinās līdzīgi kā pagājušajā reizē. Tikai šoreiz pasaku, ka esmu skatījies Kadastrā un Zemesgrāmatā, ka šis nav Krievijas vēstniecības īpašums. Un šoreiz urlāts neprasa arī kameras rādīt. Bet nu, ko nu idiotam padarīsi. Šis spītīgi turas pie sava mazā un trauslā melu namiņa, līdz ar to diskusija nav auglīga un turpmāk sāk vilkt uz neizturamu urlainumu. Un, tā kā jau visu fočēšanu bijām tieši pabeiguši, devāmies prom ar jautrumu sirdī. Vismaz es. Nedaudz somiem atstāstīju strīda gaitu un tiklīdz kā pateicu, ka šis esot teicis, ka šis ir Krievijas vēstniecības īpašums, atskanēja smiekli : D
Tramvajā runājāmies par lietām. Šie esot dikti apmierināti ar objektiem un bildes būšot izstādē un grāmatā. Atvadījāmies. Bildes

Pa ledu šķērsojot kanālu esam jau pie fortiem. Ielienam tajos un izbaudot to vientulības sajutu izstaigājam tos. Izejot nocietinājuma vidu sasildāmies ar siltu teju un āboliem. Pēc tam soļojam pa kādam nesenām pēdām uz vecu ēku, kas izskatās pēc muižas. Izstaigājuši visas iespējamās vietas tajā, dodamies uz torni, kurā par nelaimi tikt iekša nevar. Nekas, dodamies uz PSRS noliktavām, izstaigājam to telpas, papriecājamies par “skaistajiem” zīmējumiem uz to sienam, un dodamies āra. Pa ceļam uzejam patvertni, visai plašu un interesantu. Izejot no tas paklīstam pa apkārt esošajam mājam, sasildāmies ar teju un dodamies aplūkot parejos fortus. Izstaigājam tos un to plašas ejas, pabrīnāmies par sievietes balsi, kas nāk no fortiem, taču nevienas dzīvas būtnes izņemot mūs un iespējams paris sikspārņus tur neatradās, bet tas nu tā . Dodamies āra, izdzeram atlikušo teju un meklējam izeju. Taka ar pareizas izejas atrašanu mums īpaši neveicas (viss tur būvēts kā uz apli, un no ārpuses izskatās daudzmaz vienādi) , kāpām augša vaļņos lai atrastu pareizo pusi pa kuru iziet. Uzgājām skursteņus, kurus padarīja interesants tas , ka uz tiem atstatie gravējumi bija sakot no 1918. gada. Laimīgi atraduši izeju, uzkāpjam uz kanāla un uzmanīgi, lai neielūztu, jo ledus vairs nebij no tiem cietākajiem devāmies uz pieturu. Iekāpjam trešajā autobusā un atstājam šo interesanto vietu.

http://picasaweb.google.lv/116620921644015912809/DaugavgrivasCietoksnis?authkey=Gv1sRgCKuQu-inq8uCYQ#

_______________

Teksts un bildes: ezītis007

Vakar ap to laiku, kad Rīgu lēnām sāka pārņemt tumsa patīkamās nokrāsās, uz ielām parādījās trīs zvēri, un slīdēja ar sabiedriskā transporta palīdzību kautkur uz Pļavnieku-Ķengaraga pusi. Tikuši līdz “īstajai” pieturai un fiksi izlekuši no siltā autobusa, nedaudz tvaikodami, zvēri nopriecājās par skatu uz TV torni un dažām industriālām konstrukcijām, kuru ēnainās puses izcili kontrastēja ar sarkanīgi violeto saulrieta pārpalikumu. Žēl, ar digitālo tas nav uzķerams visā patiesajā krāšņumā- zvēri apspriezdami domu slidinājās tālāk pa viltīgo ietves slidotavu, uz patvertnes pusi. Esam jau pavisam tuvu. GPS rāda 100m, 75m, tieši šai brīdī nozibsnī kaut kāda zibspuldze no nezināmas debespuses. Zvēri sabīstas, bet turpina ceļu. 50m, 35m, atkal zibsnis. Zvēri sastingst, kādu mirkli skatās apkārt. Klusums. Turpina ceļu. Nulles punkts, skatamies apkārt- rekur kalns, jā ir īstais! Tāpat uz zvēriem no savas būdas, ar bezjēdzīgu sejas izteiksmi, skatās apsargs. Zvēri itkā dodas prom. Ieeja nemaz nav muitas teritorijā. Zvēri pieet klāt- durvis aizslēgtas ar divām piekaramajām atslēgām. Škrobe. Tomēr intinktu vadīts, lielākais zvērs uzspīdina lukturi- vaļā! Atslēgas tikai pieliktas skata pēc! Nu labi- otrā bija aizslēgta, bet kāds jau pirms zvēriem ir gribējis tikt iekšā un izfleksējis mehānismu. Nokāpuši pa apkrautajām trepēm, zvēri sajūsmā. Tur vairākas milzīgas hemētiskās durvis un plakāti ar atombumbu sprādzieniem. Ejam tālāk. Lielākais zvērs atkal izceļas- izdomājis paspaidīt elektrības slēdžus. Gaisma strādā, maita, nobiedēja. Pati patvertne nav pārāk liela- divas vidēja izmēra centrālās telpas, divas ventilācijas figņu telpas, CA noliktava, tualete un vēl pāris istabas ar grāmatvedības lietām. Par grīdu zvēri nedaudz sasmējās, bet cetās staigāt uzmanīgi- pa sijām, starp kurām ir ar preskartonam līdzīgu draņķi pārklāts, centimetrus piecpadsmit dziļš tukšums. Atzīšos- tomēr netīšām ielūzu vienreiz. Šādi cenšoties uzmanīties zvēri ir tikuši līdz noliktavai. Gāzmasku tikpat kā nav- tikai respiratoru kastes. Dažas pakārtas himzas kuras, man domāt, bija pat diezgan labā stāvoklī. un citas plauktos sakrāmētas mantas. Zvēri kādu pusotru stundiņu pacilātā noskaņojumā pavazājušies un šo to safočējuši, līda ārā. Dodoties prom, tika malkota karsta piparmētru dzira ar visām kaitinošajām piparmētru sastāvdaļām un apspriestas visādas bez-tēmas- tā teikt pilnīgi par neko. Patīkams piektdienas vakars :)

________________
Teksts un bildes: Jenots

1987. gadā tika pabeigta patvertne, kura bija paredzēta Labklājības ministram. Patvertne atrodas sociālas iestādes tiešā tuvumā, un piekļuve tai tiek uzraudzīta. Jau sākumā gribu pateikt paldies šīs iestādes direktorei Maijai par iespēju apmeklēt objektu.

Tātad, kā jau minēju patvertne pabeigta kopā ar blakus esošo ēku 1987. gadā. Tā tikusi sekmīgi nodota komisijai un bijusi darba kārtībā, tomēr pēc gada atklājies, ka spēcīgāku atkušņu laikā tajā dažviet ieplūst ūdens, tādēļ patvertnes pārsegums tika norakts un patvertne pārklāta ar ūdensnecaurlaidīgu pārklājumu (parasto polietilēna plēvi un piķi). Kādu laiku tas problēmas atrisināja.

Pēc PSRS sabrukuma patvertne tika nodota rajona padomes īpašumā. Patvertne tika uzraudzīta, regulāri mainīti filtri un darbināts dīzeļmotors. Tā tas notika līdz 1996. gadam, kad patvertni uzraugošais padomju armijas virsnieks to beidza darīt (visticamāk, viņš pārvācās uz citiem medību laukiem, bet precīzi nenoskaidroju). Kopš tā laika vietējais elektriķis pagraizīja sakaru bloku un vēl šo to (savām vajadzībām). Ap 90to gadu sākumu no patvertnes tika izvāktas visas lietojamās mēbeles, kā arī izvietoti dažādi labklājības ministrijas dokumenti, kuri pašlaik tur lēnām pūst.

Kad ieradāmies objektā, saņēmām ziņas, ka tur viss ir applūdis, un patvertne ir ļoti sliktā stāvoklī. Gatavojāmies jau uz pus metru dziļu eļļainu ūdeni, bet tā vietā mūs ieveda sausā patvertnē, kurā pie tam darbojās elektrība. Pati patvertne ir salīdzinoši neliela. Pavisam tur ir 3 ieejas, viena izmantojama arī autotransportam. Kopā ir aptuveni 15 telpu. Dažādas tehniskās telpas, noliktava, vīriešu un sieviešu guļamistabas (par nelaimi savā starpā nav savienotas), un vienīgā telpa ar oriģinālo dēļu grīdu – ministra kabinets.

Palūdzām lai mūs atstāj vienus un apmēram pusotru stundu visu izložņājām. Dīzelis izskatījās darbināms, un degvielas tvertnē pat bija palicis mazliet dīzeļdegvielas. Pēc diezgan ilgas dokumentu pētīšanas secinājām, ka praktiski nekā noderīga nav, un devāmies prom pirms tam uzņēmuši dažus labus kadrus.

Paldies Becham par kompāniju un foto.

Pārējās bildes galerijā >> Labklājības ministra patvertne

Teksts – Dimiz

Fočika nav > bilžu nav > jāatgriežas un jāsabildē.

D: „Ko tu dari?”

S: „Velku himzu.”

D: „Tagad?”

S: „Zābaki laiž cauri ūdeni. Kamēr nokļūsim tur, kājas būs slapjas. Vilkšu tagad. Tev kauns kopā ar tādu himzainu frīku vazāties pa ielu?”

D: „Nē, es apsveru domu pats par tādu kļūt.”

S: „Ā. Kļūsti ātri, man šajā gumijas gabalā ir karsti.”

D: „Tūlīt.”

5 min.

S: „Let`s go!”

Izejam uz ielas. Himza ir laba lieta. Vairs nav jālaipo starp peļķēm, var iet tieši tādā virzienā, kādā liek bradātāja adrenalīna kārais gaļas gabals iekš smadzeņpoda – patvertnes virzienā. Mentu busiņš uz vienpadsmitiem.

S: „Lielais vairums mentu ir mācījušies civilo aizsardzību. Diez, ko viņi domā, redzot mūs?”

D: „Cirks atbraucis.”

S: „Aha. Ē, mums vajag piekto. Re, kur ir! Skrienam!”

Skriešana himzā nemaz nav grūta. Žēl, bet himzu zoles slīd tikai nedaudz mazāk, kā mani nodilušie zābaki. Paklūpu un gandrīz pakļūstu zem mašīnas. Stāvošas.

Ielecam piektajā.

S: „Tu taču nepirksi biļeti?”

D: „Hm… Nu labi, pofig.”

(Te nu nelabvēļi atkal drīkst sākt brēkt uz debesīm pēc atriebības – bradātāji atkal pārkāpj likumu nepirkdami biļetes.)

~5 min.

S snauž. Ko dara D, nav zināms, jo S miegā no iekšpuses apbrīno savu acu plakstus.

~10 min.

S pamostas. Hm… Kur bija jākāpj ārā?

Pēc brīža pazīstamā pietura parādās un divi burti izkāpj no siltā bezmaksas transporta līdzekļa. Tā, pagriežamies… 20 grādi, 45 grādi, 90 grādi, 180 grādi. Kurss pareizs!

Sēta. Betons, metāla stieņi, dzeloņstieples. Nožēlojami maz dzeloņstiepļu. Bērnudārza apmeklētājs netiktu pāri, tas droši kā bankā. Mana vecmāmiņa gan tiktu pāri.

Ķipa skaitās apsargāta teritorija. Nu labi, atstāsim sniegā divas rindas liela izmēra pēdu.

S: „Tur laikam bija sarga būda.”

D: „Kur?”

S: „Nu tur, kur laterna.”

S klusi palavās uz priekšu. Sarga ēkas nav. Nu, tātad ir citur. Skatiens atpakaļ. Pēdas. Vienas. Ē? Ā, D patīk muļķot sargus – gājis pa S pēdām. Joka pēc pāris vietās sadalīsim pēdas.

D: „Kur mums?”

S: „Gar to lielo ēku.”

D: „Pa tiem džungļiem?”

S: „Nu jā… Davai, cauri ēkai.”

1 min.

Durvis atveras, divi burti ielien iekšā. Sāk spīdēt divi uz bradātāju ķirbjiem uzkārti spīguļi. Caurums grīdā. Divus metrus garš ceļojums pa vertikāli. Landing complete.

Divi burti iet un iet, ik pēc sekundēm piecām pieliecoties zem rudi brūnām klučūdeņu caurulēm un griestu betona sijām. Visapkārt bāli betona stabi, kas balsta griestus, starp tiem tukšums. Spīguļu stari sapinas piķa melnajā tumsā un metru 30 attālumā nokrīt zemē beigti, tālāk tie netiek. Gaismas diodē dzimušais stars ir pusdzīvs, jo bateriju jonu – elektronu dzīvības dziru izdzēruši citi stari citos bradājumos. No pazemes viena gala līdz otram var aizlidot vienīgi lāzera diodē dzimis un lēcas virzīts kvants. Betons augšā un apakšā, apkārt balsti un tumsa starp tiem. Diožu tuvumā tā iztraucēta ieraujas starp tālākajiem balstiem un gaida. Līdz ko spīguļa stars pagriežas sāņus, tā izlec ārā kā melns kaķis bez acīm un ieņem savu likumīgo vietu.

D: „Ko tu meklē?”

S: „Kolektoru.”

D: „Tālu?”

S: „Vairs nē. Drīz jābūt.”

Astoņi soļi. Sasvērt somu, pieliekties, uzmanīgi, neieskriet ar pieri betonā, izslieties, astoņi soļi, pieliekties…

~ 10 min. Rakstu apmēram, jo tur apakšā laiks pazūd. Tur viss ir vienāds. Lai kurp vērstu staru, visur viens un tas pats, un bradājošais, zaļā aizsargtērpā ģērbtais gaļas gabals S jūtas gluži kā bezgalībā ieslodzīts. Nav karsti, nav auksti, mugursoma ir ērta – plecus nespiež. Dzert negribas, ēst negribas. Nekādu sajūtu, kas saglabātos atmiņā, tikai soļi, soļi, soļi. Kad nedomā un vienkārši iet, šķiet, ka tā visu laiku esi gājis un visu laiku iesi. Galva tukša, tajā nemaisās domas, neparādās atmiņas. Tumsa kā melna, caurspīdīga amēba ar pulsējošiem centriem kaut kur aiz muguras, kur nevar redzēt, kur nekad nav gaismas un kur nekad neiemaldās skatiens. Lai kurp skatītos divacainais radījums, to, kas aiz muguras ar savām acīm nevar redzēt. Var paņemt spoguli, bet spoguļi mānās, stāsta nepatiesību un novirza diožgaismu uz nezin kurieni. Ej… Astoņi soļi, pieliekties, astoņi soļi, pieliekties, astoņi soļi…

S: „Kas tur?”

