bradajumi.lv

Vēlreiz par augstumiem

Disfigurator — Sun, 25 Jul 2010 07:12:37 +0000

Akustiskais Upīškalna sakaru tornis pievakarē/naktī

Disfigurator — Sun, 04 Jul 2010 16:43:03 +0000

Kā es ~pustornī nožēloju, ka īsi pirms kāpiena izdomāju, ka lāzerītis traucēs kāpt augšā…

Legalizētā bradājuma manifestācija

Disfigurator — Wed, 30 Jun 2010 16:23:46 +0000

Uzaicināju pabradāties UEzinošo dāmu un pavisam drīz tiku informēts par nākamajā rītā plānoto pasākumu, proti, par bunkura (jā, šoreiz militārā rakstura pazemes būve, nevis Civilās aizsardzības aizsargbūve) apmeklēšanu. Tā kā mans bunkuru/patvertņu krāns ir neapmierinoši īss (13+1, nevis imaginārās 500 vienības!!! Bet arī ar 13 pazemes būvēm pietiek, lai nakts vidū pateiktu atšķirības starp patvertni un bunkuru, un kāda tipa būvē atrodos), uzprasījos pievienoties sarunātajam bradājumam. Ar savām aklās zarnas sieniņām jutu, ka būs vērts celties bezdievīgi agri, t.i., 08:00 (ierastais ritms: iet gulēt ap 05:00 un celties ap 13:00). Sakravāju somu un devos pagulēt savas 3-4h.
Vilcieni – tā ir krīpī lieta. Sevišķi jau tad, kad ar tiem brauc tik ļoti reti, ka nav ne jausmas par to, kurš ceļš satur kādas pieturas sevī (jā, galapunktus jau tur raksta, a pieturas?). Pie biļetes iegādes iedzīvojos iekš pārsteigumtikšanās un šo stafeti sanāca nodot pārējiem vilcienā esošajiem – cilvēks brauca ar to pašu vilcienu. Jā, tātad, beigu galā atradu īsto vilcienu un vagonu, un bijām ceļā. Trijatā ēdām burgeru, vēlāk četratā. (more…)

Bradājumi ar somiem

Disfigurator — Thu, 13 May 2010 20:20:03 +0000

Neko ļaunu un arī labu nenojauzdams, dzīvojos savu dieniņu, līdz saņēmu vēstuli no personas, kurā bija iecitēts sekojošs citāts:
“I got your adress and recommendations from Head of Latvian Museum of Photography in Riga, Maria Dudareva and she thought you are the right instans to help me with this matter. I got the link to your website , but I did not understand the text.
I am a 3rd grade photography student from Finland and I’m photoghraphing for a project I call “Abndoned - stories from abandoned houses”. So far I have only bin working in Finland with this project and my pictures have bin in two exhibition this spring. Some of the pictures from this project you can see on my website http://www.lisenjulin.com.
I will come to Riga 11th of may and stay to 14th of may and I would like to continue my project with the abandoned houses. I would be very happy if you could help me to find some abandoned houses (a common home or other building) that has not bin in use for a long time. If you know some old abandoned houses or you know I could use in this projekt, please contact me by mali or by telephone […]” (more…)

Daugavgrīvas cietoksnis

Disfigurator — Fri, 19 Feb 2010 20:17:47 +0000

Ir sestdienas rīts. Dodos uz Iļģuciemu, satieku otru bradātaju un dodamies ceļā uz Daugavgrīvas fortiem. Iekāpjam trešajā autobusā, kurš par laimi ir tukšs un braucam. Pa ceļam izgulējušies un sasildījušies izkāpjam Bolderāja un dodamies uz fortiem. Atraduši pirmo caurumu seta, ielienam tajā un čāpojam pa sniegu līdz fortiem. Ejot atrodam patvertni, kas atgādina nelielu noliktavu, ielienam tajā (mūsu otra iekarota patvertne!), pēc izpētes lienam āra, turpinām ceļu.

Pa ledu šķērsojot kanālu esam jau pie fortiem. Ielienam tajos un izbaudot to vientulības sajutu izstaigājam tos. Izejot nocietinājuma vidu sasildāmies ar siltu teju un āboliem. Pēc tam soļojam pa kādam nesenām pēdām uz vecu ēku, kas izskatās pēc muižas. Izstaigājuši visas iespējamās vietas tajā, dodamies uz torni, kurā par nelaimi tikt iekša nevar. Nekas, dodamies uz PSRS noliktavām, izstaigājam to telpas, papriecājamies par “skaistajiem” zīmējumiem uz to sienam, un dodamies āra. Pa ceļam uzejam patvertni, visai plašu un interesantu. Izejot no tas paklīstam pa apkārt esošajam mājam, sasildāmies ar teju un dodamies aplūkot parejos fortus. Izstaigājam tos un to plašas ejas, pabrīnāmies par sievietes balsi, kas nāk no fortiem, taču nevienas dzīvas būtnes izņemot mūs un iespējams paris sikspārņus tur neatradās, bet tas nu tā . Dodamies āra, izdzeram atlikušo teju un meklējam izeju. Taka ar pareizas izejas atrašanu mums īpaši neveicas (viss tur būvēts kā uz apli, un no ārpuses izskatās daudzmaz vienādi) , kāpām augša vaļņos lai atrastu pareizo pusi pa kuru iziet. Uzgājām skursteņus, kurus padarīja interesants tas , ka uz tiem atstatie gravējumi bija sakot no 1918. gada. Laimīgi atraduši izeju, uzkāpjam uz kanāla un uzmanīgi, lai neielūztu, jo ledus vairs nebij no tiem cietākajiem devāmies uz pieturu. Iekāpjam trešajā autobusā un atstājam šo interesanto vietu.

http://picasaweb.google.lv/116620921644015912809/DaugavgrivasCietoksnis?authkey=Gv1sRgCKuQu-inq8uCYQ#

_______________

Teksts un bildes: ezītis007

Nezināma patvertne

Disfigurator — Sat, 16 Jan 2010 18:39:02 +0000

Vakar ap to laiku, kad Rīgu lēnām sāka pārņemt tumsa patīkamās nokrāsās, uz ielām parādījās trīs zvēri, un slīdēja ar sabiedriskā transporta palīdzību kautkur uz Pļavnieku-Ķengaraga pusi. Tikuši līdz “īstajai” pieturai un fiksi izlekuši no siltā autobusa, nedaudz tvaikodami, zvēri nopriecājās par skatu uz TV torni un dažām industriālām konstrukcijām, kuru ēnainās puses izcili kontrastēja ar sarkanīgi violeto saulrieta pārpalikumu. Žēl, ar digitālo tas nav uzķerams visā patiesajā krāšņumā- zvēri apspriezdami domu slidinājās tālāk pa viltīgo ietves slidotavu, uz patvertnes pusi. Esam jau pavisam tuvu. GPS rāda 100m, 75m, tieši šai brīdī nozibsnī kaut kāda zibspuldze no nezināmas debespuses. Zvēri sabīstas, bet turpina ceļu. 50m, 35m, atkal zibsnis. Zvēri sastingst, kādu mirkli skatās apkārt. Klusums. Turpina ceļu. Nulles punkts, skatamies apkārt- rekur kalns, jā ir īstais! Tāpat uz zvēriem no savas būdas, ar bezjēdzīgu sejas izteiksmi, skatās apsargs. Zvēri itkā dodas prom. Ieeja nemaz nav muitas teritorijā. Zvēri pieet klāt- durvis aizslēgtas ar divām piekaramajām atslēgām. Škrobe. Tomēr intinktu vadīts, lielākais zvērs uzspīdina lukturi- vaļā! Atslēgas tikai pieliktas skata pēc! Nu labi- otrā bija aizslēgta, bet kāds jau pirms zvēriem ir gribējis tikt iekšā un izfleksējis mehānismu. Nokāpuši pa apkrautajām trepēm, zvēri sajūsmā. Tur vairākas milzīgas hemētiskās durvis un plakāti ar atombumbu sprādzieniem. Ejam tālāk. Lielākais zvērs atkal izceļas- izdomājis paspaidīt elektrības slēdžus. Gaisma strādā, maita, nobiedēja. Pati patvertne nav pārāk liela- divas vidēja izmēra centrālās telpas, divas ventilācijas figņu telpas, CA noliktava, tualete un vēl pāris istabas ar grāmatvedības lietām. Par grīdu zvēri nedaudz sasmējās, bet cetās staigāt uzmanīgi- pa sijām, starp kurām ir ar preskartonam līdzīgu draņķi pārklāts, centimetrus piecpadsmit dziļš tukšums. Atzīšos- tomēr netīšām ielūzu vienreiz. Šādi cenšoties uzmanīties zvēri ir tikuši līdz noliktavai. Gāzmasku tikpat kā nav- tikai respiratoru kastes. Dažas pakārtas himzas kuras, man domāt, bija pat diezgan labā stāvoklī. un citas plauktos sakrāmētas mantas. Zvēri kādu pusotru stundiņu pacilātā noskaņojumā pavazājušies un šo to safočējuši, līda ārā. Dodoties prom, tika malkota karsta piparmētru dzira ar visām kaitinošajām piparmētru sastāvdaļām un apspriestas visādas bez-tēmas- tā teikt pilnīgi par neko. Patīkams piektdienas vakars :)

________________
Teksts un bildes: Jenots

Labklājības ministra patvertne

spam — Tue, 05 Jan 2010 07:17:25 +0000

1987. gadā tika pabeigta patvertne, kura bija paredzēta Labklājības ministram. Patvertne atrodas sociālas iestādes tiešā tuvumā, un piekļuve tai tiek uzraudzīta. Jau sākumā gribu pateikt paldies šīs iestādes direktorei Maijai par iespēju apmeklēt objektu.

Tātad, kā jau minēju patvertne pabeigta kopā ar blakus esošo ēku 1987. gadā. Tā tikusi sekmīgi nodota komisijai un bijusi darba kārtībā, tomēr pēc gada atklājies, ka spēcīgāku atkušņu laikā tajā dažviet ieplūst ūdens, tādēļ patvertnes pārsegums tika norakts un patvertne pārklāta ar ūdensnecaurlaidīgu pārklājumu (parasto polietilēna plēvi un piķi). Kādu laiku tas problēmas atrisināja.

Pēc PSRS sabrukuma patvertne tika nodota rajona padomes īpašumā. Patvertne tika uzraudzīta, regulāri mainīti filtri un darbināts dīzeļmotors. Tā tas notika līdz 1996. gadam, kad patvertni uzraugošais padomju armijas virsnieks to beidza darīt (visticamāk, viņš pārvācās uz citiem medību laukiem, bet precīzi nenoskaidroju). Kopš tā laika vietējais elektriķis pagraizīja sakaru bloku un vēl šo to (savām vajadzībām). Ap 90to gadu sākumu no patvertnes tika izvāktas visas lietojamās mēbeles, kā arī izvietoti dažādi labklājības ministrijas dokumenti, kuri pašlaik tur lēnām pūst.

Kad ieradāmies objektā, saņēmām ziņas, ka tur viss ir applūdis, un patvertne ir ļoti sliktā stāvoklī. Gatavojāmies jau uz pus metru dziļu eļļainu ūdeni, bet tā vietā mūs ieveda sausā patvertnē, kurā pie tam darbojās elektrība. Pati patvertne ir salīdzinoši neliela. Pavisam tur ir 3 ieejas, viena izmantojama arī autotransportam. Kopā ir aptuveni 15 telpu. Dažādas tehniskās telpas, noliktava, vīriešu un sieviešu guļamistabas (par nelaimi savā starpā nav savienotas), un vienīgā telpa ar oriģinālo dēļu grīdu – ministra kabinets.

Palūdzām lai mūs atstāj vienus un apmēram pusotru stundu visu izložņājām. Dīzelis izskatījās darbināms, un degvielas tvertnē pat bija palicis mazliet dīzeļdegvielas. Pēc diezgan ilgas dokumentu pētīšanas secinājām, ka praktiski nekā noderīga nav, un devāmies prom pirms tam uzņēmuši dažus labus kadrus.

Paldies Becham par kompāniju un foto.