D: „Tas?”

S: „Jā! Re kur ir! Tas ir īstais.”

Konstrukcija ir apaļa betona telpa / tvertne ar lielu diametru. To ieskauj nelieli pīlāri ar kvadrātisku šķērsgriezumu. Nu S beidzot īstā pazemē redz īstu dzelzsbetona kvadrātsakni, par kādām tik daudz varkšķēja tantuks matemātikas stundās. S apbrīno dabas daudzveidību, bet tvertnei ir viens pietiekami liels caurums, lai (paldies dievam, resns nav digers) tur varētu ielīst. Bum! Landing complete! Iztiekot bez speciāla aprīkojuma S ir drosmīgi piezemējies uz pakaļas no viena metra augstuma. Vnk apakšējā ekstremitāte aizķērās.

~30 sek. D ir iekšā.

D: „Re, kur kāpnes!”

S: „Posmotrim…” (Bet tās ir sametinātas no Velns zina kādiem lūžņiem un ļoti smagas)

„Pārāk smagas. Un nez vai pietiekami garas.”

Abi burti stāv pie margām un skatās lejā, tumšajā ūdenī, no kura pabāzušas plikos paurus pāris ķieģeļu kaudzes. Ir arī liela vada spole. Ja tā nepeld, tad dziļums ir mazliet virs pus metra.

Jau trešo reizi savā veiksmīgajā karjerā (kura sākās ar uzvaru spermatozoīdu sprintā un nu turpinās ar uzvarām bēgot no suņiem un viņu parasti ļumīgajiem un lempīgajiem kūdītājiem – apsargiem)… Ē… Kur es paliku? Ā, nu tātad S jau trešo reizi savā karjerā lupī lejā un neņem no somas ārā striķi, jo slinkums ķēpāties – lejā tāpat nekā nav, bet pēc tam būs jālien augšā.

5 min.

D: „Ejam?” (Un jau lien ārā no kolektora)

S seko. Pēc tam burti pabāž degunu otrā milzīgās ēkas pazemes daļā – tajā, kurā redzamas daudzas tievas, resnas, un ļoti resnas caurules. Uz grīdas pašapmierināti smīn no kanalizācijas trubām iztecējušās peļķes: „Tu tāpat mani nevēlies izbrist, burt ar spīguli. Vai maz zini, cik tev līdzīgu divkāju dirsām cauri esmu gājusi, attīrot savu karmu?” Bet burta galvā virknējas citi burti, un veroties peļķē, tie veido nosaukumu escherichia coli.

Pagrieziens. 180.

Burti iet. Pieliecas. Iet. Pieliecas. Atkal apkārt melna tumsa un vienveidība pelēkajā betona krāsā. Vienveidība ir savāda. Tā piesūcas prātam, injicējot tajā vienaldzību pret apkārtni. Tā turpinās, līdz intuīcija paskaļi iesaucas: „Šeit!”. Stari met lokus, meklēdami pie balsta pieslietu dēli, kas norādītu izeju. Vēl pa kreisi. Divas reizes astoņi soļi. Pa labi. Astoņi un astoņi.

S: „Šeit.”

D: „Redzu.”

S: „Kāpsi pirmais?”

D: „Vienalga.”

S atsprādzē somu, noliek zemē. Kāpj augšā. Dēlis nestāsta jokus. Dēlim nav smaidīgas sejas. Šis ir nopietns dēlis, viņš palīdz kurmjiem, burtiem, lejā sakritušiem kaķiem un citiem interesentiem tikt ārā, lai tiem nav jāpaliek lejā, gadu gaitā kļūstot par kaut ko tik sausu un trauslu kā Cyanide grāmatu plauktā stāvošais sabraukto suņu herbārijs.

D padod somas. Izlien ārā. Burti uzmet somas plecos.

Uz jumtu!

Par jumtiem nejūsmo vien pāris bradātāji, jo tie pārāk saslimuši ar ISKRAs tīkla pelējuma smaržas izraisīto skurbumu. Kā periecīgas mušas līmes podā tie staigā, skraida pa patvertnēm, rāpjas pa patvertņu sienām, lien caurulēs un reizēm pat karājas pie griestiem (ja ir pie kā turēties un tāda vajadzība radusies)… Bet šīvakara burtiem jumti ir mājas un plašums un brīvība – brālis un māsa.

Uz jumta ir sniegs. Tiek uzcelts sniegavīrs. Tas stāv tur tik pasīvs kā piemineklis pofigismam, un brīdī kad D izdur tam acis (vai iedur acis, jo pirms tam to nebija), tas pat nenotrīc. (Starp mums runājot, man labāk patīk teikt, ka tam acis tika izdurtas. Labi skan. J )

No jumta tiek pamanītas divas personas ar lietussargiem un labiem halogēnlukturiem. Apsardze? (Hrestomātiski, ne?). Abi stāvi lejā dodas uz to pusi, kur burti atstājuši pēdas sniegā, tādēļ burti no jumta un vēlāk no logiem vēro vai abi cilvēki tur lejā neatgriezīsies, sekojot pēdām.

Termoss vienmēr ir laipns, gādīgs, un gatavs pacienāt ar karstu tēju. Abu bradātāju kiškas tiek sildītas ar grādīgu tēju (kādi 70 grādi brīdī, kad parādās no termosa), tādēļ jānogaida, līdz tējas grādīgums sasniedz tādu pakāpi, lai apdegumu šoka dēļ kāds neieveltos blakus esošajā lifta šahtā.

~20 min garā, lēnā saruna netiks atstāstīta. Nekā interesanta, vnk burkšķēšana par salstošām rokām.

Abas personas lejā vairs neparādās.

Ieskatoties lifta šahtā burti pārliecinās, ka nav ne sliežu, ne trošu, nekā no metāla, tādēļ liftu tie negaida un kāpj lejā pa kāpnēm. Rūpnīca naktī izskatās sevišķi plaša, un milzīgie logi, kas no ārpuses izskatās noslēpumaini kā tumšas gotmeitenes acis, rāda nakts pilsētu visā tās tumsnējā skaistumā ar sarkanām un zaļām luksoforu acīm un kaķiski rūsganām laternu gaismas artērijām, kas staipās uz visām pusēm.

Burti izgājuši cauri rūpnīcai, nokāpuši līdz zemei un izlīduši pa logu.

S: „Kāpšana otrā numura himzā tomēr nav pārāk ērta.”

D klusē.

S: „Aiz šī angāra ir tā patvertne. Paskatīsimies vai ir pēdas. Vasarā to regulāri čekoja, un kad grauztupuikas to uzlauza, aizklapēja atkal ciet.”

D: „Pa ventilāciju līdīsim?”

S: „Tā netiek iekšā. Visur nopietnas restes. Pamēģināsim atmūķēt.”

Aizsargtērpiem paklusi švīkstot, burti iet apkārt patvertnei. Otrās nočekotās durvis izrādās uzlauztas. Pēdu nav. Tātad patvertni ziemā pārbauda reti, ja jau durvis ilgi stāv vaļā. Solās mierīgs bradājums.

S: „Ejam?”

D: „Mhm.”

S: „Uzmanīgi, šī kaste ir nestabila.

Kad šeit biji pēdējo reizi?”

D: „Es šeit pirmo reizi.”

S: „Ā.”

D: „O, paskaties! Bērnu gāzmaskas!”

S: „Jā, šī bija diezgan nozīmīga patvertne, te daudz visa kā interesanta. Ejam!”

D: „Ak dievs, ha, ha, ha!”(cilā ar kaut ko smagu samīcītu megafonu).

S: „Iepriekšējā reizē tas nebija sadauzīts. Ejam tālāk.”

~30 sek.

S: „Paskaties kādas hermes! Dubultas. Tur ir vinčas ar motoriem.”

D kaut ko murmina.

Burti iet gar nobrūnējušu GP -5 gāzmasku kaudzēm, kas augstākas par 2 metriem, gar kastu grēdām, kurās glabājas simti litru degazācijas šķidruma, apskata interesantus bet pilnīgi satrunējušus aizsargtērpus, kuru jakām priekšā ir aizdare bet bikses ir atsevišķi no zābakiem, ne tā kā bradātāju izmantotajiem L-1.

D: „Skaties, ķīmiskās izlūkošanas komplekts!”

S: „Pilnīgi sarūsējis.”

D: „Tur salikti dozimetri.”

S: „Kur tad? Ā, redzu. Nez vai vairs darbotos… Izskatās gulējuši ūdenī.”

D: „Protams, ka nomiruši.”

S: „Ejam tur. Tur ir aprīkojuma noliktava.”

D: „O!”

S pie sevis murmina: „Jā, un pirmajā reizē, kad šeit nokļuvu, es pēc nāves negribēju uz paradīzi, es gribēju uz šejieni…”

D: „Himzas!”

S: „Audums vēl labs, bet šuvēs diegi satrupējuši. Parauj, tās sadalīsies šuvju vietās.”

D: „Cik žēl.”

S: „Te viss ir nomiris.”

D: „Kāpēc nav neviena DP-5A Geigera skaitītāja?”

S: „Izvarotās rācijas pie ieejas redzēji? No šejienes jau sen aiznests viss, ko bijis iespējams uzsist gaisā.”

D klusē. Bradātāji lēni soļo cauri bijušajai godībai, kas nu pieņēmusi dažādus rūsganos toņus. Tā te viss paliks, līdz metāls būs sadalījies, plastmasas molekulas sairušas, un koks pilnīgi sapuvis. Pagaidām tās ir uz gadu desmitiem iekonservētas pagātnes drupas, kas pieēdušās sociālismu un komunisma idejas līdz mielēm un nu guļ šeit kā savainots, lidot nespējīgs zvirbulis, kas iemidzis, lai nemocītos, gaidot nāvi. Tāpat dus šī patvertne, kurā neviens neslēpsies no indīgas miglas vai neredzama stara, kas saēd DNS molekulas. Te no saules paslēpies pelējums, te skaļā balsī satrūd brūna pagātne. Miegā patvertne runā un pār tās izdrupušajiem gāzanalizatoru sildelementu zobiem bez pārtraukuma plūst stāsts par to laiku, kad divas pasaules lielvaras gatavojās svinēt apokalipsi ar vērienīgāko uguņošanu kopš tiem laikiem, kad izmira lielās ķirzakas.

Apmēram 60 min.

D: „Es dzirdēju soļus!”

S: „Kur?”

D: „Tajā galā.”

S: „Esi pārliecināts?”

D: „Jā, divas reizes.”

S: „Ok.”

Termoss sapakojas un dodas gulēt somā, soma tiek piesprādzēta pie S, un burti, klusi, klusi švīkstinot apģērbu, slīd uz izeju. Metāla konstrukcija, kastes un vēl kaut kāda draza tiek pārvarēta ne bez neliela trokšņa. S pabāž degunu pa durvīm. Ārā neviena nav. Svešu pēdu nav. Viltus trauksme.

Ejot pa iepriekšējām pēdām, burti ar izslēgtiem lukturiem atstāj teritoriju, pa ceļam atvadīdamies no patvertnes, svalkas, lielās ēkas ar pazemes klusumu, jumta un citām apskatītajām vietām. Šoreiz abi soļo brīvi – ir vēls un neviens sargs apkārt nestaigās.

Klāt sēta, pār kuru vecmāmiņa var pārrāpties. Rāpjas divi tās sugas eksemplāri, kas naktīs karina gaismekļus uz ķirbjiem.

Sēta aiz muguras. Kurss uz nākamo patvertni dažus kilometrus tālāk. Bradājums turpinās.

Jau sen skatījos uz šo darinājumu ar vēlmi iekļūt tajā, bet tikai tagad saņēmos – apgāju dzirnavām riņķī, meklējot ieeju, kas būtu paslēpta no blakus mājas uzmanības, un tādu arī atradu – ievilku arī savu dāmu iekšā šajā senīlajā celtnē un varēja sākt dzirnavu izpētes virspusīgo daļu. No dzirnavu iekšpuses atskan baložu spārnu skaņas – putni pašķiras, mērķtiecīgi steidzoties pret saltajām ziemas debesīm – ārā no dzirnām. Esot iekšā un sākot izpēti, noskaidrojām, ka tām ir bijuši vairāki stāvi, no kuriem palikušas pāri ir vien koka griestu/grīdu stiprinājumu ailes mūros un daļa no otrā stāva. Par to, ka šīs ir dzirnavas no iekšpuses liecina vien daži elementi – arhitektūra un masīvās koka ass un zobratu fragmenti, kas tika kustināti ar vēja enerģiju – lāpstas pievada griezes momentu asij un ass nodod to tālāk uz tās centrētam masīvajam zobratam, kas, savukārt, nodeva enerģiju tālāk malšanai un iekārtu kustināšanai. Nesen bija ziemai piemēroti apstākļi ar –padsmit grādu salu, – tā rezultāts: patīkams apsalums uz akmens mūra. Nedaudz pafotografēju, pacentos noķert baložus virs bezjumta dzirnām no iekšas, līdz mūsu eksistenci objektā pamanīja saimnieks, kas pēc kāda mirkļa ar rudu runci ieradās izlūkos – sākotnēji ar saprotamu dusmu vaicājās par to, kas mums še darāms, uz ko nosvērti atbildēju par mūsu interesēm šeit, pušplēstos vārdos pastāstot par UE subkultūras interesēm. Jau pēc minūtes onka ņēmās stāstīt, ka nesen arī no Rīgas šeit atbraukuši un fotografējuši dzirnavas, kā arī kāda meitene no Saldus esot tās zīmējusi iz ceļa malas. Beigu galā mūsu saruna izvērtās par dabisku un nepiespiestu dzirnavu likteņa izziņu, kuru pamanījos arī ierakstīt, radot intervijai līdzīgu priekšmetu.
Uzzinājām arī to, ka nesen vietējais laikraksts Saldus Zeme bijis interesēties par dzirnām, bet šiem nebūt nebija tik ļoti veicies kā mums – viņi nebija tikuši parunāties ar saimnieku, jo tas bija svinējis naudas saņemšanas dienu mājās un bija aizmidzis. Paradokss – pieķeršana UE laikā nav tas, pēc kā tiekties, bet tam ir arī otrā puse – ja saimnieks ir saprotošs cilvēks, ar pieķērēja palīdzību var uzsūkt sevī vēl vairāk aizgājušā laika, nekā tas jebkad izdotos no priecāšanās par mūriem vien. Tad nu, cienītie – piedāvāju jūsu uzmanībai intervijai līdzīgu priekšmetu. Atvainojos par skaņas kvalitāti (kaut gan kas tur ko atvainoties: galvenais, ka dzirdama vēsture) – ierakstu pa kluso veicu ar mobilo telefonu (tiesa, uzlaboju audio kvalitāti ar normalizēšanu, trokšņu noņemšanu un citiem freeware audioeditoru jaukumiem). Izvilkumi no intervijas:
- Iedāvinātas pulkvedim par pēc kara par labiem panākumiem Liepājas cīņās, vēlāk stāstītāja tēvs nopircis par 8000Ls, kurus ar laiku atpelnīja;
- Rupjais malums, pusbīdelis, 3. šķira;
- Apstrādājušas pamatā vietējo pagasta produkciju (kalpi veda no saimniekiem), kā arī atvesto no tālākiem atvijas nostūriem – no Skrundas, piemēram;
- Beigušas darbību: 1938
- Nākotnē: nojauks pēdējās koka konstrukcijas un atstās mūrus vien, lai nāk un skatās, kas grib. Jāpiezīmē, ka reiz saimniekam ir bijušas idejas par tā iekārtošanu vai nu saimniecības, vai sabiedrības vajadzībām – kafejnīca, piemēram, lai gan ceļš nebūt nav tik noslogots, lai nodrošinātu pelnošu biznesu, manuprāt. Tātad, objekta nākotne neskaidra – pieņemu, ka iztukšošanas variants ir daudz ticamāks. Malka cilvēkiem vajadzīga.