Pārējās bildes galerijā >> Labklājības ministra patvertne

Teksts - Dimiz

Bradājumu TuTrubas video

Disfigurator — Thu, 31 Dec 2009 16:12:01 +0000

Tā kā diezgan daudz fočēju objektus, nolēmu pamēģināt YouTube video variāciju, pievienojot bildēm attiecīgu mūziku. Piedāvāšu šepat palūrēt dažus un ja ieinteresēja, droši varat sekot jaunumiem iekš šīs pleilistes

Nakts ir domāta bradāšanai

spam — Wed, 30 Dec 2009 03:04:44 +0000

Fočika nav > bilžu nav > jāatgriežas un jāsabildē.

D: „Ko tu dari?”

S: „Velku himzu.”

D: „Tagad?”

S: „Zābaki laiž cauri ūdeni. Kamēr nokļūsim tur, kājas būs slapjas. Vilkšu tagad. Tev kauns kopā ar tādu himzainu frīku vazāties pa ielu?”

D: „Nē, es apsveru domu pats par tādu kļūt.”

S: „Ā. Kļūsti ātri, man šajā gumijas gabalā ir karsti.”

D: „Tūlīt.”

5 min.

S: „Let`s go!”

Izejam uz ielas. Himza ir laba lieta. Vairs nav jālaipo starp peļķēm, var iet tieši tādā virzienā, kādā liek bradātāja adrenalīna kārais gaļas gabals iekš smadzeņpoda – patvertnes virzienā. Mentu busiņš uz vienpadsmitiem.

S: „Lielais vairums mentu ir mācījušies civilo aizsardzību. Diez, ko viņi domā, redzot mūs?”

D: „Cirks atbraucis.”

S: „Aha. Ē, mums vajag piekto. Re, kur ir! Skrienam!” (more…)

Mirušas dzirnavas. Intervija ar meldera dēlu

Disfigurator — Mon, 28 Dec 2009 19:46:19 +0000

Saldus – Pampāļu ceļa malā, tepat aiz Sesiles atrodams dzirnavu karkass, kas patlaban sastāv no apdrupušām konusveida akmens mūra sienām un logu, durvju ailēm tajos – nav vēja lāpstu, nav jumta, nav durvju un logu – vismaz ne tādi, kādiem tiem ir jābūt – tā vietā tukšums ailēs vai arī tās aiznaglotas, vai aizsprostotas ar dažādiem materiāliem.

Jau sen skatījos uz šo darinājumu ar vēlmi iekļūt tajā, bet tikai tagad saņēmos – apgāju dzirnavām riņķī, meklējot ieeju, kas būtu paslēpta no blakus mājas uzmanības, un tādu arī atradu – ievilku arī savu dāmu iekšā šajā senīlajā celtnē un varēja sākt dzirnavu izpētes virspusīgo daļu. No dzirnavu iekšpuses atskan baložu spārnu skaņas – putni pašķiras, mērķtiecīgi steidzoties pret saltajām ziemas debesīm – ārā no dzirnām. Esot iekšā un sākot izpēti, noskaidrojām, ka tām ir bijuši vairāki stāvi, no kuriem palikušas pāri ir vien koka griestu/grīdu stiprinājumu ailes mūros un daļa no otrā stāva. Par to, ka šīs ir dzirnavas no iekšpuses liecina vien daži elementi – arhitektūra un masīvās koka ass un zobratu fragmenti, kas tika kustināti ar vēja enerģiju – lāpstas pievada griezes momentu asij un ass nodod to tālāk uz tās centrētam masīvajam zobratam, kas, savukārt, nodeva enerģiju tālāk malšanai un iekārtu kustināšanai. Nesen bija ziemai piemēroti apstākļi ar –padsmit grādu salu, - tā rezultāts: patīkams apsalums uz akmens mūra. Nedaudz pafotografēju, pacentos noķert baložus virs bezjumta dzirnām no iekšas, līdz mūsu eksistenci objektā pamanīja saimnieks, kas pēc kāda mirkļa ar rudu runci ieradās izlūkos – sākotnēji ar saprotamu dusmu vaicājās par to, kas mums še darāms, uz ko nosvērti atbildēju par mūsu interesēm šeit, pušplēstos vārdos pastāstot par UE subkultūras interesēm. Jau pēc minūtes onka ņēmās stāstīt, ka nesen arī no Rīgas šeit atbraukuši un fotografējuši dzirnavas, kā arī kāda meitene no Saldus esot tās zīmējusi iz ceļa malas. Beigu galā mūsu saruna izvērtās par dabisku un nepiespiestu dzirnavu likteņa izziņu, kuru pamanījos arī ierakstīt, radot intervijai līdzīgu priekšmetu. (more…)

Āgenskalna TV torņa UE

Disfigurator — Thu, 24 Dec 2009 22:26:21 +0000

Ziemassvētki klāt, jāiet nu ka pabradāt.
Plāns: ziemas medīšana iz augstumiem, kamēr atkusnis - par godu rozā saldajiem bez piemērotiem apaviem – nav atņēmis visu neaprakstāmo Sūna ciema skaistumu, kurš aptvēris Rīgu. Viena no vispiemērotākajām vietām šim mērķim, protams, ir Āgenskalna TV tornis. Tā augstums apziņā rada vairāk vai mazāk veselīgas akrofobijas izpausmes, bet ziemas skaistums, manuprāt, ir kas varenāks un daudz nozīmīgāks par bailēm no augstuma. Tad nu silti saģērbos, paņēmu trīs fotoaparātus (Samsung ziepītis, advancēts digitālais Canon ziepītis un analogā kamera ФЕД-2), apziņā ekipēju vismaz trīs pārus bikšu, kurās sabāzt fizioloģiskās akrofobijas izpausmes un pēc visas ekipēšanās čammāšanās bijām jau drīz ceļā. Ārā joprojām tas riebīgais atkusnis, kurš atņem skaistumu – pat windguru dažas dienas iepriekš nebija tādu paredzējis – solīja 24. datumā -4 grādus, tā vietā bija 0 un +1 jau trešo dienu. Bet to jau jūs visi zināt – bet nezināt to, kā mums gāja objektā. (more…)

]]>

RE Laboratorija. Action edition

Disfigurator — Sun, 13 Dec 2009 23:08:00 +0000

Šim bradājumam līdzīgs priekšmets tīri izjūtu līmenī – vienīgi bija nedaudz dramatiskāk.Devāmies kārtējo reizi uz Laboratoriju, jo tur ziema un vispār forši. Sasnigusi plāna sniega kārtiņa un, braucot ar velo, varēja visādi izrīkoties, īpaši nebojājot riepas – jautri ir sākt bremzēt 10x ātrāk, nekā ierasts un tas viss patīkamā sniega dēļ.
Aizvedām tur cilvēku, kurš nekad nebija tur bijis un jau pirmajās telpās varēja novērot cilvēka interesi – patīkami arī pašam detalizēti paskatīties uz lietām, kuras kādreiz palaistas garām – un tā notiek ikreiz, kad atgriežas kādā objektā. Citādāka šī reize bija ne tikai ar sniegu, bet arī ar diennakts laiku – parasti apmeklējām agrā rītā, lai apkārtējie vēl saldi gulētu. Bet tas nebūt nav viss. Glīti staigājām pa objektu, izmantojot ierastos lukturīšus un fotokameru, kā arī ko neierastāku – nakts redzamības iekārtu, kas tumšās telpas izgaismo teju kā dienas laikā, iekrāsojot tās zaļas un izliecot to aprises optikas dēļ. Tā nu klusiņām staigājām, novērodami vairākas izmaiņas objektā – sagāztas lietas, atrašanās vietu mainījušas lietas un pilns ar visādu bezjēdzīgu demolēšanu – domājams, ka pie vainas metāla un citu lietu zagļi, ehh. (more…)

3 ražotnes vienā vakarā

Disfigurator — Mon, 07 Dec 2009 07:30:22 +0000

Bradājuma plāns – divi objekti. Vienā biju apmēram 2007. gada ziemā, otrā ~2009. gada martā. Tieši otrs objekts bija tas, pēc kura tik ļoti alku – acu priekšā vīzija: ziemas nakts, uzsnidzis viegls sniedziņš, kas plānā kārtā klāj industriālo objektu un slāpē trokšņus no ielas. Lieliska ainava, lielisks objekts, līdz kuram bija vēl jānokļūst, - pa ceļam bija 2007. gadā apmeklētais.
Iekļuvām tajā gandrīz tāpat kā toreiz, ar dažām apgrūtinošām niansēm. Sākām uzsūkt sevī urīnvielas smakas pilno gaisu un sapratu, ka objekts ir mainīts. Ja no iekšpuses sevišķi grūti nebija tikt iekšā, par spīti apsardzei, tad no iekštelpām uz citām iekštelpām gan bija problēmas šoreiz. Lieta tāda – durvis no kāpņu telpām uz objekta daļām bija cītīgi aiznaglotas, apskatei faktiski atvēlot niecīgu daļu objekta. Bet arī tas bija tīri jautri, ņemot vērā to, kā tikām līdz kāpņu telpai. Tai pašai, kurā bija tas pats sensors, kuru toreiz noturēju par mirušu esam. Tā pati kāpņu telpa, kuras saknē pie lielajām durvīm ir divi aktīvi vecās skolas signalizāciju bloki… Domājot, ka sensors ir beigts, turpinājām izpēti līdz likumsakarīgi nonācām līdz jumtam – vismaz divatā, - viens palika lejā, sakarā ar bailēm no augstuma. Jāsaka, ka ilgi gan viņam nenācās būt drošībā, jo, esot uz jumta, manīju kā pie objekta piebrauc operatīvais transports ar ieslēgtu gaismas signālu. Vēlāk arī Spams ziņoja, ka auto piestājis pie objekta. Rīcības plāns: uzvesties klusām uz jumta, slēpjoties no apkārtējo ēku logiem. Lai to realizētu, jāsauc augšā bija arī lejā palikušais, kurš, par spīti bailēm, kā korķis uzlidoja augšā, atpūšoties uz kores ar trīcošām kājām. Šādi pavadījām tur kādas minūtes piecpadsmit, baudot skatu, līdzpaņemto sildošo dziru un čipsus. Korķa cilvēkam ēšana patlaban nebija prātā. Sagaidījām kad potenciālo nepatikšanu avots bija aizbraucis prom un sekmīgi evakuējāmies no teritorijas, uzsākdami ceļu uz nākamo objektu.

Rupji rēķinot, nākamā pieturvieta atrodas ~10km tālāk. Ejam ar kājām, baudot kriminogēnā rajona savdabīgo estētiku, kurai šoreiz piemita savādi tukšs sirreālisms – pārāk maz dzērušo, pārāk maz treniņbikšu, pārāk mierīgi… Visu distanci arī nepieveicām ar kājām, nošmaucām trīs pieturas ar kājām.
Arī šeit ieejas punkts ticis mainīts un, lai gan ir ziema diemžēl ne sūda nav no sniega. Bet tas tikai daļēji nerīmējas kopā ar pagājušās apmeklējuma reizes apmeklējuma estētiku. Pieveicām jaunos iekļūšanas apstākļus un sākām bradāt. Angārs. Liels un tajā caur saplēstajiem stikliem iespīd gaisma – izvelku statīvu un fotografēju, gūstot apmierinājumu ar rezultātu. Arī tā iekštelpas tiek knipsētas ar ilgās ekspozīcijas paņēmienu, iegūstot atmosfēras pilnu tumsu. Un nebūt nebija tā, ka šī reize bija kā pastaiga industriālā parkā – mūs satrauca dažādas skaņas: vēja triektas durvis, pilošs ūdens, kas atgādina soļošanas skaņas (kuras nepieder mums) un tālumā plīstošu stiklu skaņas, kuras lika uzdot sev jautājumu: WTF? Ja pirmās skaņu grupas tikai spēlējas ar iztēli, radot trauksmes sajūtu, tad kā lai izskaidro plīstošu stiklu??? Taisījāmies, ka tiekam – dziļāk kādā ēkā un par izvēli krita mums bibliotēka/sporta komplekss. „Veselā miesā vesels gars”. Šī ēka joprojām šo teicienu burtiski apvieno sevī: pirmajā stāvā sporta komplekss, otrajā lasītava, bibliotēka un skatu zāle uz sporta zāli. Veselīgi. Diemžēl dāmas un kungi, ilgi šis skats vairs nebūs, jo objektu lēnām, bet pavisam noteikti un mērķtiecīgi jauc nost – no sporta zāles griestiem bija noplēsta siltumizolācija, kas nu atdusējās uz grīdas, kā arī nav vairs sporta grozu un citu priekšmetu, kas tur bija pirms diviem gadiem. Skumji, bet viss attīstības vārdā. Arī tas ir skumji – skrienot pakaļ vējam, var ieskriet tūplī, kas to vēju rada.
Bibliotēka – jā, joprojām tā šeit ir un ar visnotaļ maz izmainītu seju. Grāmatas joprojām kaudzēm mētājas apkārt, nodrošinot lasāmvielu atnācējam. Parokoties kaudzēs, tiek atrasti arī diplomu sējumi – dažādi apbalvojumi, goda raksti un atzinības bibliotēkas personālam par labāko bibliotēku. Smalki! Vien rodas jautājums – vai tiešām šos materiālus Porcelāna muzejam nevajag? Ja vajag, ar kuru galu tā vadība domā? Te ir ne tikai šie goda raksti, bet arī dažādas ar uzņēmuma darbību saistītas fotogrāfijas un citi uzskates līdzekļi. Lai nu kā – biedriem kļūst vēsi tā sēžot un lasot, bet man gan ne – tīkami ar statīvu lavierēt starp grāmatu kalniem, meklējot kādu glītāku kadru. Tā rokoties, tiek atrasta bilde ar vizuālu informāciju par to, kā telpai bija jāizskatās. Tad nu sanāca Pirms un Pēc bildes kā reklāmās.
Jā – šī ir kāda trešā reize, kad esmu šeit, bet ikreiz ir tik patīkami un jauni – neņemšos apgalvot, ka esmu izstaigājis vairāk kā, teiksim, 30%. Tad nu arī nonākam kādā ēkā, kurā vēl nebiju bijis, bet tur – hibrīds: vienu daļu aizņēmis porcelāna uzņēmums, bet citu, visticamāk pēc fabrikas likvidēšanas, šūšanas uzņēmums. Tā, ka faktiski sanāca vienā vakarā pabūt iekš trim objektiem. Plašas telpas, daļēji izsisti un aizsisti logi, pa kuriem tumsā iespīd dzeltenās prožektoru gaismas. Tik tīkami, ka taisni vairs negribas iet prom, bet jāiet – tā nu arī šos ~10km caur šo eksotisko mikrorajonu nogājām līdz mājām, apspriežot dažādas tēmas un netēmas.

Siltā dzira papildina atmosfēru.

Sliktam bradātājam saistošie Normatīvie akti

Disfigurator — Mon, 16 Nov 2009 15:07:51 +0000

Vai bradāt ir legāli?
Šie ir tie apsvērumi, kas šo aktivitāti nošķir no, teiksim, parastas pastaigas! Tā nu mūsu sabiedrība jau izsenis ir augusi, ka tai nepieciešams rakstisks aizliegums vai priekšraksts, kas atturētu kādu noziedzīgu darbību no dzimšanas un realizēšanas – kaut vai to pašu objektu izlaupīšanu, piegānīšanu un demolēšanu. Līdz ar to tie tiek sargāti ne tikai ar likuma juridisko spēku, bet arīdzan ar kaut ko pavisam taustāmu - ar videonovērošanas kamerām, dažādiem kustību un pat biometriskajiem sensoriem, slēdzenēm, sargiem un suņiem, kā arī ar garāmgājēju modro aci. Un tas ir vairāk kā pašsaprotami, lai gan godprātīgam bradātājam (ja runā par bradātāju, tad lielais vairums ir godprātīgi) no tā nākas ciest - slēpties no šīm ierīcēm, riskējot būt aizturētam kā zaglim/demolētājam, u.tml. Tikai un vienīgi tamdēļ, lai varētu iekļūt kārotajā objektā ar mērķi to apskatīt un iemūžināt sevī. Šādā aizturēšanas potenciālā tad arī ietveras izteikta daļa no bradājuma būtības: ja pieķers, pirmā doma būs tā, ka esi zaglīgs un sodāms kaitnieks, nevis tā doma, kas ir krietni tuvāka patiesībai – tu esi iekļuvis teritorijā, lai fotografētu, pētītu un baudītu „pamestus” objektus, kuros vairumā gadījumu sardze savā ziņā pilda nākotnes cerību sargāšanu. Bet ne tikai – sargā arī no tiem, no kā jāsargā: no bezpajumtnieka; no noziedzinieka, kuram vieta varētu būt saistoša krāsaino metālu ieguvei vai noziedzīgo darbību pēdu slēpšanai; no vienkārša tīņa, kas demolē, īsti neapzinoties savas muļķīgās rīcības sekas, nodarot neatgriezenisku kaitējumu objektiem; visbeidzot no nākamās bīstamākās subjektu kategorijas aiz noziedziniekiem un bezpajumtniekiem – no narkomāniem un, sauksim lietas īstajos vārdos – urlām, kuri nekautrējas svešiniekus, piemēram, nomētāt ar akmeņiem – kā tas bija kādā vispārzināmā objektā ārpus Rīgas, kurā cilvēka grupiņa mēģināja uzņemt kādu amatieru filmu. Lai nu kā - uzskatamāk būtu nosaukt dažādas darbības un to, ko Latvijas Republikā spēkā esošie normatīvie akti par tām saka. Tātad, bradātājs riskē: (more…)

Stundas pētījums: Valstij Civilās aizsargbūves (patvertnes) nevajag

Disfigurator — Mon, 16 Nov 2009 14:58:29 +0000

Civilās aizsardzības likuma 2.pants
2. Likuma mērķis. Likuma mērķis ir radīt civilās aizsardzības sistēmu katastrofu pārvaldīšanai, nodrošinot tās darbības tiesiskos un organizatoriskos pamatus cilvēku, īpašuma un vides aizsardzībai katastrofu gadījumos un pastāvot katastrofas draudiem.

LR Ministru kabineta sēdes protokola Nr.76 37.§ Par civilās aizsardzības aizsargbūvju turpmāko izmantošanu 2. punkts
2. Ņemot vērā informatīvajā ziņojumā ietverto atbalstīto risinājumu par atteikšanos no civilās aizsardzības aizsargbūvju uzturēšanas, Iekšlietu ministrijai sagatavot un iekšlietu ministram iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā konkrētus priekšlikumus par turpmāko rīcību ar katru minēto objektu grupu. (M.Segliņš, A.Pencis, I.Godmanis), 2008. gada 28. oktobrī

Viss ir ļoti vienkārši: Ministru kabinetam (valstij) pieklīda atskārsme, ka valstī esošās 311 patvertnes nav ekonomiski un sociāli izdevīgas. Tika sastādīts informatīvais ziņojums, kura ietvaros tika lēsts, ka 288 patvertņu (to, kuru atjaunošana būtu izdevīgāka) atjaunošana maksātu 7029575 naudiņas (a) valsts iestādēm - Ls 1 543 560; b) pašvaldību iestādēm – Ls 1033942; c) komersantiem – Ls 4452072) un ikgadējā 288 patvertņu uzturēšana maksātu 1375865 naudiņas. Pamatojoties uz šo ziņojumu tika izdarīti grozījumi vairākos normatīvos aktos, kuros bija paredzēts, ka par CA aizsargbūvēm gādā valsts. Grozījumus izskatīja, akceptēja un izsludināja un kopš 2009.gada 30.jūlija likuma „Grozījumi Civilās aizsardzības likumā” (stājas spēkā ar 2009.gada 13.augustu) valsts vairs negādā par šīm būvēm. Starp rindām vai virs tām runā realitāte, protams – par tām netika gādāts arī kopš ~1994. gada, kad tās tika pārņemtas – citādi to tehniskais stāvoklis būtu pavisam citāds. Tātad, valsts domā, ka šīs būves nav lietderīgas, jo prasa čupām piķa un iegūtais (saglabātais) resurss pasargātu tikai nenozīmīgos 5% valsts iedzīvotāju. Visu 311 patvertņu demontāžas izmaksas ir 197661 Ls (valsts maksā 338888; pašvaldības 177146; komersanti 681627 Ls). Izmaksas lēstas uz 2008. gada 23. septembri. Tagad Civilās aizsardzības likums nosaka vien to, ka CA ir jāmāca; pašvaldībām ir jāizstrādā CA plāni; jāveido trauksmes izziņošanas sistēma un teju visi uzdevumi ir deleģēti VUGD, un sūdu gadījumā spēsim vien tik, cik evakuēties uz drošāku vietu. A ja visa Latvija? (more…)

Objekts “Pansionāts” Līgatnē; Vienkoču parks un UE Rīgā

Disfigurator — Mon, 16 Nov 2009 12:47:08 +0000

Līgatnes klinšu pagrabi un vienkoču parks:
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/Ligatne#slideshow/5404613244414088466

“Pansionāts”
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/Pansionats#slideshow/5404612585849931618
Stāstīja gandrīz vai visādus zilus brīnumus - gaisa apgādes sistēma neesot darbināta nekad (lai gan dokumentācija nosaka vispārēju pārbaudi reizi 3 gados un darbināšanu mācību laikā); tiekot veikta videonovērošana ar ļoti maziņām kamerām - pieminēja “taurenīšus”, ko uztvēru kā autonomi lidojošas vai vadāmas videonovērošanas ierīces; 80. gadu Elektronika datoriņš esot nomiris, kad tam pieslēgts internets… Un vēl negribēja neko teikt par to, kas sakaru jomā noticis ārpus objekta Bet vispār jau tīri jāpiekrīt tam, ka visnotaļ sasteigta gida būšana - nepamatoti sasteigta, manuprāt. Daudz telpu tāpat arī tika neapskatītas, jo tas neesot lietderīgi. Tāpat arī nelaiž dzīvojamajā blokā - tas esot tukšs, tomēr teica, ka tajā esošajās noliktavās glabājas CA aprīkojums - Geigera skaitītāji, gāzmaskas u.tml. lietas. Tiesa, nezināja viņa teikt kas par gāzmaskām - GP-5 vai GP-5m, - raustīja plecus. Arī fotografēt ļāva tikai 3 telpās - tiek ievērota kaut kāda nevajadzīga slepenība. Jā, informācija tur ir derīga arī mūsdienās katastrofu un kataklizmu gadījumos, bet vai tāpēc tur kas slēpjams? Nez. Izzināju arī to, ka šiem arhīvā esot dažādi CA audio un video materiāli - PSRS vadoņu runas ‘n stuff. Jautāju vai 16mm filmu formātā, teica, ka nē - VHS un tā. Varot tos dabūt digitālā formātā - tūdaļ arī aizrakstīšu šiem mail par šo materiālu iegūšanas kārtību.
Jā, kolēģiem bija interesanti pavērot to, kāds militāri intelektuālais mērogs bija PSRS valstsvīriem, bet man bija interesanti paklausīties detaļas par objekta darbību un uzdot viltīgus jautājumus, hehe. Jāpiezīmē, ka apmeklētāji gan ir stulbi - stāstīja, ka daudzi gaisa attīrīšanas un apgādes kompleksa iekārtas notur par veļas mazgātuvēm vai spirta brūžiem, kā arī citādi muļķīgi vizualizē redzēto. Arī Saldus jaunieši izcēlušies, sākot smieties pie gides stāstītā par PMK - lieta tāda, ka Saldus rajonā ir tāds naktsklubs. Jā, objekta ēdnīca - momentāns laika mašīnas ceļojums uz pamatskolu un sanatorijām bērnībā.

Nost jauktais LMR, siltummezgls un patvertnes medības industriālā kompleksā
http://picasaweb.google.com/Disfigurator/UE20091114#slideshow/5404617668303184786
Nevajag, nu nevajag tā darīt - patvertņu medību laikā uzrauties uz suņa nožogotā teritorijā, bradāt ar apšaubāma “satura” tipiem un fotografēt nakts laikā, lavoties pa apsargātu teritoriju. Bet pret pēdējo nevarēju neko līdzēt - nu glīta tak ir tā figņa “don de l’union Sovietique”, vai ne? Bet tā jau glīšs veloUE visas nakts ilgumā - ar tējām un Civilo Aizsardzību ^^

http://www.bunkurs.lv/pages/

EDIT@13:48
Es esot šos pārpratis - materiāli ir Valsts vēstures arhīvā. Loģiski, ka tur ir - tikai maksā tas joks naudu. Bet nu - derētu aiziet un izfiltrēt interesantākās lietas un dabūt to kopijas, hehe. Ir arī tāds pakalpojums - skatīties kino uz vietas vai iegūt nešanai uz mājām uz vienu dienu. Ideja kino vakaram?

P.S.
Man negribas daudz muldēt. Tamdēļ došu skatīties UE bildes: ex-TV centrs; Vangažu zvēraudzētava pirms un pēc.