Beigu galā pierunāju saimnieku arī nofotografēties pie dzirnavām, ar norunu, ka nodošu šim pēc tam arī krāsu foto. To, protams, arī izdarīšu vai nu ar pasta palīdzību, vai nākamajā apmeklējuma reizē.

Ziemassvētki klāt, jāiet nu ka pabradāt.
Plāns: ziemas medīšana iz augstumiem, kamēr atkusnis – par godu rozā saldajiem bez piemērotiem apaviem – nav atņēmis visu neaprakstāmo Sūna ciema skaistumu, kurš aptvēris Rīgu. Viena no vispiemērotākajām vietām šim mērķim, protams, ir Āgenskalna TV tornis. Tā augstums apziņā rada vairāk vai mazāk veselīgas akrofobijas izpausmes, bet ziemas skaistums, manuprāt, ir kas varenāks un daudz nozīmīgāks par bailēm no augstuma. Tad nu silti saģērbos, paņēmu trīs fotoaparātus (Samsung ziepītis, advancēts digitālais Canon ziepītis un analogā kamera ФЕД-2), apziņā ekipēju vismaz trīs pārus bikšu, kurās sabāzt fizioloģiskās akrofobijas izpausmes un pēc visas ekipēšanās čammāšanās bijām jau drīz ceļā. Ārā joprojām tas riebīgais atkusnis, kurš atņem skaistumu – pat windguru dažas dienas iepriekš nebija tādu paredzējis – solīja 24. datumā -4 grādus, tā vietā bija 0 un +1 jau trešo dienu. Bet to jau jūs visi zināt – bet nezināt to, kā mums gāja objektā.
Gāja tā – pa priekšu ir Āgenskalna tirgus un tajā, protams, tirgo gardas lietas. Paķērām pa kūciņai un karstajai šokolādei, nopirkām turpat 10m virves un uzmetu pa dažam kadram torņa virzienā. Pēc ~10 min bijām gatavi doties objekta virzienā un, nonākuši tā teritorijā, atrodam pazīstamo šķērsli: vertikālas kāpnes ~20m augstumā (~30 vertikālie pakāpieni), pievienotas ēkas fasādei. Lai uz tām tiktu, nepieciešama neliels fiziskais spēks un augums vismaz uz 1,70m. Šiem diviem kritērijiem atbilstam un drīz esam uz ēkas jumta, lai katrs pēc kārtas izsauktos kā nu kurš prot – bet par vienu un to pašu tēmu: slīpais jumts ir tērpts ~10cm sniega kārtiņā un, lai tiktu uz priekšu, ir nepieciešams pievarēt šo ~6m garo, ~15° stāvo šķērsli, kurš, turklāt, rādās slidens esam. Jāpiezīmē arī tas, ka slīpo jumtu no vietas, kur sākas vertikālā fasāde, norobežo tikai un vienīgi tukšs gaiss. Ko tas nozīmē? To, ka šī vieta ir letāls slidkalniņš. Tātad, vēlams nesākt slīdēt uz leju. Pavisam vēlams. Par virvi kaut kā piemirsām, tā vietā tupus – rāpus uzlīdām pa slīpo, slapjā sniega klāto plakni. Slapjais sniegs, protams, šajā gadījumā ir daudz labāks par sausu sniegu – tas nodrošināja vismaz kaut kādu saķeri, lai gan labākā saķere apaviem ir ar pliku aprūsējušā skārda klājumu. Lai nu kā – šoreiz ir mazāk bail arī no šī augstuma – tā teikt, pieredze ārstē. Mazāk bail, pat neskatoties uz to, ka šī apmeklējuma reize ir daudz bīstamāka… Lai nu kā – pavazājāmies nedaudz pa pilnīgi tukšo ēku, piesējām virvei galus (apdedzināšanas vietā) un devāmies torņa virzienā.
Pirmā platforma. 23 vertikāli pakāpieni. Tiek fočēta apkārtne un torņa elementi. Pagaidām augstums neraisa nekādas sevišķas problēmas, neskatoties uz ~30m augstumu, kurš ļoti labi saskatāms zem restotās grīdas, kura tik eleganti laiž cauri bailes dvesošos gaismas starus. Nākamā platforma atrodama 40 pakāpienus augstāk. Sasniedzot to, tiek fočēts vēl vairāk, beigu galā savi +10-15m sniedz vēl lieliskākus skatus – i cits augstums, i citi konstrukcijas elementi, i sāk parādīties raidītāji. Nākamā platforma: vēl +40 pakāpieni. Vēl lielāks krutums, bez šaubām. Joprojām vajag uz tualeti. Un pārsteidzošā kārtā ne jau nu augstuma dēļ. Nākamā platforma: 33 pakāpieni. Nākamā: 26, nākamā – 23, nākamā – 19… Iekš pirmspēdējās platformas gaisā jūtama elektrības smarža. Mīļie raidītāji darbojas ar pilnu jaudu! Taču nu – šis vēl nav pēdējais stāvs: augšējais ir tur, vēl 40 pakāpienus augstāk! Pirmspēdējo platformu pavisam noteikti rotā kapitāls augstums, pastiprināts vējš, gaisa mitrums un elektrības smarža. Šo stāvu rotā ekrāns pret starojumu – paralēlas stieples, apjoztas ap šo torņa stāvu. Nākamā pietura – augstā starojuma zona, kurā ar pilnu jaudu darbojas 360° radioviļņus izstarojošā antena, kuras jauda, mīlīši, mutē rada metāla garšu (kura joprojām mīt manī) un ja ne pilnīgi, tad vērā ņemami disfigurē foto elektroniku: videokamera vispār atteicās turpināt filmēt, Canon digitālais atteicās slēgties iekšā (visticamāk, ka aukstuma dēļ baterijas deva par maz enerģijas) un ziepīša attēliem pa virsu redzams neliels viļņojums. Žēl, ka aizmirsu pieiet tuvāk pie monstrozās antenas un uzņemt kādu traucējumu bildi – skaisti šādi var atspoguļot spēcīgā radioviļņu starojuma ietekmi un klātesību. Lai nu kā tur nebūtu ar elektroniku – līdzi man taču ir analogā kamera, kura visu vertikālo ceļu karājas man kaklā, kopā ar Canon – izvelku to un tā pa īstam sāku fočēt visos virzienos, ar cerību, ka šis pilnībā manuālais verķis būs man gana pierunājams, lai nepārgaismotu ISO400 filmiņu – uzliku slēdzi uz 1/25, diafragmas atvērumu uz f2,8 un bliezu tik vaļā, pēcāk pamainot diafragmas atvērumu uz 4 – ja f2,8 bildes būs par gaišu, f4 vajadzētu būt normālām – kaut kā bija man slinkums šajā augstumā vilkt ārā ziepīti, lai to manuālajā režīmā izmantotu par eksponometru. Ehh, nodomāju, ka derētu tas krutais ekspnometrs, kurš uzliekams manuālām kamerām uz tā saucamā “hotshoe”, – konektors/sliedīte, uz kura visbiežāk pievieno zibspuldzi. Žēl, ka Fediņam nav man kāda zūm lēca ar kuru pievilkt sev tuvāk lietas – beigu galā analogā fotogrāfija ir gan kvalitatīvāks, gan sajūtām bagātāks pasākums par digitālās ēras ērtajiem jaukumiem.
Palika kāds viens kadrs un beidri jau bija lejā – atlika man ar beigt priecāties par augstuma sniegto episko, miglā tīto Rīgas ziemas ainavu un metāla garšu mutē. Vajadzēja pamēģināt sakost kopā divus plombētus zobus abos žokļos – tādā veidā varot noķert izlādi starp plombām un tādējādi pārraidāmo programmu skaņu – gluži kā tajā TuTrubas video, kur augstprieguma dzirkstele sniedza dažādu raidstaciju pārraižu audiālo atveidojumu – regulatora lomu spēlēja dzirksteles ceļa garums). Lai nu kā – ar pēdējiem roku un kāju spēkiem biju drīz uz ēkas jumta, saliku mani gaidošajā mugursomā fotolietas un caur ēku drīz bijām ārā un prom no objekta, pievarot vairākus augstuma šķēršļus, kuri bija pa ceļam arī nākot uz objektu.

Ko lai saka nobeigumam? Lielisks balto Ziemassvētku + akrofobiju ārstējošs bradājums ar vairākām pēcgaršām un fotogrāfijām. Pie analogajām tikšu pēc kādas nedēļas un no filmiņas pagatavošu diapozitīvus, lai skatītos tos uz lielā ekrāna. Bet pagaidām piedāvāju digitālās fotogrāfijas Jūsu uzmanībai!

Kas paliek? Nepabeigta seksa sajūta :/

Ieskatam senāku apmeklēšanas reižu video:

Rupji rēķinot, nākamā pieturvieta atrodas ~10km tālāk. Ejam ar kājām, baudot kriminogēnā rajona savdabīgo estētiku, kurai šoreiz piemita savādi tukšs sirreālisms – pārāk maz dzērušo, pārāk maz treniņbikšu, pārāk mierīgi… Visu distanci arī nepieveicām ar kājām, nošmaucām trīs pieturas ar kājām.
Arī šeit ieejas punkts ticis mainīts un, lai gan ir ziema diemžēl ne sūda nav no sniega. Bet tas tikai daļēji nerīmējas kopā ar pagājušās apmeklējuma reizes apmeklējuma estētiku. Pieveicām jaunos iekļūšanas apstākļus un sākām bradāt. Angārs. Liels un tajā caur saplēstajiem stikliem iespīd gaisma – izvelku statīvu un fotografēju, gūstot apmierinājumu ar rezultātu. Arī tā iekštelpas tiek knipsētas ar ilgās ekspozīcijas paņēmienu, iegūstot atmosfēras pilnu tumsu. Un nebūt nebija tā, ka šī reize bija kā pastaiga industriālā parkā – mūs satrauca dažādas skaņas: vēja triektas durvis, pilošs ūdens, kas atgādina soļošanas skaņas (kuras nepieder mums) un tālumā plīstošu stiklu skaņas, kuras lika uzdot sev jautājumu: WTF? Ja pirmās skaņu grupas tikai spēlējas ar iztēli, radot trauksmes sajūtu, tad kā lai izskaidro plīstošu stiklu??? Taisījāmies, ka tiekam – dziļāk kādā ēkā un par izvēli krita mums bibliotēka/sporta komplekss. „Veselā miesā vesels gars”. Šī ēka joprojām šo teicienu burtiski apvieno sevī: pirmajā stāvā sporta komplekss, otrajā lasītava, bibliotēka un skatu zāle uz sporta zāli. Veselīgi. Diemžēl dāmas un kungi, ilgi šis skats vairs nebūs, jo objektu lēnām, bet pavisam noteikti un mērķtiecīgi jauc nost – no sporta zāles griestiem bija noplēsta siltumizolācija, kas nu atdusējās uz grīdas, kā arī nav vairs sporta grozu un citu priekšmetu, kas tur bija pirms diviem gadiem. Skumji, bet viss attīstības vārdā. Arī tas ir skumji – skrienot pakaļ vējam, var ieskriet tūplī, kas to vēju rada.
Bibliotēka – jā, joprojām tā šeit ir un ar visnotaļ maz izmainītu seju. Grāmatas joprojām kaudzēm mētājas apkārt, nodrošinot lasāmvielu atnācējam. Parokoties kaudzēs, tiek atrasti arī diplomu sējumi – dažādi apbalvojumi, goda raksti un atzinības bibliotēkas personālam par labāko bibliotēku. Smalki! Vien rodas jautājums – vai tiešām šos materiālus Porcelāna muzejam nevajag? Ja vajag, ar kuru galu tā vadība domā? Te ir ne tikai šie goda raksti, bet arī dažādas ar uzņēmuma darbību saistītas fotogrāfijas un citi uzskates līdzekļi. Lai nu kā – biedriem kļūst vēsi tā sēžot un lasot, bet man gan ne – tīkami ar statīvu lavierēt starp grāmatu kalniem, meklējot kādu glītāku kadru. Tā rokoties, tiek atrasta bilde ar vizuālu informāciju par to, kā telpai bija jāizskatās. Tad nu sanāca Pirms un Pēc bildes kā reklāmās.
Jā – šī ir kāda trešā reize, kad esmu šeit, bet ikreiz ir tik patīkami un jauni – neņemšos apgalvot, ka esmu izstaigājis vairāk kā, teiksim, 30%. Tad nu arī nonākam kādā ēkā, kurā vēl nebiju bijis, bet tur – hibrīds: vienu daļu aizņēmis porcelāna uzņēmums, bet citu, visticamāk pēc fabrikas likvidēšanas, šūšanas uzņēmums. Tā, ka faktiski sanāca vienā vakarā pabūt iekš trim objektiem. Plašas telpas, daļēji izsisti un aizsisti logi, pa kuriem tumsā iespīd dzeltenās prožektoru gaismas. Tik tīkami, ka taisni vairs negribas iet prom, bet jāiet – tā nu arī šos ~10km caur šo eksotisko mikrorajonu nogājām līdz mājām, apspriežot dažādas tēmas un netēmas.