Padomju Radiometrs/Rentgenmetrs (Geigera skaitītājs) DP-5A, DP-5B

Disfigurator — Mon, 02 Nov 2009 07:24:36 +0000

1970. gadu PSRS Civilās aizsardzības izstrādājums, paredzēts radioaktīvā starojuma intensitātes un dozas noteikšanai. Bija paredzēts gan militārpersonu, gan Civilās aizsardzības vajadzībām. Šis ir viens no daudzajiem agregātiem jonizējošā starojuma noteikšanai - pastāvēja vairāki DP sērijas modeļi, kur pēdējais, cik zinu, ir 6. sērijas (DP-6). Bija arī citi agregāti: dozimetri un stacionāri uzstādāmi DP sērijas ražojumi, kuri konstanti darbojas ārpusē (pie fasādes, teiksim), sniedzot iekšā esošajiem aktuālus datus par stāvokli aiz mūriem. Zemāk esošā informācija ņemta no CA plakātiem, attiecīgo divu iekārtu manuāļiem, tehniskajām pasēm un ekspluatācijas materiālie, kā arī pieredzes darbā ar to. Tā kā neesmu ne tuvu elektronikas un radioaktivitātes speciālists, laipni gaidīšu konstruktīvu kritiku un precizējumus, ja tādi kādam radīsies, jo beigu galā datus neizdomāju pats, bet norakstu no CA plakātiem un manuāļiem. Cena Latgalītē ~20Ls.

РАДИОМЕТР – РЕНТГЕНМЕТР ДП-5A

Komplektācija:
- Koka kaste ar metāla stūriem minēto lietu komplektēšanai;
- Ierīce ДП-5А;
- Fultāris (māsklīgā āda);
- 2 dažādu garumu siksnas (1 pleciem un 1 viduklim, līdzīgi kā GP-5 gāzmasku somiņām);
- Austiņas (tips ТГ-7М);
teleskopiskais zondes pagarinātājs (pagarinājums no 450 līdz 720mm);
- Ārējās barošanas iekārta, kas nodrošina aparāta barošanu ar pastāvīgu strāvas plūsmu 3, 6 vai 12V, atkarībā no divu atsperotu kontaktu stāvokļa. Vada garums – 10m;
- Б-8 tipa kontroles preparāts (kontroles radioaktivitātes avots Sr90-Y90), piestiprināts pie futrāļa;
- 3 barošanas avoti 1,6-ПМЦ-X-1,05(КБ-1), kuru glabāšanas laiks ir ne ilgāks par 2mēn;
- Hermetizēšanas čehols;
- Skrūvgrieznis;
- Rezerves daļas – lampiņas (skalas izgaismošanai), starplikas un skrūvītes;
- Tehniskā dokumentācija - 2 grāmatiņas: tehniskais apraksts/lietošanas instrukcija un pase.

Tehniskie dati: (more…)

Deviņi digerējumi vienā bradājumā

Disfigurator — Mon, 26 Oct 2009 11:50:20 +0000

Vecums nudien nenāk viens – tas nāk ar neķītrību un organisma pakāpenisku degradāciju līdz nespējai adekvāti tikt galā ar vecuma kravu. Atliek vien sestdienas rītā celties piecos, lai dotos bradāt, lai svētdienas dienā, ejot gulēt pēc ~32h negulēšanas, justos kā pohains un sasists blarggaggs. Interesantāk paliek pēc ~2h pagulēšanas, jo pohainums un nogurums pieņemas spēkā. Interesantums saglabājas arī pirmdienas dienā – darbā, kad publicēju šo, cīnīdamies ar darba pienākumiem un bradājuma pohām. Tas, protams, ir forši un vienreizēji, - tikai ķērmēklītis jāpieradina pie daudzdieniekiem. Lai nu kā - šoreiz tēlojām gidus, izvazājot pa Rīgas objektiem digerus no Liepājas.

Rītausma. ~07:00
Vēl ir tumšs, taču ir jau pieci rītā un jāceļas doties uz objektu Take #2 ietvaros – gana laba motivācija, kura atver modināšanas piedošanas čakras. Aiz loga it kā ir 8 grādi, taču beigu galā, izlienot ārā no mājas, skrēju atpakaļ uzvilkt ziemas mēteli. Sagaidīju busiņu un braucām uz norunāto vietu, kurā jau gaidīja kāda bradātājgribētāja, kura man atstiepusi salmiaki lakricu, ņam – jokodamies pieprasīju lakricu, apmaiņā pret vietas parādīšanu, taču viņa prasību pieņēma un, tā kā esmu lakricas fans, neprotestēju pret iespēju tikt pie kāruma. Sagaidījām arī pēdējo pierunāto kinomākslas cilvēku, un devāmies iekšā. Ar ko bradājums atšķīrās no iepriekšējā apmeklējuma? Ar nedaudz citādāku cilvēku sastāvu, ar citādāku iekļūšanu, ar filmēšanu un objekta zināšanai pakārtotu spēju orientēties un ar skumjo atklājumu – objekts tiek demolēts un aptīrīts. Par to liecina ne tikai mainītās priekšmetu vietas un iztrūkstošās ķimikālijas (pamatā skābes), bet arī vairākas atvērtas ķimikāliju tvertnes, no kurām izgaro kodīga viela, kura tomēr nav skābe (tuvojos ar ekipētu gāzmasku un pārbaudīju ar kaprona diegu). Varbūt tās lietotas ar mērķi izsvēpēt atnācējus? Muļķīga doma, taču nu – vai tiešām kādam nav bijis gana daudz prāta, lai nevērtu vaļā nezināmu ķimikāliju tvertnes? Bet varbūt atvērējs zināja un darīja to tomēr mērķtiecīgi? Nezinu, bet turpinājām bradājumu, pabeidzām to un veiksmīgi pametām objektu, aprunādamies ar mūs redzējušu cilvēku par to, lai vairs še nenākam. Ironiski būtu viņam teikt „uz redzēšanos”, taču melnais humors manī pamodās dažus soļus par tālu, - nevēlējos, lai šis atvadu sveiciens izklausītos kā ķircinājums ar liekas bravūrības garšu.
(more…)

7in1

Disfigurator — Mon, 19 Oct 2009 09:14:04 +0000

Ne vienmēr tās lietas, kuras raksturo uzraksts „HVZcik in 1” ir sliktas. Sevišķi tad, ja runājam par objektiem, kuri apmeklēti vienas dienas laikā, secīgā ķēdītē kā, piemēram, šajā gadījumā. Kur nu vēl tad, ja tā ir diena, kad samērā normāli uzsnieg pirmais sniegs Rīgā. Tātad, tīkama ir ne tikai vazāšanās pa industriālas, valstiskas un civilas nozīmes objektiem, bet arī ziemas vēstnesis. Bildes:
1) Depo;
2) Civila ēka, kurā bija bomžu perēklis - nebija nekas dižs, ko fotografēt;
3) Degusī ēka pie Imantas tilta;
4) Valsts nozīmes ēka (Prokuratūra?) ;
5) Vecrīgas stiprinātās fasādes;
6) Nojaucamā ēka Kr. Barona ielā 1a;
7) Civilā ēka: Bomži.

Bradājums iz ērtā dīvāna

Disfigurator — Fri, 16 Oct 2009 10:24:59 +0000

Būsim godīgi - ir taču reizēm tā, ka nekur negribas vilkties ārpus mājas, taču gribas izbaudīt kādu industriālu vai postmilitāru auru, kura rodas, esot objektos; gribas papētīt pamestos objektus un pat būt interaktīvās attiecībās ar tiem.

Risinājums šādiem gadījumiem: filmas, videospēles un grāmatas ar/par UE.

Raida Rīga! Pareizs laiks 21:49

Disfigurator — Thu, 15 Oct 2009 08:26:25 +0000

Vēls vakars, vētra. Rīgā līst lietus, bet bradātājiem pofig. Šiem tik viens prātā - doties uz objektu, rāpties uz ~30m augstā, slapjā un slidenā jumta, un nozust ēkas dzīlēs. Nē, riskēt ar pieķeršanu viņi nevēlas, taču tas var būt par bradājuma blakusproduktu, ar kuru jārēķinās, ja ir vēlme skatīt maz zināmu objektu, kuru no vandāļiem sargā atrašanās vieta starp saimnieciski aktīvām teritorijām, kuru sargi tā vien vēlas parunāties ar nelegālu teritorijas šķērsotāju.
Pirmām kārtām - augstums. Jā, man piemīt veselīga deva akrofobijas un rāpties pa aprūsējušām metāla kāpnēm, kuras tur, zem skarbajiem nokrišņiem, ir dekādēm ilgi, ir visnotaļ spēcīgas adrenalīna un baiļu hormonu devas izstrādāšanas motivācija. Taču vilinājums apskatīt ēku ir daudz spēcīgāks, tamdēļ ceļš tika turpināts un arī pabeigts. Dāmai bija bail - teicu, ka man ar bail no augstuma, taču viņa atbildēja, ka šai neesot bail no augstuma, bet gan no potenciāli slidīgā jumta. Ja tur gadītos slīdēt, sanāktu pavisam noteikti letāls slidkalniņš. Kāda būtu sajūta nāvējoši atsisties pret asfaltu zem kāpnēm? Kāda būtu sajūta, kad tavu līķi atrastu cilvēki, kuri nāktu braukt ar savām automašīnām prom no teritorijas? Droši vien, ka bez pēdējās sajūtas pieredzēšanas nāktos iztikt tīri tā nepielūdzamā nāves fakta dēļ. Lai nu kā - šādas pārdomas ir klāt, kad nākas pārvarēt augstumu, uzticot savus miklos sapņus sarūsējušam metālam, metru pēc metra, paceļoties līdz galamērķim. (more…)

Take #1

spam — Fri, 09 Oct 2009 21:43:11 +0000

Uzlieku skanēt Behexen - Let The Horror And Chaos Come un slānīšu blastbīta ritmā (un nekādā citā) klaviatūru: Vakar paverdzinājām režisoram un operatoram līdzīgus humanoīdu reproduktīvās sistēmas vai Dieva veidojumus bradāšanai. Nu, ne gluži paverdzinājām, bet vienkārši pavadājām pa vietām, par kuru eksistenci zem Rīgas civilizētās virskārtas viņi nebija īsti nojautuši. Izvazājām tā visnotaļ interesanti. Tramvajs. Atrādu verķim CH₃CH₂OH līdzīgo priekšmetu un sākam ceļu UZ. (more…)

210 pakāpieni līdz pagrabam*

spam — Thu, 24 Sep 2009 04:24:10 +0000

Jebšu nepabeigtās dzemdes apmeklējums #2. Ko var pastāstīt par objektu? neko īsti - palicis tikai visnotaļ grandiozs un iespaidīgs konstrukcijas skelets ar dažām interjera instalācijas pazīmēm un lielisku skatu no jumta. Bet nu - varētu izvērst pētniecību un atrast plānojumu un tad, vadoties pēc tā, aiziet uz kādu plānoto dzemdību zāli vai nama vadītāja kabinetu, apstāties tajās telpās un izjust svēto mocību perverso klātesību…
Bet uz ātru roku varu vien piedāvāt šo ieskatu vēsturē un šo abu bradājumu slaidšovu.
___________________
*pakāpienu skaits no pagraba līdz jumtam

Svētdienas skola: bradājums ar Industrial/Growl elementiem

spam — Thu, 24 Sep 2009 04:22:11 +0000

Citiem vārdiem - cilvēka maitāšana ar UE. Cilvēka, ar kuru, visticamāk, būs produktīva sadarbība tieši UE lietās, uz ko ceru. Vismaz man patiktu un tiktu radīts kāds cienījams informatīvais materiāls par UE Latvijā – vismaz tāds būtu tas mērķis. Lai nu kā – tikāmies, pārrunājām projektu, nodevu savu vīziju rakstveida formātā (17lpp) un tad arī nolēmām bradāt. (more…)

VANGAŽU ZVĒRAUDZĒTAVA

spam — Tue, 01 Sep 2009 17:45:00 +0000

Nākamā pietura: Vangažu pilsētas karte Siguldas šosejas malā - pabraucu garām, domādams - jāpaskatās. Fiksi cērtu riņķī un dodos skatīties. Ieraugu apzīmējumu, kurš būt “pamesta apbūve”. Ilgi skatos uz karti un domāju - kur tad ir tā vieta kartē, kurai radīts tas apzīmējums? Visbeidzot ieraugu un neticu savām acīm - TĀDS plašums kartē iezīmēts (skatoties relatīvi, proporcionāli ar pilsēteles platību)! Divas reizes nav jāmin – 19:08 velo jau ripoja pa nofotografētās kartes rādīto ceļu. Nedaudz maldoties un fotografējot vienu ēku pa ceļam, kā arī uzprasot vietējiem par tādu un tādu ielu, drīz esmu galapunktā un acīm tiešām paveras plašums ar lauksaimniecisku apbūvi - milzīgs daudzums koka konstrukciju un dažas betona būves - garāžas, caurlaides punkts, katlu māja, kaltes, elektrības transformators, kūts un vēl citas pamatīgai saimniecībai nepieciešamas ēkas, kopskaitā ap simtu noteikti. Un kas vēl skaisti: aust miglots vakars un tajā pat brīdī rodas Silent Hill atmosfērai līdzīgs priekšmets.
Centos sistemātiski izstaigāt objektu un iemūžināt skaistāko un objektam raksturīgāko, taču nu jau atkal ir klāt mīļotais Horror - uztraukums par riteni potenciālo zagļu dēļ. Šausmas pastiprināja arī fakts, ka pa teritoriju vēl staigāja divi, un ka nebiju velo saslēdzis - tūdaļ būtu bijis jābrauc uz citu ēku. Tad nu devos pakaļ ritenim. Vairākas reizes, ar atvieglojumu to ieraugot katru reizi - arī tajā reizē, kad šie divi bija metrus 30 no tā, dodoties prom.
Prātoju: kas tas ir par objektu? Atbildi sniedza atrodamie priekšmeti: simtiem būru! Varbūt pat tūkstošiem - sakrauti glītās un ne tik glītās, nedaudz episkās kaudzēs. Izvirzīju versiju: trušu audzētava. Un jāsaka kā ir - turpmākajā bradājuma laikā neatradu neko tādu, kas man teiktu, ka kļūdos.
Taču atradu ko citu: pilnībā nogruvušu ēku un kādu nepatīkamu skaņu: stūmos ar velo apkārt gruvešiem, kad izdzirdu to satraucošo skaņu – „sssssss”. Jap, izdevās man otru reizi vienā vakarā saplēst kameru. To pašu! Laime bija klāt, turklāt sāka arī līt. Atkal.
Ar pēdējo 3 bateriju komplektos esošo enerģiju pabeidzu fotografēt ko vien varēja pabeigt fotografēt un stūmos vēl kādas pamestās ēkas virzienā - kaut kā enerģija vēl bija baterijās un fotografēju bomžu midzeni. Un te atkal Horror - bija man virsū pančo un tas maita spēlējās ar ambienci - likās, ka atnākuši daži mājās un atkal, sirdij dauzoties un rokām grābstoties gar piparu gāzes balonu, izsprāgu no ēkas kā maucīgs korķis un atradu tur neko! It kā kaltēs ar taureņu spārnu skaņu un riteņa bažām man nebūtu gana šausmu vienam vakaram. Pareizi - nav jau ar ^^
Tātad, 20:33 riepa ir cauri otru reizi un 20:38 zvanu Spamam un jautāju par mašīnu. Šis uzzvana Ģirtovičam un viņš atbrauks pakaļ. Ir pasaulē tomēr lāga cilvēki vēl, aha, ir. Nedaudz. Tātad, visu svēto uzraudzīts, sarunāju auto. Tikšanās vieta – kāda nejauša pietura. Bridu ārpus teritorijas pa līdz viduklim augsto zāli un apkārt bija tikai tumsa. Ieslēdzu velo gaismas un devos turp, no kurienes nācis. Taču tagad bija citādāk - uz ceļa ieraudzīju zalkti. Turklāt tīri milzīgu - savi 30cm noteikti. Šim bija fotosesija, pēc kuras man bija braukšana ar pilnīgi tukšu riepu savus 3km līdz šosejai - līdz pieturai, kurā gaidīju sarunāto auto šajā lietainajā un naksnīgajā bradājuma noslēguma sekcijā. 21:12 gaidu mašīnu uz šosejas un, nobraucot ~3km ar sauso aizmugurtējo riepu, it kā nejutu baigo slodzi uz aploces. Visam vajadzētu būt ok ar tās turpmāko lietojamību – izvēlējos braukt un riskēt, jo tā tomēr ir ātrāk (~9km/h) un ērtāk. Stāvot pieturā, konstatēju - lukturī ir kondensāts un baterejas sausas gandrīz. Rezultāts: tik nespožu gaismu no LED Lenser redzu pirmo reizi, šķiet – mājās šo kondensātu ar optikas palīdzību projicēju uz griestiem, hehe.

Restorāns “Sēnīte” 2009. gada 29. augustā

spam — Tue, 01 Sep 2009 17:42:00 +0000

Ir bez piecpadsmit seši - ceļos uz velobraucienu ar kolēģiem - atļāvos pirmo reizi ar viņiem labi pavadīt laiku pa šiem ~2 gadiem. Aha, esmu slikts. Apmēram astoņos esmu pie Juglas centra un tur tiekamies ar vienu kolēģi un braucam ar velo uz Rāmkalniem. Taču tas ir pavisam cits stāsts - tagad par UE! Varu minēt vien to, ka sanāca laba laika pavadīšana gan velobraukāšanā, gan (it īpaši) bradāšanā - sanāca ekstrēmākais bradājums līdz šim, šķiet.

_____________________________________

RESTORĀNS „SĒNĪTE”
_____________________________________

Kaut kā, braukājot objektam garām daudz reižu pagājušajā atvaļinājumā, nebiju piefiksējis, ka komplekss ir pamests. Nezinu kāda idiotisma dēļ, taču tāds nu ir fakts. Bet piefiksēju šoreiz - tur viņš ir: glorificētais atklājums, leģendārais restorāns, kurš pēc tam tiks iekarots kā UE objekts. Pašlaik izdarīju vien trīs lietas:
1) radīju caurumu un nodomāju: ko kolēģis par to padomāja? Jurists nesankcionēti grib iekļūt iekšā objektā? Lai nu kā – ceļš iekļūšanai bija vaļā un tas tiks izmantots pēc kolēģvelo pasākuma. Radīto caurumu piesedzu no liekām un, iespējams, objektam bīstamu indivīdu acīm;
2) pārsitu aizmugurējo riepu ritenim. Protams, ka rezerves kamera un pumpis līdzi nav. Ģēnijs;
3) fotografēju objekta fasādi un tā apkārtni. (more…)

RA patvertne, v2.00

spam — Thu, 27 Aug 2009 11:01:51 +0000

Vakar sanāca viens fiksais bradājums uz RA patvertni. Šis sanāca otrais apmeklējums. Sagaidām Ļ. cien. Tumsu un ap vienpadsmitiem kāpjam virsū uz velo, un maucam ~10km pareizejā virzienā. Par laimi biju paspējis nomainīt svaigi pirkto pakaļrata protektoru un kameru ar, kā arī apgreidoju braucamo ar četros režīmos mirgojošo pakaļgala lampiņu/lukturi. Tīkami, mhm. „Ilgāk dzīvosi” - Spams piezīmēja! Īstenībā varēja jau bradājumu sākt arī ap desmitiem – nāk rudens, nāk Tumsas laiks un Saules gaisma ātrāk piekāpjas nenovēršamajai mūsu planētas Zemes rotācijai - nē, nu gan jau, ka rotāciju var apturēt, ja kosmiskie putekļi izdomātu sagravitēties kopā pretējā virzienā - bet tas tā, nereāla teorija. (more…)

3x[18] patvertnes invaginācija

spam — Mon, 24 Aug 2009 21:32:32 +0000

Pirms kāda laiciņa Spams dod zināt – jābrauc ar vilcieniem uz kādu citu zemi valsts iekšienē. Taču ne jau nu ar šādiem – tādiem, bet ar citiem – tiem episkajiem un garajiem, kādu UE sapni piepildošajiem vilcieniem. Uz to brīdi nespēju sniegt nedz noliedzošu, nedz apstiprinošu atbildi. Tam bija vairāki apsvērumi – himēna šajā jautājumā joprojām ir meklējama ~~starp kājām~~ galvā; Administratīvā sodāmība tomēr var traucēt darbam un arī tīri labi maksātu, ja mašīnists vai kāds cits izdomātu būt piekasīgs un „iet līdz galam”; piedzīvojumkāres trūkums dotajā brīdī; „citi plāni” (ha, kā tad – nemēdzu būt plānojošs).
Taču nākamās dienas otrajā pusē šim uzzvanīju un pajautāju – cikos un kā, kas?! Biju atminējies par to savu sapni un biju nolēmis saplēst savu jaunavības plēvi (nē, dullais – smadzeņu apvalku paplēst/pakrokot ar jaunu pieredzi) šajā jautājumā. Lēnītiņām sagatavoju visu nepieciešamo un ar Spama palīdzību drīz vien bija sagatavots ekipējums: Pļavas maize disfigurēta desmaižu un sviestmaižu formātā; plēve (lol), lai nenosmērējas apģērbs; manuprāt, izskatīgā GP-5M (kur „M” ir arī šoreiz krāsa) pret dīzeli, ja vējš būtu izcili bradātājus nemīlošs (benzīna smaka, imho, ir WIN, bet dīzeļa - FAIL); rezerves apģērbs, jo sasmērēšanās būtu garantēta un nākamajā dienā vandīties ar ogļu melnas krāsas apģērbu (īstenībā man jau tīk matēti melns – vecās skolas lietiņa, atgādina Reihu un tā idiotismus) varētu būt nepraktiski un uzmanību piesaistoši; termoss ar zāļu tēju iekšā (37,2 – taču man pajāt) un citi ierastie sīkumi: lukturis, cimdi, piparu gāze, nauda…
Taču pajāt gan īsti neizdevās. Pirmkārt jau uz cisternām jāt nebūtu praktiski, otrkārt – ej nu tiec uz tām cisternām vai citas konfigurācijas platformām, kad tās kustās ar 30km/h ātrumu. Nu, varēt jau varbūt varētu – ar nosacījumu, ka ekipējumā līdzi ir arī dažas ķermeņa daļu rezerves – atdalītas no kāda cita saderīgā, labdabīgā donoriņa vai ģenētiski Sci-Fi’īgi audzētas – tas nav no svara. Ar svētiem klusuma brīžiem pavadījām potenciālos industrijas iemiesojumus – pārāk ātri tie brauca un ne uz pareizo pusi, kas it kā būtu mazāk svarīgi – galapunkts mēdz būt sekundārs jautājums. Bet šai aktivitātei bija vismaz viens labums – noskatījām vietu, kur vilcieni nedaudz samazina ātrumu – saimniecībā šāda informācija noderēs un tiks nodrošināts sapņa piepildījums tā ne visai tradicionālajā izpratnē. (more…)

No skvoteres dienasgrāmatas: 3. daļa

spam — Sun, 23 Aug 2009 13:09:18 +0000

04.08.2009 agrs rīts pēc negulētas nakts. Citas d-grāmatas daļas ir pazudušas, varbūt tās lasa kāds, kam to nevajadzētu lasīt.