Siltā dzira papildina atmosfēru.

1. Ja nebūsi atradis kādu ieeju un būsi radījis ieeju pats saviem spēkiem, pabojājot vai iznīcinot sveša mantu – par to KL 185. pantam ir savs sakāmais: „(1) Par svešas mantas tīšu iznīcināšanu vai bojāšanu — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.
(2) Par svešas mantas tīšu iznīcināšanu vai bojāšanu, ja tā izdarīta ar dedzināšanu vai citādā vispārbīstamā veidā vai ja tā nodarījusi lielu materiālu zaudējumu, vai ja tās rezultātā vainīgā neuzmanības dēļ iestājusies cilvēka nāve vai izraisītas citas smagas sekas, — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz desmit gadiem.”

1.1. Bet, ja būsi bijis pietiekami nevērīgs un neprātīgs, lai iekļūšanas nolūkā būsi atļāvies sabojāt kultūras pieminekli (nu fuj!)… Tur, savukārt, KL 229. pants ir visnotaļ daiļrunīgs: „(1) Par valsts aizsardzībā esoša kultūras pieminekļa iznīcināšanu vai bojāšanu — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz astoņdesmit minimālajām mēnešalgām.
(2) Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas ar dedzināšanu, spridzināšanu vai citādā vispārbīstamā veidā, — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem vai ar naudas sodu līdz simt astoņdesmit minimālajām mēnešalgām.”

1.1.1. Par šo pašu nebradājamīgo nodarbi runā arī LAPK 89.2 pants: „Par kultūras pieminekļu aizsardzības zonu bojāšanu, pārveidošanu vai neatļautas saimnieciskās darbības veikšanu tajās — uzliek naudas sodu fiziskajām personām no piecdesmit līdz divsimt latiem, bet juridiskajām personām — no divsimt piecdesmit līdz piecsimt latiem.
Par šā panta pirmajā daļā paredzētajiem pārkāpumiem, ja tie izdarīti individuāli noteiktā kultūras pieminekļa aizsardzības zonā, — uzliek naudas sodu fiziskajām personām no simt piecdesmit līdz trīssimt latiem, bet juridiskajām personām — no piecsimt līdz septiņsimt piecdesmit latiem.
Par kultūras pieminekļu teritoriju bojāšanu, pārveidošanu vai neatļautas saimnieciskās darbības veikšanu tajās — uzliek naudas sodu fiziskajām personām no divsimt līdz trīssimt piecdesmit latiem, bet juridiskajām personām — no septiņsimt piecdesmit līdz tūkstoš latiem.”

2. Bieži bradātājam piemīt niķis paspaidīt dažnedažādu slēdžu podziņas, kurām it kā vajadzētu būt mirušām. Tā, protams, nevajadzētu darīt ne tikai elementāri saprotamas drošības dēļ bet arī – dažkārt tās podziņas ir uhh, ku dzīvas! Tā, piemēram, vienā objektā eleganti sabaidīju gan sevi, gan līdzcilvēkus, kad piespiedu agregātu starta pogu un atstkanēja pamatīgs ventilācijas un degvielas sūkņu motoru rūkoņas troksnis. Tas sabaidīja ar skaņas stipruma un, galvenokārt, ar pārsteiguma elementu. Tad nu, ņemam vērā, ka spaidītāji riskē ar LAPK 94. panta piemērošanu: „Par elektroenerģijas pārvades vai sadales sistēmas bojāšanu aiz neuzmanības — uzliek naudas sodu fiziskajām personām no piecdesmit līdz trīssimt latiem, bet juridiskajām personām — no simt līdz divtūkstoš latiem.
Par šā panta pirmajā daļā paredzētajiem pārkāpumiem, ja tie izdarīti atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda uzlikšanas, — uzliek naudas sodu fiziskajām personām no simt piecdesmit līdz piecsimt latiem, bet juridiskajām personām — no piecsimt līdz trīstūkstoš latiem.”

3. Ja bradājuma laikā, gadās izmantot dažādas instalācijas kā pamatu šķēršļu pārvarēšanai, lai tiktu, piemēram, uz jumta, kā arī ja sanāk būt gana neuzmanīgam, nelaimīgam un salauzt kaut ko no šī žanra, klāt būs LAPK 98. pants: „Par siltumapgādes tīklu vai to iekārtu bojāšanu, patvaļīgu pieslēgšanos gāzes apgādes sistēmām un siltumapgādes tīkliem – uzliek naudas sodu līdz simt latiem.”

4. Bradātājus kā Pūku pie medus vilina arī dzelzceļa infrastruktūra. Tātad, šajā bradāšanas apakšžanrā uz mums attiecas:
LAPK 109. pantiņa piektā daļa: „Par iešanu pa sliežu ceļiem ārpus norādītajām vietām – izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz pieciem latiem.”
LAPK 110. panta piektā daļiņa: „Par patvaļīgu braukšanu kravas vilcienā, par iekāpšanu vai izkāpšanu vilciena kustības laikā, kā arī par braukšanu uz vagonu kāpšļiem vai jumtiem – uzliek naudas sodu līdz divdesmit pieciem latiem.”
LAPK 138. panta otrā daļa: „Par preču laukumu, dzelzceļa staciju, kravas automobiļu staciju, konteineru punktu (laukumu), ostu (piestātņu), noliktavu, kā arī citu ar kravas pārvadājumu operācijām saistītu teritoriju vai objektu iežogojumu bojāšanu – uzliek naudas sodu līdz piecdesmit latiem.
LAPK 138. panta trešā daļa: Par preču vagonu, automobiļu, automobiļu piekabju, konteineru, tilpņu vai peldošo līdzekļu, kā arī citu kravas telpu plombu vai slēgierīču bojāšanu, plombu noraušanu no tām, atsevišķu kravas vietu vai to iesaiņojuma vai pakešu bojāšanu – uzliek naudas sodu līdz divdesmit pieciem latiem.”

5. Lidlauki taču arī varētu potenciāli ietilpt iekš pilsētvides pētnieka Menu, vai ne? Tad nu būs zināt LAPK 111. panta astoto daļu: „Par nesankcionētu iekļūšanu lidostas kontrolējamā zonā, staigāšanu vai braukšanu pa lidostas kontrolējamo zonu bez attiecīgas atļaujas – uzliek naudas sodu līdz simt piecdesmit latiem.”

6. Ja reiz aplūkojām sauszemes un gaisa kārdinājumus, pievērsīsimies slapjākām lietām, proti – saistoša ir LAPK 116.2 panta piektā daļa: „Par uzkļūšanu vai uzturēšanos uz kuģa, iekļūšanu vai uzturēšanos ostā vai ostas iekārtā, vai ostai blakus esošā teritorijā, kā arī uz kuģa, ostā vai ostas iekārtā, vai ostai blakus esošā teritorijā noteiktajā ierobežotas piekļuves zonā, pārkāpjot normatīvajos aktos vai aizsardzības plānā noteikto kārtību, — uzliek naudas sodu no piecdesmit līdz divsimt piecdesmit latiem.”

7. Aizliegtais auglis – militārie objekti. Ja nu esam pietiekami drosmīgi un kurli, lai nedzirdētu brīdinājuma šāvienu gaisā, riskējam izjust to, kā pavisam reāls svina izstrādājums ātri penterē drēbes, tad ādu, tad muskuļu audus. Nav izslēgts, ka arī iekšējo orgānu audus un kaulaudus. Skaisti, vai ne? Bet par šo ir arī LAPK 194.3 pantam kas sakāms: „Par patvaļīgu iekļūšanu militārajos objektos vai militārās policijas apsargājamās teritorijās – izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz piecdesmit latiem.
Par militāro objektu aprīkojuma bojāšanu – uzliek naudas sodu līdz divsimt latiem.”

8. Ja nu kāds interesants objekts atrodas aizsargjoslā ap valsts aizsardzības objektu, jāzina mums 194.3 panta 1. daļa: „Par noteikto uzturēšanās ierobežojumu pārkāpšanu aizsargjoslā ap valsts aizsardzības objektu — izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu fiziskajām personām no divdesmit līdz piecsimt latiem, bet juridiskajām personām — no piecdesmit līdz tūkstoš latiem.”

9. Un ģenerāla būšana – var gadīties, ka objektā durvis un dažādas citas virināmas vietas ir aizplombētas. Jāņem vērā, ka tad arī nevajag ar visām varītēm censties tur iekļūt, jo LAPK 197. pants teikt: „Par zīmogu vai plombu tīšu bojāšanu vai noraušanu, kuras uzlikusi pilnvarota amatpersona, izņemot gadījumus, kas paredzēti šā kodeksa 138.panta trešajā daļā, 139.panta pirmajā daļā un 201.18 pantā, – uzliek naudas sodu līdz simt latiem.”

10. Līdzīgi ir, ja objekts, kas arī ir pamanījies būt arī par noziedzīga nodarījuma vai citas figņas notikumu vietu un ja tas ir rotāts ar norobežojumiem – būs mums rēķināties ar LAPK 202.1 pantu: „Par notikuma vietā policijas vai Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta uzstādīto barjeru, novilkto lenšu vai citādu norobežojumu patvaļīgu šķērsošanu vai pārvietošanu, kā arī par šo norobežojumu tīšu bojāšanu vai iznīcināšanu – uzliek naudas sodu līdz divsimt latiem.”

Bet negodprātīgs bradātājs (kuru sliecamies vispār neuzskatīt par bradātāju un dēvēt šādu cilvēku visādos skaistām idejām piesātinātos lamu vārdos) riskē ar visu augstāk minēto un visām tām jaucībām, kuras atrunātas Krimināllikumā. T.i., gadījumā, ja subjekts izdarījis ko tādu, kas Krimināllikumā ir definēts par noziedzīgu nodarījumu, būs ciest. Jāpiezīmē, ka visbiežāk šāds bradātājs riskē ar Krimināllikuma 175. panta piemērošanu: „(1) Par svešas kustamas mantas slepenu vai atklātu nolaupīšanu (zādzība) — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām.
(2) Par zādzību, ja tā izdarīta atkārtoti vai ja to izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.
(3) Par zādzību, ja tā izdarīta, iekļūstot dzīvoklī vai citā telpā, vai ja tā izdarīta no glabātavas, ietaises, kas savieno glabātavas, vai transportlīdzekļa, — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas.
(4) Par zādzību, ja tā izdarīta lielā apmērā vai ja to izdarījusi organizēta grupa, kā arī par narkotisko, psihotropo, stipri iedarbīgo, indīgo vai radioaktīvo vielu, sprāgstvielu, šaujamieroču vai munīcijas zādzību — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz piecpadsmit gadiem, konfiscējot mantu, un ar policijas kontroli uz laiku līdz trim gadiem.”

Un ja šādam cilvēkam ir problēmas ar kleptomānijas savaldīšanu un saprašanu, viņu vēro Krimināllikuma 181. pants: „Šā likuma 175., 177., 179. un 180.pantā par atkārtotu atzīstams noziedzīgs nodarījums, ja to izdarījusi persona, kura jau agrāk izdarījusi kādu no šajos pantos vai šā likuma 176., 178., 224.pantā vai 228.panta trešajā daļā paredzētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem.”

Kas vēl jāņem vērā? Protams – dažādām īpaši sargājamajām dabas teritorijām likumdevējs izdod dažādus normatīvos aktus, kas reglamentē to vai tur būs uzturēties vai nebūs, un kāds sods draud par šo likumu normu pārkāpšanu. Tātad, neuzskatiet, lūdzu, ka šeit minu pilnīgu izziņu. Taču man domāt, ka savus 90% esmu minējis gan.

Diezgan bargs un nosodošs represīvo tiesību normu uzskaitījums, vai ne? Bet ņemiet vērā to, ka mēs neejam objektos, lai veiktu šos uzskaitītos noziedzīgos nodarījumus – mums ir pavisam citi mērķi – tie, kas minēti “Kas un kā” sadaļā. Bet realitāte ir tāda – lai izvairītos no nepatikšanām, dažos objektos – piemēram, tādos, kuros kādā daļā vai kādā blakus teritorijā notiek aktīva saimnieciskā darbība – nākas mums slēpties un lavīties. Tā ir viena no visspēcīgākajām bradājuma blaknēm, ja tā varētu teikt. Kas tāds, kas rosina pastiprinātu adrenalīna izdalīšanos, kas, kā zināms, var kļūt par pieradumu.

LR Ministru kabineta sēdes protokola Nr.76 37.§ Par civilās aizsardzības aizsargbūvju turpmāko izmantošanu 2. punkts
2. Ņemot vērā informatīvajā ziņojumā ietverto atbalstīto risinājumu par atteikšanos no civilās aizsardzības aizsargbūvju uzturēšanas, Iekšlietu ministrijai sagatavot un iekšlietu ministram iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā konkrētus priekšlikumus par turpmāko rīcību ar katru minēto objektu grupu. (M.Segliņš, A.Pencis, I.Godmanis), 2008. gada 28. oktobrī

Viss ir ļoti vienkārši: Ministru kabinetam (valstij) pieklīda atskārsme, ka valstī esošās 311 patvertnes nav ekonomiski un sociāli izdevīgas. Tika sastādīts informatīvais ziņojums, kura ietvaros tika lēsts, ka 288 patvertņu (to, kuru atjaunošana būtu izdevīgāka) atjaunošana maksātu 7029575 naudiņas (a) valsts iestādēm – Ls 1 543 560; b) pašvaldību iestādēm – Ls 1033942; c) komersantiem – Ls 4452072) un ikgadējā 288 patvertņu uzturēšana maksātu 1375865 naudiņas. Pamatojoties uz šo ziņojumu tika izdarīti grozījumi vairākos normatīvos aktos, kuros bija paredzēts, ka par CA aizsargbūvēm gādā valsts. Grozījumus izskatīja, akceptēja un izsludināja un kopš 2009.gada 30.jūlija likuma „Grozījumi Civilās aizsardzības likumā” (stājas spēkā ar 2009.gada 13.augustu) valsts vairs negādā par šīm būvēm. Starp rindām vai virs tām runā realitāte, protams – par tām netika gādāts arī kopš ~1994. gada, kad tās tika pārņemtas – citādi to tehniskais stāvoklis būtu pavisam citāds. Tātad, valsts domā, ka šīs būves nav lietderīgas, jo prasa čupām piķa un iegūtais (saglabātais) resurss pasargātu tikai nenozīmīgos 5% valsts iedzīvotāju. Visu 311 patvertņu demontāžas izmaksas ir 197661 Ls (valsts maksā 338888; pašvaldības 177146; komersanti 681627 Ls). Izmaksas lēstas uz 2008. gada 23. septembri. Tagad Civilās aizsardzības likums nosaka vien to, ka CA ir jāmāca; pašvaldībām ir jāizstrādā CA plāni; jāveido trauksmes izziņošanas sistēma un teju visi uzdevumi ir deleģēti VUGD, un sūdu gadījumā spēsim vien tik, cik evakuēties uz drošāku vietu. A ja visa Latvija?