Sasodīts, kur palika teksti, kuros pieminu vēlmi nožņaugt cilvēku? Nav un viss. Ja nav ue, tad varbūt vienkārši ņemt un aizbraukt? Ko darīt? Es nezinu. Jēga? Kas tā tāda? Tēlotas atvadas no skursteņiem? Eu, sviesta čakra, beidz vazāties pa nakts bāriem, nāc šurp, man tevi vajag. Pff, pat tā neatbild. Hello, russian bitch! Ahoi Kastei 3. Te logs vaļā, man auksti, aizveries pats ciet, mīļi palūdzu, bet logs mani ignorē. Esmu naktī un nakts ir manī. O, žāvas apciemo muti. Ejiet prom, jūs te nevēlami ciemiņi. Tastatūra „močī” savu tastatūras industriālo dziesmu. Tas nekas, ka no industrijas te ne smirdoņas, ne smaržas. Pirksts atkal struto, bet varbūt tas ir saprāts, kas struto. (more…)

Patvertne Nr 53

spam — Thu, 20 Aug 2009 15:58:19 +0000

Zemē paslēpusies snauž vidēja lieluma patvertne. Te pēkšņi piebrauc divas automašīnas, izbirst bars digeru un bradātāju. Nu tik līdīs iekšā, nu tik fočēs! Patvertne atvērusi savu betona rīkli kāri skatās uz uešņiku baru, ko par pagaršošanas vērtiem atzinuši jau daudzi sargsuņi. Bet nekā, uešņiki iebāž dagunus patvertnē un konstatē ka tur ir jūra līdz ceļiem (nu, mazliet virs ceļiem), kurā var būt izšķīdušas dievs vien zina kādas ķimikālijas. (more…)

PNP

spam — Tue, 11 Aug 2009 10:30:04 +0000

Objekts saimnieciski aktīvā, apsargātā teritorijā. Liela patvertne ar darba kārtībā esošu elektroinstalāciju, ventilācijas sistēmu un ūdensapgādi, turklāt – telpās nebija faktiski neviena putekļa (ideālā vieta plaušu slimniekiem?!), pateicoties hermētiskajām durvīm un efektīvajai ventilācijas sistēmai. Kā arī objekta kosmētiskais vaigs bija kopts, ar tīri baltu apmetumu un spožu krāsu – gluži kā iekonservēts kopš tā radīšanas. Bija pat viena telpa ar izgāztām durvīm – rotāta ar koka paneļiem un mīkstu linoleju – svarīgas personas kabinets. Objekts lieliski saglabājies visticamāk tamdēļ, ka tiek apsaimniekots un apsildīts, - apsaimniekošana izpaudās kaut vai faktā, ka darbojas elektriskās gaismas un ka patvertne daļēji pārvērsta par dažādu arhīvu noliktavu. Dažos vārdos – šim objektam bija vislabākais veselības stāvoklis, kādu savā UE laikā esmu redzējis – tajā ne tikai neskartas iekšējās konstrukcijas un interjers, bet arī dažādi priekšmeti – interkoms, telefakss, gaismas ķermeņi, dīzeļģenerātors un atnestās noliktavlietas – reģistru kartiņas, skapji, papes ar dokumentiem pat no 2003. un 195X. gada…Objektā pavadījām stundas divas un vēl kādas 40 minūtes pazemē ciešot klusu un gaidot, kad virszemē beigsies aktivitātes – brauca vairāki busiņi šurp un turp. Droši vien, ka notika darbinieku maiņas – aizvesti darba dienu beigušie, atvesti jauni spēki. Nācās gaidīt, kamēr pēdējie uzstājīgi spītīgie smēķētāji nozudīs no teritorijas, lai steigšus varētu pamest teritoriju, ko arī sekmīgi izdarījām.Atceļā uz mājām bija mums industriāls Vanšu tilts – ar atslēgu uzsitienu tika izspēlēta katra pieejamā konstrukcijas daļiņa, šķiet, bet visam pa virsu skanēja pašas vantis – ritmiski un industriāli interesanti. Kā milzīgas stīgas + sitamie instrumenti. Lai runā bildes: PN patvertne © 2009, Disfigurator; bradajumi.lv

„Provodņika” okupanti

spam — Mon, 10 Aug 2009 07:53:49 +0000

Tā diena ir klāt, nodomāja diemžēl ne visai legālai un likumiskai aktivitātei nobriedušie jaunieši – diena, kad dodamies bariņā uz bijušā Provodņika teritoriju gūt gan bradājumu, gan eksperimenta rezultātus – cik klusi un efektīvi mēs spēsim būt piecatā (+1 mainīgais)?
Sākums ne visai veiksmīgs – apdeitojot trijkāji jeb fotoaparāta statīvu ar UE elementiem un radot UE trijkājim īdzīgu priekšmetu, viens no protagonistiem salauza tam vienu no kājām – pārcentās. It kā salīmēja ar metāla izstrādājumiem paredzētiem epoksīda sveķiem un devās ceļā. Taču viņš aizmirsa pāreju, bez kuras viņa rīcībā esošais fotoaparāts pie statīva nav piestiprināms. Nācās viņam padoties realitātei – doties padsmit minūšu gājienu atpakaļ uz mājām, paņemt visu nepieciešamo un nakts tumsā doties uz norunāto vietu – šoreiz ar velosipēdu, nevis ar sabiedrisko transportu, kā bija domāts pirms tam. Galapunktā esošais objekts – daļēji joprojām aktīvs, tamdēļ arī visnotaļ cītīgi apsargāts – pamestā daļa rotāta ar skaistu dabas un industriālās pamestības simfoniju, kuru veido kociņi, kuri spraucas cauri pamatiem un ēku jumtiem; sarkanie ķieģeļi, kuri kontrastē ar dabas spriganuma pilno zaļo toni; pelēkais betons un būvgruži, kuri izdala tik patīkamu aromātu, sevišķi, ja tie tiek uzieti pagrabā; ēkas ar tukšajiem logiem un apsmādēto, taču tamdēļ ne mazāk pievilcīgo interjeru.

(more…)

UE: 3in1 Edition @ 2009.08.06

spam — Sat, 08 Aug 2009 16:53:46 +0000

Applūdusī patvertne pie ex-lidostas
Rodas priekšlikums iz telefona klausules – doties patvertņu medībās! Kāda runa – esam pēc 5min gatavi un iekšā busiņā. Uz tā grīdas – 2 himzas (ķīmiskie aizsargtērpi). Lavierējot cauri Rīgai tās piebāztākajā laikā (ir nedaudz pāri sešiem vakarā), pēc brīža esam mērķī un uz maiņām izrotājušies ar himzām un iebriduši līdz celim pilnajā patvertnē. Tā – mazgabarīta un brīva no priekšmetiem. Vien nostāvējuša ūdens smarža, mitruma dekorētas iekštelpas un daži priekšmeti, kuri peldēja pa dabas rotāto ūdens virsmu – ugunsdzēšamais aparāts, krēsli, spuldzītes un dēļi. Bradājums 10 min ilgumā, taču to laikā tika zaudēta nevainība - pirmā reize ar izsargāšanās līdzekļiem iekš tik vilinošā, ieaugušā miklā cauruma!
(more…)

Trešais kolektora bradājums

spam — Mon, 03 Aug 2009 20:44:50 +0000

Fanatic jau sen mani centās pierunāt doties uz kolektoru un sameklēt sūkņu staciju, bet vienmēr atgadījās kādas ķibeles, kas man liedza prieku atgriezties tajā smirdošajā caurumā. Pēdējā ķibele bija lietus – vairākas dienas ar īsiem pārtraukumiem lija un es nedevos uz kolektoru jo negribēju lai mani aizskalo pārāk augsta ūdens līmeņa vai sūkņu ieslēgšanās dēļ. Pēc piecas minūtes ilgas telefonpierunāšanas es Fanatic paskaidroju, ka gribu dzīvot nevis noslīkt, bet Fanatic atbildēja, ka viņš esot manī vīlies. Nopietni, tā arī pateica. :D

Tad nu beidzot lietus bija mitējies, grupa nokomplektēta – Fanatic, Dāvis un es – himzas Dāvim un Fanatic sadabūtas, un varējām doties. Nē, tomēr nevarējām. Izrādījās, ka Dāvim nav gāzmaskas. Tas nozīmēja, ka jādodas uz kādu no aprīkojuma krātuvēm un jādabū maska ar normālu filtru. Domāts – darīts. Neilgi pēc pusnakts iestāšanās pārlīdām pāri sētai (ar kādu piekto piegājienu – paldies mātei Paranojai) objektā RA, un klusi devāmies uz patvertnes ieejas pusi. Pie ieejas gan ir piekaramā atslēga, bet atliek tikai noskrūvēt metāla plāksni pie kā tā piestiprināta, un ceļš ir brīvs.

(more…)

Mazliet CA tehniskās dokumentācijas

spam — Wed, 15 Jul 2009 16:10:45 +0000

Ieskenēju daļu kādā vārdā neminamā patvertnē atrastās dokumentācijas.

Šāda tehniskā dokumentācija nav nekāds retums, tomēr prakse rāda ka ja bradājumā pēkšņi rodas vajadzība lietot gāzmaskas, lielakā daļa tautas zina tikai to ka gāzmaska jāvelk galvā, ne vairāk. Ceru ka Infa par GP-5 lietošanu kādam noderēs bradājumos. Brošūras gan ir krievu valodā - latvisku versiju neesmu redzējis, ja tāda vispār ir.

Gāzmaskas GP-5 lietošanas instrukcija:

Pārējais galerijā >> Gāzmaskas GP-5 lietošanas instrukcija.

(more…)

Jaunas bildes

spam — Sat, 04 Jul 2009 00:34:16 +0000

LenorAD atsūtījusi bildes no dažiem objektiem:

Bolderāja (Papildināju Sindromz izveidoto galeriju):

Patvertne pie Lodes ķieģeļu rūpnīcas:

Aviācija skola:

Marienbāde Majoros:

Paldies LenorAD!

Bildes no karlisklotins:

Patvertne pie Lodes ķieģeļu rūpnīcas:

Bijusī RTU laboratorija:

Vēl bildes no Slokas papīrfabrikas, betona kuģa un Āgenskalna TV torņa atsūtījuši Serotonine un Cyanide, bet tās ielikšu pēc kāda laika - šobrīd lūstu nost. :)

Atgriešanās kanalizācijā

spam — Tue, 30 Jun 2009 08:20:19 +0000

Pāris stundas atpakaļ ar Latvi norunājām doties uz nesen uzieto kanalizācijas kolektoru. Pārsteidzoši, bet šoreiz es nekavēju, esmu ieradies pirms noteiktā laika un nu sēžu uz akmens pie apaļa cauruma zemē. Drīz kļūst vēss un es sāku ģērbties - uzvelku gumijas bikšzābakus, pārbaudu lences, pēc tam uzvelku gumijotā auduma jaku, nostiprinu savilcējus un uzkaru kaklā respiratoru. Pēc tam izņemu no somas virvi, iesienu mezglus ik pēc 30 cm lai vieglāk kāpt, apsienu to ap lielo akmeni un nolaižu lejā. Vēl lieku reizi pārbaudu vai mezgls droši sasiets, un sāku gaidīt.
Drīz ierodas Latvis, izņem no somas tādu pašu aizsargtērpu un savu GP-5M gāzmasku, un arī saģērbjas. Uzlieku respiratoru, piestiprinu galvas lukturi, un laižos lejā. Augstums nav liels - tikai pāris metri. Virve vajadzīga galvenokārt lai vēlāk varētu tikt ārā. Šoreiz nav redzama savādā migla, kas bija pagājušo reizi un neļāva neko tālāk par metriem 20 redzēt. Smirdoņa netiek cauri respiratora filtriem. Pagaidām viss ir ok, bet ko es pārdzīvošu vēlāk… Ak vai, tas nebūs patīkami.

(more…)

Laboratorija :: Resident Evil :: IRL

spam — Tue, 30 Jun 2009 04:16:14 +0000

Visnotaļ iespaidīgs objekts vairākos stāvos, kurš sevī saglabājis vairāk kā pietiekami daudz liecību par šeit veiktajām aktivitātēm – ir gan dokumentu kalni, kuri spētu apmierināt netikai zinātkāra bradātāja, bet arī attiecīgās jomas profesionāla vai topošā profesionāla interesi par padomju laikos veiktajiem pētījumiem attiecīgajā jomā; ir pietiekami daudz ķimikāliju deguna un ne tikai deguna karināšanai (pietiekami daudz bīstamu un kodīgu vielu – kubikmetriem un tonnām); ir pietiekami daudz aizgājušo laiku tehnoloģijas, kurām biologiem un Resident Evil videospēles zinātājiem vajadzētu būt vismaz attāli pazīstamām - Petri plates mikroorganismu audzēšanai, kolbas, mēģenes un trauki ar dažādām ķimikālijām dažādos to agregātstāvokļos, maisītāji, ampērmetri, voltmetri, potenciometri, printeri, rakstāmmašīnas, telekomunikāciju iekārtas, utt; ir arī pietiekami daudz vietas iesprūdušā laika atmosfēras tīkotājiem – vairākas lielas, pēc skata hermētiski noslēdzamas telpas, kurās, iespējams, tika nodrošināti atbilstoši apstākļi Petri platēs salikto mikroorganismu attīstībai; apsūnojošas, pēc dažādām ķimikālijām smaržojošas telpas/halles, kuras pamestas jau vairākus, varbūt pat desmit gadus, varbūt vairāk, u.tml. It viss šis LPSR zinātnes skaistums un padomju tehnoloģiju birums ir šeit iekapsulēts savā laikā un neziņā. Taču, kā zināja stāstīt kāds, arī šeit lēnām parādās demolējošo bradātāju iezīmes – šis tas saplēsts, nogāzts, izmētāts… Tieši tamdēļ arī tiek ievērota piesardzība, kura norādīta zemāk – tikai un vienīgi objekta saglabāšanas labad.

Daži fakti potenciālai situācijas atspoguļošanai:
- priekšmetiem un tehnoloģiju vienībām bagātākais* objekts;
- iespējams, ka viens no interesantākajiem* objektiem divu pirmo punktu dēļ;
- sargāts ar kaimiņu acīm, videonovērošanu, kustību sensoriem un pašaizsardzības mehānismiem (brīvi apkārt klīstošas, potenciāli bīstamas ķimikālijas);
- lai visu apskatītu, nepieciešama nedēļas nogale vai pat viss atvaļinājums ar nakšņošanu objektā;
- mazizdemolēta vieta – tāda kā svaiga vēsma mūsdienu deģenerētajā pasaulē (pateicoties atrašanās vietas slēpšanai, kas rada formulu: neziņa = aizmiršana = safe mode objektam).
________________
*salīdzinājumam lietota sava necilā UE pieredze.

Uwaga: atturēt arī zinātājus no apmeklēšanas var apgrūtinātā piekļuve - pamatīga šķēršļu josla, ieskaitot došanos cauri privātīpašumam (apdzīvotam, ar logiem stratēģiski vitālā vietā); teritorija tiek apsargāta ar videonovērošanas palīdzību (SP Leģions) un objektā ir neskaitāmi nenoslēgti ķimikāliju trauki – kas to lai zina, kādu potenciāli bīstamu kokteili tie izveido gaisā! Personiski nepazīstamiem subjektiem objekta atrašanās vieta netiks izpausta, līdz ar to - netērējat savu dārgo laiku atrašanās vietas, koordinātu, adreses un „kā nokļūt” prasīšanai.

Vairāk bilžu šeit >> Laboratorija

Teksts un bildes - Disfigurator

Dr. Kurt Hаch’s Sаnаtorium

spam — Tue, 30 Jun 2009 02:55:49 +0000

Nespēju vairs nociesties līdz bradājumā nospraustā objekta apskatīšanai un nenoteiktā kārtībā mēģināju saaicināt līdzdalībnieku šīs bijušās privātās klīnikas izbradāšanai. Pēc kādas stundas biju sadabūjis un bijām ceļā, un galapunktā mūs sagaidīja pasaku ilustrācijas cienīgs skats – priežu sila ieskauta četrstāvu Art Nouveau stila ēka ezera krastā, pamesta un tukša – un par laimi arī demolantu pamesta – ko tādu bieži nenākas redzēt, par ko, iespējams, jāpateicas vietai, kura objektu glābusi, - viegli paskriet garām, neduras acīs. Veicot perimetra apgaitu, novēroju - lielais vairums logu rūtis bija savās cieņpilnajās vietās, tāpat arī pārējā ēkas apdare. Pagrabos valdīja vidējas gaitas dekadences klātesība un tīkamais, vēsais gaiss, kas kontrastēja ar ārā valdošo siltumu un uzrunāja apmeklētāju ne tikai ar gaisa vēsumu, bet arī ar ievadu objektā – tajā esošo priekšmetu un arhitektūras elementu klāstā.

(more…)

Patvertnes medības.

spam — Sun, 29 Mar 2009 07:24:27 +0000

Pulkstenis ir divi naktī kad izeju no kojām lai dotos kārtējā nakts bradājumā. Šoreiz mērķis ir sen pamesta patvertne, kurā, kā runā, esot saglabājies vēl daudz dažāda civilās aizsardzības aprīkojuma. Bradājums solās būt ilgs un interesants, ar stealth elementiem, jo apkārt objekta teritorijai atrodas apsargāti uzņēmumi, cauri kuriem vajadzēs izkļūt nemanītam.

(more…)

Černobiļas stalkers, 1986. gads.

spam — Fri, 27 Mar 2009 05:14:42 +0000

Fragmenti no Jurija Ščerbaka grāmatā “Černobiļa” publicētās intervijas ar Jūliju Andrejevu, PSRS armijas apakšpulkvedi.

(..)Zonā es tūlīt atcerējos Andreja Tarkovska filmu “Stalkers”. Arī sevi mēs saucām par stalkeriem - gan Jura Samoiļenko, gan Viktors Golubevs, gan es… Visi, kas devās uz īpaši spēcīgi “starojošām” vietām, bija stalkeri. Stacijā pirmo es ieraudzīju suni, kas skrēja garām administratīvajam korpusam. Noplucis melns suns zvārojās un grīļojās… Acīmredzot bija pamatīgi saķēris…
Mums, karavīriem, bija jāveic rūpīga AES dezaktivizācija. Bet kā to izdarīt? Pieredzes - nekādas. Jutāmies gluži “pliki” - visi uzdevumi jauni. Ko lai iesāk, piemēram, ar tiem velna jumtiem? Tie taču staroja tā, ka telpās tieši zem jumtiem nebija iespējams uzturēties. It īpaši šī problēma saasinājās, kad sāka būvēt sarkofāgu.
Roboti deva pilnīgi fantastiskus datus, un es tiem neticēju. Bija pašam jāiet izlūkot, jātiek skaidrībā - kas un kā. Jūnija vidū kopā ar leitnantu Šaņinu mēģinājām kādu jumtu nomazgāt ar dīzeļdegvielu. Tas neko nedeva. Uz šā jumta bija vairāk vai mazāk omulīgi: tur varēja uzturēties piecas līdz desmit minūtes. Uz galvenā korpusa jumtiem neviens ne kāju nebija spēris. Pilnīga neziņa. Tāpēc nolēmu iziet uz otrā bloka jumta.

(more…)

Profesija Nr.516205; paskaidrojums

spam — Wed, 25 Mar 2009 09:13:47 +0000

Kā jau vecākajai izmeklētājai Sibilai Benetei sniegtajā paskaidrojumā minēju, turpinu sniegt paskaidrojumus lietā par ielaušanos Rīgas Galvenās policijas pārvaldes 29. policijas nodaļā 2009. gada 22. martā un atkārtotu ielaušanos Nedaudz vēlāk.

Izmeklētājai tiku skaidrojis sekojošo, citēju: „2009. gada 22. martā ielauzos Rīgas Galvenās policijas pārvaldes 29. policijas nodaļā, kur pamanīju brīvi pieejamas trīs kastītes pistoles ložu, kastīti skrošu un piezīmju blociņu. Nedaudz vēlāk tumsas aizsegā vēlreiz ierados minētajā policijas nodaļā, tikai šoreiz atradu vienu šautenes ložu kastīti un vienu pistoles ložu kastīti, kā arī to pašu piezīmju blociņu, kurā iepriekš biju atstājis savu nospiedumu laikā un telpā. Iztrūkstošo munīciju neesmu zadzis. Abos laikos uzgāju šo policijas nodaļu pamestu savādi tukšas, reizē piesātinātas dekadences varā. 29. policijas nodaļa šajās dažādajās laika fāzēs pauda citādu esību – viena bija savādi mierinoša, maigas miglas pildīta, bet otra – priekšvēstoši baisa un no policijas nodaļas būtības tika pausta vien represīvā puse, - pasargājošā policijas būtība bija atstāta aiz tumsas vārtiem. Ņemot vērā man izklāstītās nesadarbošanās tiesiskās sekas, norādu, ka vairāk šeit neko neskaidrošu bez advokāta (Valtiēls) klātbūtnes. Un, ņemot vērā Valtiēla sniegtās norādes par rīcības modeļiem analogās situācijās, daru jums zināmu, ka paskaidrojuma turpinājums ar saistošu juridisko spēku ir meklējams iekš http://www.klab.lv/~disfigurator/tag/ue”.
Paskaidrojuma rakstveida oriģināls meklējams policijas nodaļas lietvedībā. Tātad, turpinu paskaidrot, vadoties pēc advokāta norādījumiem:

(more…)

Pagātnes alus darītava

spam — Tue, 10 Mar 2009 01:17:16 +0000

Tā nu sagadījās, ka biju slims un kārtējo reizi pēc terapeita apmeklējuma, tikai šoreiz ar glītu rentgenuzņēmumu rokās, devos aplūkot blakus esošo objektu, kura āriene pauda nepārprotamu pamestību. Intereses pēc apgāju tam apkārt pa perimetru un guvu apstiprinājumu par tā (ne)apdzīvotības stāvokli – noliku objektu prātā drīzai izbradāšanai, kuru veicu pagājušajā nedēļas nogalē.
Objekta baudīšanu sākām ar tā velvēto pagrabstāvu dailes uzsūkšanu sevī – tā pagrabu smarža! To es varētu elpot caurām dienām. Patiesību sakot, būtu ļoti tīkami pievienot pagrabsmaržas molekulas ikdienas gaisa sastāvam. Bet nu, tā ļaunā asimilācija darītu savu grēka darbu.
Lai nu kā, priecājāmies par plašajiem, tīkami saltajiem un viduslaicīgi velvētajiem pagrabiem, kuriem tur vajadzētu būt vismaz kopš 1815. gada – laiks, kad tika dibināts uzņēmums, kurš visnotaļ braši saimniekoja šajās lieliskajās pagraba telpās, piepildot tās ar dievišķo dziru – alu.

(more…)

Jūrnieku hospitālis.

spam — Thu, 05 Feb 2009 16:29:19 +0000

Jāteic, ka šim objektam uzdūros gandrīz nejauši. Gandrīz tāpēc, ka es tomēr tuvējā apkārtnē meklēju ģeoslēpņus (geocaching.com). Viens no tiem bija netālu. Tā kā biju staigājis jau vairākas stundas, tad gribējās atrast vietu, kur atpūtināt kājās. Pamanīju šokorpusu un nolēmu papētīt tuvāk. Ieejas ir vairākas un pietiekami viegli pieejamas. Izmantoju pirmā stāva logu.
Diezgan ilgi nepameta sajūta, ka nupat, nupat kādam uzskriešu virsū, tāpēc centos pēc iespējas vairāk sabildēt, lai vismaz bildes paliek atmiņai. Par laimi biju pietiekami kluss un neviens šo vietu par patstāvīgu dzīvesvietu arī nebija izvēlējies. Pārsteidza diezgan lielais dažādas sadzīves tehnikas, galvenokārt telefonu klāsts. Patika arī uz grīdas vai plakātos redzamie pulksteņi.
Sākumā izpētīju korpusus, kas ved pa labi pie lielām turbīnām. Te laikam bijusi katlu māja. Nolīdu arī pazemē un te sākās viena no interesantākajām vietām- garš tunelis, gar malām caurules. Tunelis beidzas ar dzelzs restēm, kurām viegli tikt pāri, kas arī tika izdarīts. Ticis pāri sapratu, ka nu jau esmu otrā korpusā, par ko vēstīja arī uzraksts. Šis nebūt neizskatījās pamests- skaitītāji svaigi plombēti, arī putekļu tikpat kā nebija. Un paejot nedaudz ap stūri uzdūros netīkamai ierīcei- kustību detektoram. Nezinu, vai sargam kāda lampiņa par manu apmeklējumu iedegās vai nē, nezinu arī, vai paspēju likt manīt par savu klātbūtni, katrā ziņā tas man šoreiz liedza izpētīt tālāko korpusa daļu ar vairākiem stāviem. Tik, cik no ārpuses izdevās ieraudzīt pa logu šķirbām - izskatījās pēc skolas vai slimnīcas. Kā vēlāk noskaidroju, tad šeit ir bijis jūrnieku hospitālis.
Atgriezos pa tuneli atpakaļ un vairāk papētīju motortelpas un citas lietiņas un tad devos atpakaļ uz sākumpunktu. Te radās iespēja kāpt augšā pa kāpnēm un to nelaidu garām- izpētīju katru stāvu. Šeit palikušas dažādas mantas, ko aplūkot- žurnāli, telefoni, pat vecu televizoru istaba un viena iekārta, kas izskatījās diezgan svaiga. Pabiju arī uz jumta.
Šeit noteikti ir vērts atgriezties un mēģināt apiet kustību sensorus, iekļūstot pa logiem vai caur otro stāvu otrā korpusā, kā arī netālu uz dienvidiem vēl viena ēka, tiesa ne tik augsta, bet arī izskatījās gana pamesta. Protams, tas viss tika darīts tumsā un to arī iesaku citiem bradātājiem, digeriem, geokešeriem un citiem aktīvistiem.