Agrāk bija tā (līdz 16.07.2009. likumam, kas stājas spēkā 13.08.2009.)

9.pants. Pašvaldību uzdevumi un tiesības
(3) Pašvaldību tiesības civilajā aizsardzībā ir šādas: 2) ņemot vērā teritoriālās attīstības plānus un apzinātos apdraudējumus, izstrādāt civilās aizsardzības papilduzdevumus (tai skaitā par civilās aizsardzības aizsargbūvēm) attiecīgajā administratīvajā teritorijā esošajiem komersantiem.

10.pants. Komersantu uzdevumi un tiesības
(2) Komersantiem, kuru objekti atbilstoši šā likuma 17.pantam uzskatāmi par paaugstinātas bīstamības objektiem, papildus šā panta pirmajā daļā noteiktajam ir šādi uzdevumi: 1) organizēt un veikt preventīvos, reaģēšanas un seku likvidēšanas pasākumus komersanta objekta teritorijā, kā arī uzturēt gatavībā resursus (tai skaitā civilās aizsardzības aizsargbūves un individuālos aizsardzības līdzekļus), kurus atkarībā no apdraudējuma veida var izmantot katastrofu pārvaldīšanā;

13.pants. Civilās aizsardzības plānošana
(3) Juridiskās un fiziskās personas bez maksas sniedz informāciju civilās aizsardzības jomā, lai nodrošinātu civilās aizsardzības plānošanu darbībai katastrofu gadījumos (riska avoti objektā, ārējie apdraudējumi, bīstamo vielu daudzums objektā, bīstamo vielu raksturojums, bīstamo vielu noplūdes apjomi avārijas gadījumā, kaitīgās iedarbības izplatības parametri, objekta apziņošanas un trauksmes sistēma, civilās aizsardzības aizsargbūves, objekta rīcībā esošie resursi, kurus atkarībā no apdraudējuma veida var izmantot katastrofu pārvaldīšanā, plānotie un veiktie preventīvie un gatavības pasākumi, plānotie reaģēšanas un seku likvidēšanas neatliekamie pasākumi, darbinieku apmācība civilās aizsardzības jautājumos, notikušās mācības, civilās aizsardzības vienības, dati par objektā notikušajām avārijām).

14.pants. Civilās aizsardzības aizsargbūves
(1) Iedzīvotāju aizsardzībai no katastrofas postošajiem faktoriem, kā arī tajos gadījumos, kad noticis militārs iebrukums vai sācies karš, izmanto civilās aizsardzības aizsargbūves vai citas attiecīgajam katastrofas veidam pielāgotas būves.
(2) Civilās aizsardzības aizsargbūvju izveidošanas, izmantošanas, uzturēšanas, finansēšanas, uzskaites un klasifikācijas kārtību nosaka Ministru kabinets.

Tātad, rūpes par šīm būvēm nodotas to rīcībā, kuru īpašumos tās ir (tās nav nodotas privatizācijai – īpašumtiesības īsti nevienam nepieder, nav nostiprinātas zemesgrāmatās) – tie ar tām var darīt dajebko, kaut vai rīt demontēt un atstāt Latviju bez potenciālajam UE tūrismam veltījamiem CA būvju resursiem – šī ideja ir apelējama pie tiem, kuru īpašumos tās atrodas.

P.S. Interesants ir CA likuma 7. panta 7. punkts: Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta uzdevumi un tiesības 7) izveidot un uzturēt datubāzi par esošajiem katastrofu pārvaldīšanas resursiem (tai skaitā par kolektīvajiem aizsardzības līdzekļiem), kā arī par paaugstinātas bīstamības objektiem. Interesanti, kas šiem tur uzkrāts – kādu niecību šie dati rāda par LR CA?

P.P.S. Jums skolā un/vai darbavietā māca CA?

“Pansionāts”
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/Pansionats#slideshow/5404612585849931618
Stāstīja gandrīz vai visādus zilus brīnumus – gaisa apgādes sistēma neesot darbināta nekad (lai gan dokumentācija nosaka vispārēju pārbaudi reizi 3 gados un darbināšanu mācību laikā); tiekot veikta videonovērošana ar ļoti maziņām kamerām – pieminēja “taurenīšus”, ko uztvēru kā autonomi lidojošas vai vadāmas videonovērošanas ierīces; 80. gadu Elektronika datoriņš esot nomiris, kad tam pieslēgts internets… Un vēl negribēja neko teikt par to, kas sakaru jomā noticis ārpus objekta Bet vispār jau tīri jāpiekrīt tam, ka visnotaļ sasteigta gida būšana – nepamatoti sasteigta, manuprāt. Daudz telpu tāpat arī tika neapskatītas, jo tas neesot lietderīgi. Tāpat arī nelaiž dzīvojamajā blokā – tas esot tukšs, tomēr teica, ka tajā esošajās noliktavās glabājas CA aprīkojums – Geigera skaitītāji, gāzmaskas u.tml. lietas. Tiesa, nezināja viņa teikt kas par gāzmaskām – GP-5 vai GP-5m, – raustīja plecus. Arī fotografēt ļāva tikai 3 telpās – tiek ievērota kaut kāda nevajadzīga slepenība. Jā, informācija tur ir derīga arī mūsdienās katastrofu un kataklizmu gadījumos, bet vai tāpēc tur kas slēpjams? Nez. Izzināju arī to, ka šiem arhīvā esot dažādi CA audio un video materiāli – PSRS vadoņu runas ‘n stuff. Jautāju vai 16mm filmu formātā, teica, ka nē – VHS un tā. Varot tos dabūt digitālā formātā – tūdaļ arī aizrakstīšu šiem mail par šo materiālu iegūšanas kārtību.
Jā, kolēģiem bija interesanti pavērot to, kāds militāri intelektuālais mērogs bija PSRS valstsvīriem, bet man bija interesanti paklausīties detaļas par objekta darbību un uzdot viltīgus jautājumus, hehe. Jāpiezīmē, ka apmeklētāji gan ir stulbi – stāstīja, ka daudzi gaisa attīrīšanas un apgādes kompleksa iekārtas notur par veļas mazgātuvēm vai spirta brūžiem, kā arī citādi muļķīgi vizualizē redzēto. Arī Saldus jaunieši izcēlušies, sākot smieties pie gides stāstītā par PMK – lieta tāda, ka Saldus rajonā ir tāds naktsklubs. Jā, objekta ēdnīca – momentāns laika mašīnas ceļojums uz pamatskolu un sanatorijām bērnībā.

Nost jauktais LMR, siltummezgls un patvertnes medības industriālā kompleksā
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/UE20091114#slideshow/5404617668303184786
Nevajag, nu nevajag tā darīt – patvertņu medību laikā uzrauties uz suņa nožogotā teritorijā, bradāt ar apšaubāma “satura” tipiem un fotografēt nakts laikā, lavoties pa apsargātu teritoriju. Bet pret pēdējo nevarēju neko līdzēt – nu glīta tak ir tā figņa “don de l’union Sovietique”, vai ne? Bet tā jau glīšs veloUE visas nakts ilgumā – ar tējām un Civilo Aizsardzību ^^

http://www.bunkurs.lv/pages/

EDIT@13:48
Es esot šos pārpratis – materiāli ir Valsts vēstures arhīvā. Loģiski, ka tur ir – tikai maksā tas joks naudu. Bet nu – derētu aiziet un izfiltrēt interesantākās lietas un dabūt to kopijas, hehe. Ir arī tāds pakalpojums – skatīties kino uz vietas vai iegūt nešanai uz mājām uz vienu dienu. Ideja kino vakaram?

P.S.
Man negribas daudz muldēt. Tamdēļ došu skatīties UE bildes: ex-TV centrs; Vangažu zvēraudzētava pirms un pēc.

РАДИОМЕТР – РЕНТГЕНМЕТР ДП-5A

Komplektācija:
- Koka kaste ar metāla stūriem minēto lietu komplektēšanai;
- Ierīce ДП-5А;
- Fultāris (māsklīgā āda);
- 2 dažādu garumu siksnas (1 pleciem un 1 viduklim, līdzīgi kā GP-5 gāzmasku somiņām);
- Austiņas (tips ТГ-7М);
teleskopiskais zondes pagarinātājs (pagarinājums no 450 līdz 720mm);
- Ārējās barošanas iekārta, kas nodrošina aparāta barošanu ar pastāvīgu strāvas plūsmu 3, 6 vai 12V, atkarībā no divu atsperotu kontaktu stāvokļa. Vada garums – 10m;
- Б-8 tipa kontroles preparāts (kontroles radioaktivitātes avots Sr90-Y90), piestiprināts pie futrāļa;
- 3 barošanas avoti 1,6-ПМЦ-X-1,05(КБ-1), kuru glabāšanas laiks ir ne ilgāks par 2mēn;
- Hermetizēšanas čehols;
- Skrūvgrieznis;
- Rezerves daļas – lampiņas (skalas izgaismošanai), starplikas un skrūvītes;
- Tehniskā dokumentācija – 2 grāmatiņas: tehniskais apraksts/lietošanas instrukcija un pase.

Tehniskie dati:
- Nosaka gamma (Γ, uz aparāta tāpat) starojuma intensitāti no 0,05 µR/h līdz 200R/h enerģijas diapazonā no 0,084MeV (Ti170) līdz 1,25MeV (Co60). Papildus ir iespēja noteikt beta (β, uz aparāta Б) starojumu;
- Pieļaujamā kļūda ±35% (normālos atmosfēras apstākļos);
- Mērījumus var veikt:
- No -40°C līdz +50°C relatīvajā mitrumā 65±15%;
- Relatīvajā mitrumā 95±3%, 30°C;
- Pēc lietus ar intensitāti 5±2mm/min;
- Sagatavošanas laiks darbam 4-5min (lampu uzsildīšanas laiks, tā teikt – tie, kuri pieredzējuši lampu TV ēru, sapratīs);
- Darbināms ar trim КБ-1 elementiem vai ar ārēju barošanas ierīci. Viens no elementiem darbina divas skalu izgaismojošas kvēlspuldzes, bet pārējās divas ierīci (~40h);
- 6 darbības režīmi, kuru ietvaros iespējams noteikt radioaktivitātes stiprumu;
- Svars: 2kg, bet pilnā komplektācijā koka kastē – 7,5kg;
- Priekšmetu radioaktivitāte mērāma 1-1,5cm attālumā no mērāmā priekšmeta, bet starojuma intensitāte vidē, turot zondi krūšu augstumā;
- Futlārī dota tabula ar radioaktivitātes normām – t.i., ja nav augstāk par minēto slieksni, ar tabulā minētajām figņām viss ir ok;
- Radioaktivitātes mērīšanas laiks – ne ilgāks par 45s;
- Pēdējo reizi darbspēja pārbaudīta 1984. gadā, atzīts par darba kārtībā esošu.

Sagatavošanās darbam:
1)Ievieto svaigus barošanas elementus КБ-1, ieslēdz ierīci „РЕЖ” režīmā un ar grozāmo sviru „РЕЖ” (sākotnējai pozīcijai pirms ieslēgšanai ir jābūt galējai kreisajai) nostāda skalas bultiņu norādītajā vietā (apgrieztais trijstūris);
2)Pārbaudīt aparāta darboties spēju, novietojot zondes rotējošo vāciņu „Γ” režīmā un uzliekot zondi virs futlāra vāciņa ievietotā testa radioaktīvā avota, fiksējot to fiksatoros. Pievienot aparātam austiņas;
3)Sākt režīmu iestatīšanu – līdz režīmam “x10” bultiņai vajadzētu būt nekustīgai, taču sasniedzot to, virzīties pa labi, sasniedzot kādu stāvokli skalā, bet uzslēdzot režīmos “x1” un “x0,1”, aizbīdīties līdz skalas galam, bet, atgriežoties režīmā „x10”, uzsākt kustību pa kreisi līdz mērījuma pozīcijai. Klausulē jāatskan čirkstošam troksnim, kura intensitāte pieaug proporcionāli starojuma jaudai iestatītajā režīmā;
4)Visos režīmos, izņemot “200” (rentgeni/stundā), lasāma ir augšējā skala – mikrorentgeni/stundā;
5)Gamma fona intensitāte mērīšanas brīdī diapazonos “x10”, “x1” un “x0,1” nedrīkst pārsniegt 0,03 μR/h (mikrorentgeni/stundā);
6)Minimālā distance no skaitītāja un radioaktivitātes avota nedrīkst būt mazāka par 15cm;
7)Izslēgtā pozīcijā bultiņai jābūt uz 0. Ja tas tā nav, veikt regulēšanu ar skūvi zem skalas;
8)Transportēšanai jānotiek mīkstinātos konteineros vai darbinieka klēpī;
9)Pēc aptuveni 4min iesilšanas aparāts ir gatavs darbam.

Optimālie glabāšanas nosacījumi
- Glabāšanas kastē, apsildāmās telpās no +10° līdz +35°C, relatīvais gaisa mitrumsne augstāks par 80% (+20°C ±5%);
- Aizsardzībai pret mitrumu iekārta tiek konservēta – 15°C un relatīvais gaisa mitrums 65-70%:
- Īslaicīga konservēšana (6 mēn) notiek nekrāsotās metāla detaļas un rezerves lietas rūpīgi jānotīra ar benzīnu, pēc tam ieziežot tās ar eļļām (rekomendēts tehniskais vazelīns ГОСТ 782-59 vai smērviela ОКБ-122-7 МРТУ 38-1-230-66. Pēc ieziešanas iekārtu ietīt pergamenta papīrā un pārtīt ar diegu);
- Ilglaicīgai glabāšanai (2 gadi) nepieciešams iekārtu ievietot hermētiskā čeholā no polietilēna plēves ГОСТ 10354-63. Jāpievieno mitruma uzsūcējs (silikātgēls) ГОСТ 3956-54. Iekārtu glabāšanas kastē aptīt ar ietinamo papīru GOST 8273-57, ielikt čeholā no polietilēna plēves. Čeholā ielikt 3 silikātgēla maisiņus (katrs 200g (±1g), no kurem viens ir kontroles – apzīmēts ar “K”). Redzamā vietā jānovbieto indikatorpapīrītis. Čehols jāaizkarsē, nodrošinot hermetizāciju. Mitruma saturs silikātgēlā nedrīkst pārsniegt 2%.

Konservācija veikta 1972. gada 13. decembrī, 1973. gada 1. jūnijā, 1977. gada 11. janvārī, 1982. gada 4. februārī un 1984. gada 6. oktobrī.

РАДИОМЕТР – РЕНТГЕНМЕТР ДП-5Б

5B lielos vilcienos ir 5A analogs, taču optimizēts ražojums, izlaists pēc ~5 gadiem (ko secinu no datuma uz 10µA skalas korpusa, kur fiksēts ražojuma gads – 1975).
Par optimizāciju runājot:
- Pieļaujamā kļūda samazināta par 5%;
- Komplektā nāk klāt polietilēna maisiņi, kas maucami uz zondes, lai pasargātu to no radioaktīvā starojuma un mitruma, ar mērķi, lai varētu korekti fiksēt mērāmā priekšmeta, dzīvas būtnes vai vides izstarojuma jaudu;
- Bateriju nodalījumam var piekļūt daudz ērtāk – griežot ar rokām operējamu skrūvi – nav vairs nepieciešams skrūvgriezis bateriju nodalījuma vāciņa atvēršanai;
- Ir citādāka, pārskatāmāka režīmu skala un tā joprojām ir fosforizēta – zaļais izgaismojums tāpat kā uz 5A realitātē saglabājas ~10min;
- Svars: 2,8kg (savādi, taču DP-5A man šķita smagāks par to pašu ~1kg);
- Iekšiene veidota uz montāžas plates un vadu, un tiešo detaļu savienojumi šeit realizēti ar elektroceliņu palīdzību, kas nodrošina lielāku stabilitāti un pārskatāmību;
- Dažu detaļu izvietojums ir citāds, atšķirtas arī lietoto detaļu tipi un montāžas plate citādāk pievienota aparātam, bet princips saglabāts – aizgriežams no aparāta (eņģes) ērtai piekļuvei;
- Iztur triecienus ar paātrinājumu 30m/s un frekvenci 15-50Hz, kā arī transportēšanas triecienus – droši vien, ka šo pašu var attiecināt uz 5A modeli.

___________________________________________________________________

Prakse
Aparātus saņēmu apsūbējušus un noteikti, ka dekādēm nelietotus. Nebrīnītos, ja tie nav darbināti kopš pēdējās vispārējās pārbaudes 1984. gadā (pēdējās pārbaudes datums, kas ar pildspalvu fiksēts tehniskajā pasē). Ņemot vērā to, ka oriģinālais bateriju standarts ir bijis par standartu tikai (pieņemu) 60. 70. un 80. gados (manā rīcībā esošā baterija ražota 1988. gada martā) un, iespējams, tikai šīs ierīces ietvaros, tuvākais mūsdienu analogs ir 1,5V AA tipa baterijas, kuras var lietot droši. Pielāgoju bateriju konektorus un AA elemenu gabarītus oriģinālbateriju standartiem, un šeku pirmā dzīvības pazīme – darbojas lampiņas, kuras skalu padara dzeltenīgu, vidēji labi izgaismotu malās, bet vidū ~2x tumšāku. Lielisks vecās skolas izgaismojums – atmosfēra kā uz sitiena. Diemžēl ne skalas dzīvība, ne audiosignāla nebija.
Notīrīju dažādu aparātā un zondē esošo radiodetaļu kontaktus, nedaudz padauzīju pa verķi ar roku un ieguvu vēl vienu dzīvības pazīmi – transformatora sīkšanu/pīkstēšanu. Sabijos, ka mitrums ir darījis savu, taču vēlāk izlasīju manuālī, ka tā ir aparāta darbībai raksturīga skaņa – ja tās nav, verķis ir miris. Notīrīju austiņu konektorus, pievienoju tās aparātam un sadzirdēju tik ļoti tīkamos tirkšķus. Diemžēl, skala joprojām bija nekustīga.
Dienu vai divas vēlāk tiku pie 5B modeļa un nopriecājos par tā optimizāciju – teju ir viss ir labāk par 5B (strīdēties var vien par to, vai labāk ir, ka pastāv alternatīva zondi lietot ar/bez pagarinātāja (5A modelim) vai tikai ar pagarinātāju). Taču tam arīdzan bija tikai viena dzīvības pazīme no sākuma – skalas izgaismojums, kas bija organizētāks – nebija nepieciešama vardarbīga iejaukšanās spuldzīšu pozicionēšanā, lokot stiprinājumus. Arī šim aparātam vislabāk izgaismotas ir skalas malas.

Pie atlikušajām divām 5B dzīvības pazīmēm tikt nesanāca un sevišķi arī necentos, jo pēc atvēršanas tūdaļ izbira saplīsusi diode (aparāta elektrisko slēgumu shēmā apzīmēta ar D2). Iespējams, ka tā ir centrāla strāvas virzības figņa, kuru sataisot, aparāts iegūtu pilnu darbību. Pēc pārrunām ar kādu būtni, nolēmu ar patukšu AA bateriju pārbaudīt 5A skalas dzīvību – līdz šim, pamatojoties uz manuāļa Troubleshoot sadaļu, biju domājis, ka iekš 5A beigts ir elements L6 (viena no lampām). Taču, veicot pārbaudi ar bateriju, konstatēju, ka mirusi ir tomēr skala. Pārbaudīju 5B skalu un tā bija dzīva! Ko tur daudz – tā kā tās pēc gabarītiem ir analogas (atšķiras vien dažas vizuālas un hermetizējošas detaļas), pārliku 5B skalu uz 5A aparātu, pa ceļam ~3. reizi gūstot ~400V elektriskā trieciena priekus (iekšā darbojas transformators, – jauda nepieciešama lampu darbināšanai). Un voila – prieka čakra tika atrauta vaļā un sāku skraidīt ar aparātu, mērīdams dzīvesvietā esošo izstarojumu, vēl īsti neizlasījis par korektu skalas nolasīšanu. Testa Kobalta60 rādījums uz skalas bija no sākuma 2,1, bet pēc iesilšanas: 20 iekš “x10” režīma, tātad, 20 mikrorentgeni stundā (rādījumi stipri atkarīgi no tā, cik pareizi fiksēta zonde pārbaudes pozīcijā un kādā stāvoklī atrodas pults (DP-5 verķis)). Tehniskajā pasē minēts, ka iekārta Nr. A1625802, kura ražota 1970. gada 27. jūlijā tajā pat dienā uzrādīja, ka kontroles radioaktivitātes avots (tas, kurš futlārī) izstaroja 35, bet 1973. gada 3. maijā un 1977. gada 4. novemrī 32, savukārt 1982. gada 4. februārī 29 un 1984. gada 3. septembrī 27μR/h. Manā rīcībā esošajam DP-5A ir citāds Nr. (līdz ar to, visi augstāk un zemāk minētie tehniskie dati attiecas uz citu analogu iekārtu), taču darbspēju pārbaudēm vajadzētu būt notikušām tajā pat laikā. Jāpiezīmē, ka nevaru īsti paļauties arī uz skalas precizitāti šodien (t.i., ka testa avota 15 tik tiešām ir 15), jo, pētot potenciālo 5A nāves vaininieku, nedaudz paregulēju iekšienē esošos attiecīgo režīmu rezistorus, cenšoties saglabāt to oriģinālpozīcijas. Pieļauju, ka esmu šo-to „nokoriģējis”. Bet noteikti, ka ne padsmit iedaļu robežās.

Arī uz Kobalta60 konstanci nevar īsti paļauties, jo izstarotā jauda ar laiku degradējas – manuālī minēts, ka konstantu sākotnējo starojumu tas saglabā ~2 gadus. Bet, ņemot vērā to, ka tas ir vienīgais radioaktivitātes avots (vienīgā paaugstināti radioaktīvā figņa mājās – ne TV, ne kāda cita sadzīves elektroierīce neizstaroja vērā ņemamu enerģiju (ne Gamma, ne Beta), arī TV ne), pēc kura būtu iespējams kalibrēt ierīci, nepieciešams ir vien precīzs mūsdienu Geigera skaitītājs vai neatregulēta tāda pat ierīce, uz kuras Kobalta60 mērījumu pamata pieregulēt mana 5A rādījumus. Pagaidām lieku regulatorus mierā. Ceru uz dāmas palīdzību – viņai nesen bija laboratorijas darbs par radioaktivitāti, kuras laikā tika izmantoti modernie, digitālie Geigera skaitītāji. Tā ka kalibrācijas iespēja pastāv. 5B Kobalts60 izstaroja 11 mikrorentgenus stundā – interesanti, vai radioaktivitāte šajā metālā tīšuprāt ir radīta ar zemāku jaudu, vai arī tā vienkārši ir ātrāk degradējusies, neskatoties uz to, ka ir vismaz 5 gadus jaunāks radioaktivitātes avots (ja vien iekš 5B futlāra esošais Kobalts60 radīts tajā pat laikā, kad iekš 5B ievietota skala)?!
Piezīmēšu, ka komplektā esošais Kobals60 izstaro ar šo agregātu uztveramu enerģiju tikai sākot ar diapazonu “x10”. Taču iekš 5B manuāļa 18.lpp minēts, ka reizi gadā lietošanā esošiem un reizi 4 gados glabājumā esošiem aparātiem ir vecama gradēšana (pārbaude un nepieciešamības gadījumā iekšējo rezistoru pielāgošana radioaktivitātes avota starojuma jaudai, fiksējot pozīciju ar sarkano emalju НЦ-25 ГОСТ 5406-60) ar radioaktivitātes avotiem, kas fiksējami ar katru režīmu, kas arī izskaidrotu to, kā varētu būt bijuši veikti mērījumi diapazonā “200” un pārējos līdz “x10”, “x1” un “x0,1”. T.i., šajos periodos aparāti testēti ar Kobaltu60 ar attiecīgām izstarojuma jaudām (gamma režīmā):
diapazona “200” testēšanai: ne mazāk kā 10Ci (angl. Curie), pārbaudes punktos 140R/h; 50R/h; 25R/h; un ne mazāk par 400μCi pārbaudes punktos 10R/h un 20R/h;
diapazonu “x1000” un “x100” testēšanai: ne mazāk kā 400μCi;
diapazonos “x10”, “x1” un “x0,1”, secīgi 5-10μCi.

___________________________________________________________________

Kā redzam, iekārta un tās apkalpošanas prasības nav bijušas tās mīkstākās, turklāt visas pārbaudes veica neatkarīga komisija. Interesanti zināt, kā tika utilizēti “200”, “x1000” un “x100” režīmu pārbaudīšanas radioaktivitātes avoti (Kobalts60)? Tika vienkārši izmesti? Pārstrādāti vai joprojām mētājās kādā patvertnē, laipni apgarojot tās apmeklētājus? Domāju, ka šāds pieņēmums nevarētu būt pamatots, ja reiz pārbaudes un kalibrāciju veica atsevišķa komisija – Рижский НИИРП. Interesanti būtu uzzināt, kā šie atbrīvojās vai tālāk izmantoja šo spēcīgo un bīstamo radioaktivitātes avotu?!

Katrā ziņā – tīkams verķis, kura rādījumus vēl ceru pārbaudīt ar cita analoga vai mūsdienu Geigera skaitītāja palīdzību.

Bildes: http://picasaweb.google.lv/Disfigurator/DP5A#slideshow/5398306640665684338
Video: http://www.youtube.com/watch?v=-2VzDW-27o0

“…Measuring things…”

Bildes. DP-5A, DP-5B

Vecums nudien nenāk viens – tas nāk ar neķītrību un organisma pakāpenisku degradāciju līdz nespējai adekvāti tikt galā ar vecuma kravu. Atliek vien sestdienas rītā celties piecos, lai dotos bradāt, lai svētdienas dienā, ejot gulēt pēc ~32h negulēšanas, justos kā pohains un sasists blarggaggs. Interesantāk paliek pēc ~2h pagulēšanas, jo pohainums un nogurums pieņemas spēkā. Interesantums saglabājas arī pirmdienas dienā – darbā, kad publicēju šo, cīnīdamies ar darba pienākumiem un bradājuma pohām. Tas, protams, ir forši un vienreizēji, – tikai ķērmēklītis jāpieradina pie daudzdieniekiem. Lai nu kā – šoreiz tēlojām gidus, izvazājot pa Rīgas objektiem digerus no Liepājas.

Rītausma. ~07:00
Vēl ir tumšs, taču ir jau pieci rītā un jāceļas doties uz objektu Take #2 ietvaros – gana laba motivācija, kura atver modināšanas piedošanas čakras. Aiz loga it kā ir 8 grādi, taču beigu galā, izlienot ārā no mājas, skrēju atpakaļ uzvilkt ziemas mēteli. Sagaidīju busiņu un braucām uz norunāto vietu, kurā jau gaidīja kāda bradātājgribētāja, kura man atstiepusi salmiaki lakricu, ņam – jokodamies pieprasīju lakricu, apmaiņā pret vietas parādīšanu, taču viņa prasību pieņēma un, tā kā esmu lakricas fans, neprotestēju pret iespēju tikt pie kāruma. Sagaidījām arī pēdējo pierunāto kinomākslas cilvēku, un devāmies iekšā. Ar ko bradājums atšķīrās no iepriekšējā apmeklējuma? Ar nedaudz citādāku cilvēku sastāvu, ar citādāku iekļūšanu, ar filmēšanu un objekta zināšanai pakārtotu spēju orientēties un ar skumjo atklājumu – objekts tiek demolēts un aptīrīts. Par to liecina ne tikai mainītās priekšmetu vietas un iztrūkstošās ķimikālijas (pamatā skābes), bet arī vairākas atvērtas ķimikāliju tvertnes, no kurām izgaro kodīga viela, kura tomēr nav skābe (tuvojos ar ekipētu gāzmasku un pārbaudīju ar kaprona diegu). Varbūt tās lietotas ar mērķi izsvēpēt atnācējus? Muļķīga doma, taču nu – vai tiešām kādam nav bijis gana daudz prāta, lai nevērtu vaļā nezināmu ķimikāliju tvertnes? Bet varbūt atvērējs zināja un darīja to tomēr mērķtiecīgi? Nezinu, bet turpinājām bradājumu, pabeidzām to un veiksmīgi pametām objektu, aprunādamies ar mūs redzējušu cilvēku par to, lai vairs še nenākam. Ironiski būtu viņam teikt „uz redzēšanos”, taču melnais humors manī pamodās dažus soļus par tālu, – nevēlējos, lai šis atvadu sveiciens izklausītos kā ķircinājums ar liekas bravūrības garšu.

Rīts. ~ 10:30
Sastāva izmaiņas – kinocilvēks un lakricdāma aiziet, paliekam 3 + busiņš un lakrica. Dodamies sagaidīt diggers.lv cilvēkus ar paziņām tepat no Rīgas. Papildinātā UEsastāva pirmais mērķis – objekts sieviešu cietuma tuvumā. Sasniedzam to un gaidām, kad mums pievienosies vēl viena pierunātā – šoreiz dāma. Cerīgi lūkojamies uz tramvajiem, jokojot par to, vai tā tantiņa, kas izkāpa no vilciena, nav strauji novecojusī gaidāmā? Nav, diemžēl. Turpinām gaidīt līdz viņas vietā sagaidām aizdomīgi lēnām garām ejošu slāvu izcelsmes indivīdu vidējā/mazā alkohola reibumā, kurš jokojot notur mūs par militārpersonām. Viņš aiziet. Pēc minūtēm piecām persona pienāk pie mums otru reizi, šoreiz ar ziediem un bulciņām rokās. Tās viņš nodod mums un mēs, smejoties neveikli pieņemam. Parunājam ar laipno īpatni un viņš atkal aiziet. Pēc minūtēm desmit joprojām gaidāmās personas nav, taču ir atkal viņš – ar jaunu bulciņu vezumu un tām pievienoto čeku, kurš vēsta 1,80Ls vērtu laipnību ēdamā formātā. Lieliski! Katram tiek pa bulciņai (bez purgena un cianīda). Šajā pat laikā vairākkārt zvanīju gaidāmajai personai, bet, tā kā tā nebija sazvanāma un tā kā nelīdzēja ~10min gaidīšana pēc zvanīšanas, nolēmām doties uz mērķa objektu, kuram blakus ir sieviešu cietums. Objekts ne ar ko sevišķu neizceļas – vien karkass un tajā saimniecisko darbību veica stikla bloku zagļi. Zināt – labāk lai zog, nevis bezjēgā sadauza – vismaz kādam kāds praktisks labums mājvietas pagatavošanai. Interesanti bija pavērot viņu, iespējams, iereibušās sejas, kuras brīžiem kā radiāciju izstaroja tādas sejas izteiksmes, kuras varētu tulkot par OMGWTF pilnām halucinācijām. No objekta jumtiem glīši varēja pārredzēt cietumā notiekošo – dāmām bija pastaiga pa teritoriju.

Pusdienlaiks. ~13:00
Vudisona termināls – glītā un plašā teritorija, kuru maskē betona žogs, čupriem mežaudzes un neliela saimnieciskā aktivitāte. Glīta pastaiga.

Pēcpusdiena. ~16:00
Nedaudz ieturējušies iekš Mc. Donalds un Statoil, esam RA patvertnē. Pazeme mīļa, pazeme jauka. Arī gāzmasku gājiens pa ~kilometru garajiem tuneļiem ir jauka. Viesiem objekts patīk. Esot gards deserts – piekrītu, lai gan nav tā spožākā vieta. Vazājoties pa tuneļiem ar gāzmaskām (azbesta putekļi), tā galā redzam gaismu. Nē, nesprāgstam nost apšaubāmo gāzmasku dēļ – gaismas avots ir kāda cilvēka lukturis, kurš tuvojas pa citu ieeju virszemē. Satrūkstamies un gaidām – Spams ved sarunas un to laikā konstatējam, ka šis ir vēl kāds, šķiet, pierunātais – slāvu tautības pārstāvis iz urbanex komandas. Tātad, +1 = 9. Patvertne uzstājīgi man apgalvo, ka ir nakts. Protams, šeit ir tumsa, taču skaidri zinu, ka ir diena. Un tomēr – noteikti, ka tamdēļ, ka iepriekšējās 3 reizes šeit biju nakts laikā. Izlīduši no patvertnes un esot jau pie vārtiem, pieķer mūs kāds. Prasa mūsu šeit uzturēšanās mērķus un sniedzam tādu – gribam pafočēt no novērošanas torņa. Protams, tas tā arī ir. Kā par brīnumu, onka ir labvēlīgs un dod savu svētību, piekodinot – „tikai tornī!”.

Vakars. ~19:00
Inčukalna objekts, kurš, pateicoties Google maps un Wikimapia entuziastiem, tika live-action režīmā graizīts ar autogēnu. Pabradājām pa unikālo, plašo pazemes objektu, elpodami metāla griešanas procesā radītos izgarojumus, kā arī parunājāmies ar zagļiem. Sarunas laikā noskaidrojām, ka šie objektu atraduši ar dēla un minēto WEB resursu palīdzību. Lai tā būtu mācība tik masīvā veidā neievietot info par objektiem, ok?!

Vakars. ~ 20:10
Muzejs, kurš ārēji izstādījis aplūkot kara džipu, tanka lamatas, maskētas būves un arīdzan pašu tanku. Beidzot varēja kārtīgi aplūkot tanka karkasu un to, kas lācītim īsti vēderā. Mja, tanka apkalpei dzīve nebija viegla. Darbs gandrīz vai guļus stāvoklī, trokšņainā, karstā un šaurā telpā.

Vēl vēlāks vakars. ~21:00
Restorāns Sēnīte. Rūpīgi aiztaisīts pēc mana apmeklējuma, taču ar to pašu metodi, kuru zinot, pieeja ir viegla. Bet tas ir tikai pirmais šķērslis. Kā pa nelaimi, ieeja uz iekštelpām bija gana lādzīgi aiztaisīta, lai nerastos vēlme trokšņot. Nākas objektu pamest bešā un steidzināja mūs savādās aktivitātes ap auto stāvvietā. Žēl, ka nedabūjām – objekts ar skaistu atmosfēru un ārkārtīgi augstu pievienotās nostalģijas vērtību.

Nakts. ~01.00
PNp rezerves izeja ir aiztaisīta ar durtiņām un piekaramo atslēgu. Pret rezerves izejas/mūsu gadījumā ieejas punktu ir pavērsta spēcīga apgaismes iekārta. A ko? Nu neko – atkal nedabūjām paskatīties uz muzejiskā stāvoklī esošo CA būvi, literatūru un inventāru un citām vēsturiskām lietām. Žēl, eh.

Nakts. ~02:00
Ieturējušies Mc. Donalds, dodamies uz grandiozo objektu, ar kuru arī noslēdzām bradāšanu. Tehniskais stāvoklis šeit ne tuvu nav tāds, kāds ir iekš PNp, taču CA aprīkojuma šeit ir gana, lai stundām priecātos, fotografētu, lasītu un grābstītos. Nez cik daudz dažādu pirkstu nospiedumu ir uz šīm iekārtām, kuras īpašnieku rokas beidza kustināt ~1993. gadā? Pēc bradājuma, ~06:00 biju beidzot mājās, taču gulēt nebija pa prātam – skatījos nofotografētos CA aprīkojuma manuālus, detāli iepazīstoties, piemēram, ar rentgenmetra darbības principiem. Maita ir ar lielu pieļaujamo kļūdu: +/- 30% FTW. Modernie agregāti ir precīzāki, taču tie nespēj stāvēt līdzi padomju CA aprīkojumam sava dizaina, masivitātes, izturības, nestā laika un frontes piederības ziņā. Jā, gulēt uz kādu stundiņu ievilkos vien kādos ~14:00 (+/- 2h) dienā, pēc būšanas nomodā vismaz minētās 32h, kuru laikā baudītas šādas UE aktivitātes un to pohas.

Baltijas kara apgabals – skaistā daudzu Latvijas UE piekopēju dzemde.

Risinājums šādiem gadījumiem: filmas, videospēles un grāmatas ar/par UE.

Uzlieku skanēt Behexen – Let The Horror And Chaos Come un slānīšu blastbīta ritmā (un nekādā citā) klaviatūru: Vakar paverdzinājām režisoram un operatoram līdzīgus humanoīdu reproduktīvās sistēmas vai Dieva veidojumus bradāšanai. Nu, ne gluži paverdzinājām, bet vienkārši pavadājām pa vietām, par kuru eksistenci zem Rīgas civilizētās virskārtas viņi nebija īsti nojautuši. Izvazājām tā visnotaļ interesanti. Tramvajs. Atrādu verķim CH₃CH₂OH līdzīgo priekšmetu un sākam ceļu UZ. 

Protams, tramvajā ir cilvēki un protams, ka arī tantiņu sugas pārstāve. Spamam palaimējās šai pieskarties ar somu (netīšām, bet būtu pelnījusi, ka tīšām) un tantiņa eksplodēja, stāstot par to, ka jauniešiem nekādas cieņas un goda. Bet es teatrāli un skaļi apmēram tā: [kritizējošā tantiņu balss] „Kādas tās tantiņas mūsdienās, galīgi ne cieņas, ne goda – nevar palūgt cilvēkiem pārtraukt kādu neapzinātu darbību, bet sagaida, kad nokaitinās, lai varētu nolamāt!”. Pašrīkoto izrādi pārtrauc pietura.
Pirmā fiziskā pārbaude: Jumts. Tur arī nācās iegūt/adaptēt kameras ignorances parametru, kas, manuprāt, man izdevās visnotaļ labi, ņemot vērā manu dabisko kautrību, kura mazinās ar katru Rīgā pavadīto gadu. Jumti labi, jumti gardi, ja vien mans iekšējais perfekcionists nepiekasītos luktura staru ģeometrijai pēc tā izjaukšanas un salikšanas kopā.

Otrā fiziskā pārbaude: Industriāla grāda kamuflāžas iegūšana, zoss gaitā ložņājot pa viscaur norūsējušu patvertnes gaisa ņemšanas cauruli. Diametrs ap metru un garums vēl nezināms. Caurules dekors bija ne tikai brīvi lūpošā rūsa, bet arī sīkākas rūsas daļiņas, kuras veidoja putekļus + tuneļa ieeju joprojām rotāja tārpu ordu maršruti, kuri bija apēduši kaķi, žurku un vēl vienu kaķi. Pilna barības ķēde gandrīz. Aizlīdām metrus 100 uz priekšu izejas/gaisa ņemšanas vietas meklējumos, bet, kad to atradām, konstatējām, ka viena no tām ir bloķēta un tālāk iešanu apgrūtināja fakts, ka caurule sašaurinās. Līdz ar to negājām tālāk, bet gan atpakaļ, bloķējot necaurredzamās rūsas miglas iekļūšanu elpceļos ar drēbēm vai respiratoru un gāzmasku. Iedomājieties līšanu puspietupiena zosgājienā (nevar iztaisnoties – diametrs par mazu) ar redzamību ~20m un iedomājieties potenci, kāda piemīt klaustrofobijai, kā arī neērtības, kuras sagādā cilvēkam nepiemērotais pārvietošanās veids un kustīga ķermeņa radītais siltums, kuram nav kur īsti sprukt. Šim pa virsu nāk papildus apgrūtinājums: daļēji bloķēti elpceļi (filtrēšana). Rezultāts – rūsas garša mutē (man un režisoram) un rūsas daļiņas bija it visur – matos un pat zem apģērba, kā šķita – niezēja tā, it kā dēmons būtu apgrābstījies. Goda vārds bija bauda atkal sasniegt tuneļa invaginācijas vietu un tur mītošo svaigo gaisu. Taču jāpiezīmē, ka iegūtā Industriālā grāda kamuflāža bija nevainojama – nebūtu problēmas paslēpties starp aprūsējušām konstrukcijām. Labi – tik traki varbūt nebija, taču apģērbam piemita rūsgans krāsojums ar pamīšus izkārtotiem spēcīgākiem rūsas pleķiem. Patīkami, sevišķi tad, kad tālākais pieturas punkts ir jāsasniedz ar sabiedrisko transportu. Īstens bradājuma gars! Noķērām tramvaju, padzērām tajā līdzpaņemto piparmētru/pelējuma tēju un pavēroju kā upuri apmielo savas sāpošās miesas un piesmieto apģērbu. Labs demo tam, ka uz objektiem vēlams nākt ar vecām drēbēm vai ar speciāli tam nolūkam pirktām. Lai gan ko es te muldu – pats uz darbu devos ar aizvakar pirktām (ģenerālai valkāšanai ikdienā un darbā) un vakar izbradātām drēbēm, hehe. Patīkama bradāšanas aromāta pieskaņa, kas iesūkusies drēbēs un patīkami dekorē šo piektdienu ar specifisko aromātu.

Trešā fizisko spēku pārbaude: Sasniedzām nākamo punktu un devāmies iekšā. Veldzēja mūs tīkami dzestrais rudens gaiss un tumsa, kuras aizsegā jau drīz bijām objektā, kas bija patvertne. Cilvēkiem šeit redzamais nedaudz iepuvušais un nopelējušais, pamatā ar Paintball piesmietais, taču joprojām izmantojamais CA ekipējums arī bija jaunums, par ko patīkami. Izstaigājām PSRS laikos veidoto kompleksa daļu un tad, piemeklējuši gāzmaskas un notīrījuši, aizņēmāmies tās, lai pastaigātu pa Ulmaņlaika tuneļiem, kuri pieejami pateicoties caurumiem sienās. Gāzmaskas ekipējām viena iemesla dēļ – tuneļos ierīkota siltumtrase, ūdens un kanalizācijas apgāde un daudzas no trupām rotājas ar stikla vates vai pat azbesta pārklājumu, un šo radījumu daļiņas lieliski bija redzamas luktura staru gaismā. Jā, šī patvertnes daļa ir burvīga – velvēti tuneļi, viedoti no akmeņiem, stiepjas ~1km kopgarumā, sazarojoties un ar caurumu palīdzību ievedot dažādās telpās – piemēram, kādā noliktavā/darbnīcā, kurā stāv kastes, pilnas ar gaismas ķermeņiem (spuldzes ar 24V 100W parametriem, piemēram), starteriem un citiem elektroinstalācijas radīšanai lietojamiem izstrādājumiem. Daudz visdažādāko darba kārtībā esošu spuldzīšu. Daudz.
Diemžēl laiks spieda un šī nepielūdzamā faktora dēļ bijām spiesti pamest objektu līdz galam to neatrādījuši. Nekas, nāksim vēl, ja cilvēki gribēs! Izgājām ārā un tur priekšā – pārsteigums! Migla. Nē, ne jau nu tāda bērnu migla, bet gan tāda, kurā pēc metriem 30 var redzēt tikai gaismas avotus. Es domāju The Mist un Silent Hill grāda miglu. Ļoti tīkamu un tik biezu, ka redzams, kā miglas blāķi tiek ieelpoti un kustināti, ķermeņiem ejot tai cauri. Gribējām uzrāpties ~30m augstā novērošanas tornī, lai paskatītos uz miglu no augšas (bija tāda cerība), taču laika spiediens bija neizturams. Nācās atlikt ideju uz citu reizi. Cerams, ka šādas pakāpes migla vēl atgriezīsies! Kā redzējām, migla bija ne tikai gar pamesto objektu, bet arī visā Rīgā, par ko patiess prieks – lielisks un atmosfēras pilns pavadonis līdz namdurvīm, glīts bradājuma noslēdzējs.

Bildes te

© 2009, Disfigurator; bradajumi.lv

© 2009, Disfigurator; bradajumi.lv

ent gala. Jebšu tukšās neregulārās formas telpas spēlēja rezonatora funkciju dažādiem skaņu avotiem – pārsvarā pneimatiskajam āmuram un soļu skaņām, kā arī zem pēdām notiekošajam, t.i., plīstošo stiklu un irstošo gružu skaņām. Nevarēju atturēties no akustikas ierakstīšanas un tās dekorēšanas pēc tam. Pie izejas dzirdēju, ka savējie runājas ar visnotaļ skaļu nesavējo. Taču nesteidzos – vēl nedaudz pafotografēju, līdz pie izejas mani pasauca un informēja, ka kāds te nav īpaši laimīgs par mūsu neaicināto klātbūtni. Nu, ja laimes nav šeit – būs citur! Devāmies tālāk tieši tur – nekur. Jebšu tur, kur rāda deguns, kas dažādu pelējuma zoršu smaržas pārvēš par UE maršruta kartēm.
Deguns caur brikšņiem izveda pie novērošanas torņa, kuru pamatni metru piecu augstumā ieskāva daba, bet pašā galā – ~40m augstumā – miris elektrosadales skapis un 220V/1000W prožektoru korpusi. Lieki teikt, ka no šāda augstuma kājas sāk trīcēt, kamēr acis priecājas par skaistumu, bet iekšas griežas no torņa ~5cm svārstībām vēja un mūsu kustību dēļ. Baisi, mhm. Augstums ir ļauna lieta, kura pamazām tiek pieradināta.
Pēc tam ielīdām senā patvertnē, bet vēl pēc tam – degvielas rezervuārā, kurš slēpās zem zaļas, kokiem apaugušas cepures vismaz 6m augstumā un diametrā. Ar šādām telpām ir, kā ir – ir tā, ka nevaru atturēties no man tuvas lietas – growlošanas. Kur nu vēl šādā akustiski elegantā elles caurumā. Pagrowloju un ierakstīju. Akustika visnotaļ eleganta, manuprāt – ko tik tur nevarētu izdarīt ar portatīvo datoru, kuram būtu 5.1 skaņas karte ar atbilstošo mikrofonu ieeju skaitu vai vismaz vienkāršu portatīvo ar stereo mikrofona ieeju… Un kvalitatīviem mikrofoniem ar, protams – mmmm! Bet nu – nācās samierināties ar ziepīša mono ierakstu.
Atceļā iemaldījāmies vēl kādā veikaliņā, kuram pietrūka grīda. Šis fakts padarīja pieejamu ~3m zemāk esošo pagrabstāvu – veca arhitektūra, velves, sarkanie ķieģeļi un tumsa, kuru kliedējam ar lukturu radīto gaismu – eleganti! Dekors: svaigs sūds. Dekors #2: virs galvām esošais griestu/grīdas karkass. Dekors #3: kad jau gājām ārā, uz karkasa uzkāpa divi indivīdi un jautāja ko darām. Atbildēju, ka skatāmies pagrabus, to veco arhitektūru. Šis jautāja vai mēs nezogam kaut ko.
Teicu – kāpēc?
– Jo pagājušajā reizē nozagts ūdens skaitītājs!
– Esam šeit pirmo reizi un tīri intereses pēc – varat pārbaudīt!
Iestājās klusums…

- Kāpiet ārā!
- Labi!
Izkāpām ārā, pagājām vienam no viņiem garām, ieturot ~1m distanci, un devāmies prom, noslēdzot bradājumu un parādot cilvēkam visnotaļ plašu UE spektru, kurā neizpalika arī divas versijas par tēmu „pieķeršana”. Dzīve ir rožaina rūsaina, tamdēļ skaista, bļe!

Audiobradājums: http://www.youtube.com/watch?v=1B76BbbF0TE
Slaidšovs: http://picasaweb.google.com/Disfigurator/20090920#slideshow/5383861837117659074

© 2009, Disfigurator; bradajumi.lv

© 2009, Disfigurator; bradajumi.lv

_____________________________________

RESTORĀNS „SĒNĪTE”
_____________________________________

Kaut kā, braukājot objektam garām daudz reižu pagājušajā atvaļinājumā, nebiju piefiksējis, ka komplekss ir pamests. Nezinu kāda idiotisma dēļ, taču tāds nu ir fakts. Bet piefiksēju šoreiz – tur viņš ir: glorificētais atklājums, leģendārais restorāns, kurš pēc tam tiks iekarots kā UE objekts. Pašlaik izdarīju vien trīs lietas:
1) radīju caurumu un nodomāju: ko kolēģis par to padomāja? Jurists nesankcionēti grib iekļūt iekšā objektā? Lai nu kā – ceļš iekļūšanai bija vaļā un tas tiks izmantots pēc kolēģvelo pasākuma. Radīto caurumu piesedzu no liekām un, iespējams, objektam bīstamu indivīdu acīm;
2) pārsitu aizmugurējo riepu ritenim. Protams, ka rezerves kamera un pumpis līdzi nav. Ģēnijs;
3) fotografēju objekta fasādi un tā apkārtni. 

Labi, ka pārējie kolēģi brauca ar mašīnu – sarunājām, ka piebrauks lāga cilvēks un līdzēs – tā arī bija. Salīmējām kameru un tad varēja uz 50 maukt pa kalniņu lejā, lai [degpunktā]brutāli[/degpunktā] pārtrauktu braukšanu stāvlaukumā, vienā vietā eleganti nogludinot protektoru. Nedaudz iepirkāmies, uzdzēru kafiju (mja) un apēdu maizītes, un devāmies ceļā. Viens no maršruta mērķiem, kas iezīmēts kartē: “Padomju bunkurs“. Pēc labas maldīšanās pa ceļiem un neceļiem (nav norāžu) bijām pie tā klāt un secināju: tas nav padomju bunkurs vai arī ir kāds ekstrēmi agrīns šo teikums, radīts pirms Aukstā kara – ne tur hermētiskas durvis, ne tur autonoma gaisa apgāde, ne tur tualete un vispār – bunkurs ar divām telpām un krāsniņu tajās (!). Un taurenis mēģināja mani biedēt – nezināju, ka šie tā māk. Izgājām ārā un nolēmām turpat uzkost. Un burtiski sanāca pikniks ceļa malā – ne tikai vietas, bet arī līdzīgās būtības dēļ – pikniks ceļa malā, pie bunkura. Pēc piknika devāmies atpakaļceļā gar gudrona dīķi un Velna alu, un tad jau drīz visi bija mašīnā, bet es – viens un gatavs iekarot „atkorķēto”. Nedaudz uzēdu, padzēru kafiju un devos ceļā. Noņēmu iekļūšanas cauruma masku, iecēlu iekšā velo un tad arī pats pazudu iekšā. Vien savā steigā aizmirsu atkal uzlikt masku, ehh.

Nevarēju vien nopriecāties par šo bagātīguma atmosfēru, kas tur valdīja – tumši koka toņi, spoguļi un unikāla dizaina gaismas ķermeņi – daudz kas tur izstaroja lepnumu par šo padomju restorānu. To neizskaidrojamo lepnumu par to, ka paaudzei iepriekš bija šāds überrestorāns ar lieliskiem ēdieniem un unikālu arhitektūru, interjeru. Priecājās arī mans fotoaparāts. Pieslēdzu velo pie kāpņu vārtiem un pats gāju uz tualeti – kafija bija dzerta. Tualete tiešām ir bijusi laba un tagad tai piemīt arī Silent Hill kvalitātes. Labi, ka objektos gandrīz vienmēr var atrast papīru. Pēc sakrālās atvieglošanās, uzsāku bradājumu tik lieliskajā objektā – tur suvenīru veikals, tur koka paneļi pie sienas, tur parkets zem kājām, tur unikāli gaismas avoti, iebūvēti sienās, tur arī griesti no koka! Viss no koka, kas veido lielisko atmosfēru, kuru papildina koksnes materiāltehniskais stāvoklis – viss jūk un brūk, dažās vietās saliktas plastmasas tvertnes ūdens pilienu ķeršanai, viss smaržo pēc mitruma un pelējuma. Ak, šīs pagraba telpas – tik skaistas. Ar visām savām letēm un bāriem. Kādā bāra galā pie sienas bija nedzīvi gaismas ķermeņi – izdomāja tos aptaustīt un – va vellos – saņēmu elektrisko triecienu no lampas korpusa. Tātad, vecīt, piezīmē – objektā ir elektrība un ja redzi kādu sensoru, zini, ka tas, iespējams, ir aktīvs. Piefiksē arī to, ka nāksies ierobežot podziņu spaidīšanas refleksu pavisam, pavisam.
Jā, lejā bijis bārs ar visu skatuvi kādā mazākā telpā. Taisni vai gribējās atcerēties to, kā es te biju objekta darbības laikā. Taču nevarēju – biju pārāk jauns un droši vien, ka ne bārā. Vien zinu to, ka esmu šeit bijis, taču diemžēl neatminos neko ne tuvu tam līmenim, lai prātā būvētu bildītes un salīdzinātu tās. Ehh, nu nekas – parādīšu bildes radiniekiem un likšu viņiem runāt par labām tēmām, hehe. Varbūt tur sanāk “pirms un pēc” retrospekcija ne tikai bilžu, bet arī stāsta formātā?
Turpinu bradātāju un gūstu ekskluzīvu pieeju daļai no personāla telpām – trauku mazgāšanas telpa, noliktava, saldētava… Sajūtos kā nelūgts viesis ne tikai tamdēļ, ka tur zīmīte „nepiederošiem ieeja aizliegta”, bet arī tamdēļ, ka beigu galā esmu šeit viens – piķa tumšā pagrabā, sargātā objektā. Apstākļi, protams, ir lieliski, lai mans prāts zīmētu tīkami drūmas ainas ap katru dzirdēto skaņu – sevišķi ap tām, kuras radās, visticamāk, no ūdens lāsēm uz parketa, – skaņa, kura atgādināja soļus un lika man sastingt vairākas reizes, tumsā. Taču viena šo skaņu sērija bija kas vairāk par māņiem – dzirdēju izteiktas soļu skaņas un sarunas!

Slēptuve – 16:45 – 17:46
Pēc kādas stundas solo bradāšanas pa pagrabiem, izdzirdēju skaņas – nospriedu, ka pa augšu kāds staigā – beigu galā esmu pagrabā un visapkārt ir baisi tumšs. Skaņas neatkāpjas. Un kļūst pavisam nelāgi – dzirdu runāšanu. Labi, ka biju pietiekami prātīgs un savu velo biju ievietojis dziļāk objektā – prom no ieejas telpas. Taču veselīgas paranojas dēļ, biju pieslēdzis to pie kāpņu vārtiem. Stikliem zem kājām plīstot, devos skaņas virzienā ar domu: skuju jūs manu riteni dabūsiet! Ar roku sameklēju piparu gāzi un dodos dziļāk līdz saprotu – neviens manu velo nevēlas – vēlas mani iesprostot objektā! Par laimi – tas mani satrauc vismazāk, jo galvenais tagad ir aizvākt nolādēto velosipēdu no nākamās telpas, kuru no remontstrādniekiem/sargiem šķir tikai durvis ar izsistiem stikliem. Ejot gar durvīm, pa izsistu dekoratīvā stikla rūti ieskatos vīru sejās un skaidri dzirdu dialogu par nolādētajiem iekšā nācējiem. Klusu, taču ātri – un līdz ar to ne tik klusu – dodos gar durvīm, ar soļiem plēšot satrunējušo koku un stiklus. Sirds dauzās kā negudra, ar savu skaņu papildinot zem kājām plīstošo objekta ambienci, un uztraukumu papildina fakts: esmu viens, bet viņi vismaz divi! Esmu pie velosipēda un klusām atbrīvoju rāmi un pakaļējo riepu no visnotaļ pamatīgā saslēdzēja važām un pēc brīža laimīgs esmu uz kāpnēm ar velo uz pleciem. Paveras burvīgs skats – priekšā krāsainu stikla bloku siena un telpa ar apaļiem griestiem un logiem visapkārt – manā augstumā logi ir aiznagloti ar papi, finieri un dēļiem – visnotaļ Siren’īgi, jāpiezīmē! Telpā ir arī dažas mēbeles visnotaļ labā stāvoklī. Un vēl vairāk Siren’īgi ir tamdēļ, ka pie durvīm ir tie, kuri objekta sargi vai pārziņi – cerams; tie, kuri shibito – tie, kuri spēlē no barikādēm taisīja mitekli kādam augstākam spēkam. Un kā reiz arī šie divi runāja nesakarīgās teikuma struktūrās un intonācijās, kā reiz arī radīja stipri neprofesionālas un improvizētas barikādes. Cerēju, ka tie tomēr ir apsargi, pretējā gaidījumā tie varētu būt nelaipnākas sugas pārstāvji un tad man līdzētu tikai mana piparu gāze un veiklība.
Pašlaik jau kādu pusstundu sēžu improvizētos ierakumos (viens no skapīšiem un apgāzts galds telpas stūrī man, stikla bloku siena un tai blakus esošie gruveši ritenim otrā telpas galā – uzreiz pēc kāpnēm) nevienas svešas skaņas nepavadīts. Užavas alus uztraukumu un trīcošās rokas it kā dabūja prom un noteikti, ka palīdzēja pavadzīmju fotografēšana, esot ierakumos. Datētas tās ar 2002. gada maija datumiem un visticamāk ir piegādātāju darba augļu atspoguļotājs. Interesanti. Vēl kādu pusstundu pasēdēšu, izdzeršu alu un raudzīšu turpināt. Pagrabā vēl palika neizstaigātas telpas un pavisam neizstaigāta ir blakus ēka. Un vēl kas – šī ir pirmā bradājuma apraksta daļa (atdalītā ar atstarpēm augšā un lejā), kas top ierakumos. Varbūt lai remdētu uztraukumu? Varbūt vienkārši lai dalītos bagātīgajā pieredzē? Es teiktu, ka derēs abi varianti. Paliek tumšāks un nu pietiks piepildīt telpu ar atbalsotu taustiņu skaņu. Un labi, ka neviens nezvanīja un nerakstīja m