Teksta un attēlu autors - udajs 16.

Pārējās bildes galerijā >> Jūrnieku hospitālis.

Šeit bija divas skolas.

spam — Mon, 05 Jan 2009 16:01:39 +0000

Tikāmies pie Stockmann un devāmies izbradāt noskatīto objektu. Nonākuši galā, konstatējām, ka objekts nudien ir pamests visā tā krāšņumā – tumšu, izsistu logu dekorēta bija šī naksnīgās, baltās ziemas tumsas ieskautā, šķietami Jūgendstilā ieturētā, no sarkanajiem ķieģeļiem būvētā ēka ar augstajiem logiem, kuru būtība saturēja sevī nedaudz no gotiskās arhitektūras un arī no cara laikā piekoptās būvniecības iezīmēm.

Pēc minūtes jau bijām noskatījuši piekļuves vietu objektam un, nedaudz padomājot, kļuvām apkārtējai satiksmei neredzami un, pametuši šī izplatījuma matērijas likumus, drīz bijām cauri vārtiem, lai to otrajā pusē, materializējoties atkal nonāktu fizikas un optikas likumu varā. Devāmies klusu skolas pagalmā un neizdevās nepamanīt svaigas automašīnas pēdas. Kļuvām vēl piesardzīgāki un tuvojāmies ēkas ķieģeļu mūra stūrim, lai tur apstātos un konstatētu, ka sētā nudien stāv automašīna – ieslēgtām gabarītu gaismām. Kļuvuši nedaudz tramīgi un nu jau nedzirdami, domājām par to, vai ir vērts izmantot izdomāto iekļuves punktu iekārotajā ēkā, vai labāk būtu doties prom un iegūt kādu novērošanas posteni – nez kamdēļ mums šķita, ka šīs automašīnas vadītāji nevarētu veikt sarga pienākumus. (more…)

No Luksemburgas ziņo Pitchfork

sindromz — Sat, 05 Apr 2008 20:53:46 +0000

Sveiki!
Nesen pabiju Luksemburgā, un draugi bija sagādājuši iespēju pabradāt. Pamesta rūpnīca netālu no Lux (orentieris - Rockhall). Diemžēl jau bija apkārt sēta, un par cik nepārzinu Lux likumdošanu, negribējās riskēt. Tad nu bildes no ārpuses.
Bet tiešām skaisti.

pitchfork (c)
Atliek vien teikt paldies :)

Pārējās bildes galerijā >> Rūpnīca. Luksemburga. Bradātājs

Rīgas 6. slimnīca

sindromz — Sat, 05 Apr 2008 20:41:06 +0000

Rīgas 6. slimnīca - to zin visi, kas dzīvo Iļģuciema, Pārdaugava, Valsts Asins Donoru Centra tuvumā. Pati esmu tur dzimusi :)
Apmēram pirms 15 gadiem, varbūt mazāk, slimnīca bankroteja (vai arī bija kāds cits, man nezināms iemesls, kāpēc tā tika slēgta). Līdz 2006. gadam slimnīca bija pamesta. Diemžēl, gadu vai divus atpakaļ tika uzsākta ēkas rekonstrukcija. Slimnīca ir pārbūvēta par daudzdzīvokļu namu :(

2005.gadā slimnīca jau bija “iztīrīta” no visa (kušetes, galdiņi u.t.t.). Žel. Arī iekļūšana bija apgrūtināta aiznagloto logu, aizslēgtu, aizmūrētu durvju un apsargu dēļ. Tomēr par spīti visam - ļoti pievilcīgs objeks, ar pagrabiem, mistiskām telpām tajos, protams, neatvairāmu foajē, balkonu 3.stāvā, parciņu. Bet, kas nokavēts, tas nokavēts.

Pārējās bildes galerijā >> Rīgas 6. slimnīca

Vudisona terminālis

sindromz — Wed, 27 Feb 2008 18:25:52 +0000

Vudisona terminālis atrodas “Rīgas zaļajā sirdī” - Mežaparkā. Eksistē vairāki projekti termināļa teritorijas turpmākajai izmantošanai, kas, būtībā, paredz jauko pamesto ēku nojaukšanu un, piemēram, ceļu krustojuma izbūvi. Tādēļ pēc dažiem gadiem tur, iespējams, vairs nekā nebūs. :(

Sākumā terminālis tika izmantots PSRS jūras karaflotes degvielas uzglabāšanai. Pēc PSRS sabrukuma teritorija nonāca A/S “Vudisona terminālis”, kas nodarbojās ar naftas produktu uzglabāšanu un pārkraušanu, īpašumā. Nu jau vairākus gadus teritorija netiek apsaimniekota, tikai viens laukums kalpo kā smago auto piekabju stāvvieta.

Ziemeļu daļā uzturas cilvēki - sargi vai bomži, nezinu. Redzēju nelielu suni, kurš, mani ieraugot, sarīkoja tādu brēku, ka nolēmu pazust pirms uzrodas cilvēki. Pārējā teritorija ir ļoti piemērota bradāšanai. Vislabākā vieta iekļūšanai ir apmēram 57 00` 14,12“N 24 08` 04,42“E

Autors - Spam

Pārējās bildes galerijā >> Vudisona terminālis

Bradāšana pieder tautai. Zeltiņi & Sloka

sindromz — Sun, 24 Feb 2008 15:46:03 +0000

Uzmanību, bildes nāk! [ar troksni un dipoņu] No diviem ļoti jaukiem objektiem - Slokas papīrfabrikas un Zeltiņu raķešu bāzes.

Fotogrāfiju autors ir Georgs…bez viņa viss šis “pasākums”, kas saucas bradajumi.lv nemaz nebūtu sācies un noticis. Paldies :)

P.S. Par iepriekšminētajiem objektiem jau tika rakstīts: “Slokas celulozes un papīra rūpnīca” izlūkgājiens, Sloka [loģisks turpinājums…], Zeltiņi.

Pārējās bildes galerijās >> Sloka un Zeltiņi II

Pamesto pilsētas džungļu pētnieki

sindromz — Sun, 24 Feb 2008 15:11:47 +0000

Informācijai: 16. februāra “Neatkarīgās” pielikumā “Mēs” tika publicēts raksts par bradātājiem un bradāšanu.

“Latvijā un pasaulē arvien populārāka kļūst industriālās vides iepazīšana, izpēte un aprakstīšana – tas ir kā savdabīgs hobijs un pat dzīvesveids.
“Izvēloties objektu, svarīgākais nav, vai tā ir pamesta rūpnīca vai kāda cita ēka, bet tas, vai objekts ir garšīgs – tam jābūt pieejamam, bet ar savu auru. Tā, lai ieejot pārņemtu citas realitātes sajūta, sirdi velkoša sajūta,” sapņaini stāsta Sindromz. […]” Neatkarīgā

Raksts: 1, 2, 3, 4

Ekspedīcija – Liepājas linoleja rūpnīca

sindromz — Sun, 10 Feb 2008 13:06:46 +0000

Bija skaista pirmdienas diena, kad radās iespēja doties novērtēt, kāda ir situācija pamestajā linoleja rūpnīcā. Ap pulksten diviem mēs, divas meitenes, nonācām pie rūpnīcas austrumu puses. Mēģinājām saprast, vai kāds tur ir vai nav. Likās, ka neviena teritorijā nemana, sākām meklēt kādu punktu, pa kuru varētu tikt iekšā teritorijā. Beigu beigās tādu vietu atrodam – R pusē, kur vienā vietā žoga nebija.
Fascinējoša skaista teritorija. Tā sākās mūsu bradājums. Diemžēl no visas skaistās teritorijas izpētījām ļoti niecīgu daļu, jo sākām manīt ka kaut kas nenotiek, kā vajag. Likās, ka teritorijā kāds tomēr ir. Tomēr paspējām iziet pagrabu, ģērbtuves, kur bija saglabājies ļoti daudz lietu. Darbinieku skapji, ķimikālijas, darbagaldi, ekipējums utt. Vēl paspējām uzkāpt līdz otrajām un trešajam stāvam, bet tur tikai ielūkojāmies. Tad nosēdās baterijas fotoaparātam, bet maiņa nebija līdzi. Devāmies ārā no teritorijas, un nolēmām, ka pārējos korpusos, ēkas, arī tās, kur ir bibliotēka, vadības korpusi papētīsim citu brīdi. Atgriezāmies pēc pāris dienām, kad, vakarpusē, nevienu nemanījām teritorijā. Devāmies iekšā. Nonācām atkal līdz jau izpētītajam korpusam, devāmies pa kāpnēm augšā. Neko daudz neredzējām, laika nebija, devāmies atkal prom, bet pie ieejas korpusam mūs „laipni” sagaidīja sargs. Mēs veiksmīgi tikām prom. Tagad skaidrs, ka bradāšanai šī vieta nav diez ko pateicīga, un, iespējams, nemaz vairs tur neatagriezīšos, lai vai kā gribētos.

Pārējās bildes galerijā >> Liepājas linoleja rūpnīca

Bilžu un stāsta autore - Sintija.

Nakts. Liepāja. Dzelzceļš

sindromz — Sun, 10 Feb 2008 12:50:51 +0000

Neliela fotoatskaite par naksnīgu pastaigu Liepājas dzelzceļa stacijā.

Pārējās bildes galerijā >> Liepājas dzelzceļa stacija

Autors - Miks. Paldies :)

Objekts “Irbene”

sindromz — Sun, 27 May 2007 16:16:33 +0000

Tā vien izskatās, ka Irbenes lokators ir kļuvis par tādu kā “must see” objektu. :) Mums tikai prieks par to!

Šoreiz bildes atsūtīja Māris Orbidāns. Paldies!

Pārējās bildes galerijā >> Visi uz Irbeni!

Bijušie PSRS armijas objekti Latvijā

krizdabz — Sun, 20 May 2007 20:29:41 +0000

mat1ss ir izveidojis karti, kurā atzīmēti Latvijas teritorijā esošie bijušās PSRS armijas objekti. Lielisks veikums, iesaku apskatīt visiem, kam tas varētu interesēt. Paldies viņam par darbu!

bradajumi.lv jaunumi

krizdabz — Fri, 18 May 2007 20:56:11 +0000

Sveiki! Ar prieku paziņoju, ka tagad bradajumi.lv web projekts fiziski atrodas uz Latvijā esoša servera tas nozīmē tikai vienu - lapa darbosies ātrāk. Cerams, ka pēc lapas/foruma/galerijas pārnešanas viss darbojas bez problēmām, taču, ja pamanat kādu kļūdu, tad palūgšu par to paziņot vai nu šī raksta komentāros, vai arī bradajumi.lv kontaktu sadaļā. Paldies! Par hostingu pateicamies Atomam.

Prieks, ka tas nu ir paveikts un prieks par to, ka šajos 8 mēnešos forumā nu jau ir 120 biedru un draugiem.lv domubiedru grupā (Hobiji->bradajumi) arī ir daudz - veseli 115 biedri. Kopā lapā ir aptuveni 40 bradājumu apraksti, kas varbūt nav daudz, taču paldies tiem, kas iesūta savu bradājumu bildes un aprakstus, tādu nav mazums. Vienīgais kā mums pietrūkst, tas ir laiks, bet jauni raksti tuvākajās nedēļās tiks pievienoti, tas nu ir skaidrs.

Padomā ir arī karte, kurā tiks atzīmēti bradājamie objekti. Tā arī parādīsies tuvākajās nedēļās, kad izkodīšu cauri, kā kartes objektiem blakus vislabāk pievienot aprakstus un bildes. Tas viss ir tā vērts, lai mazliet pagaidītu.

Vasara jau tikpat kā klāt, tātad arī bradāšanas sezona ir pienākusi. Bradajumi.lv veidotāji novēl jums visiem veiksmīgus un iespaidu pilnus bradājumus!

Ar cieņu,
krizdabz & sindromz

Zeltiņi

admin — Wed, 02 May 2007 16:44:19 +0000

Šīs bildes mums iesūtījis pitchfork. Gaidām aprakstu komentāros :)

Pārējās bildes galerijā >> Zeltiņi

Pārgājiens uz Irbenes lokatoru

admin — Wed, 02 May 2007 16:30:56 +0000

Uz Irbenes lokatoru devās arī jauniešu grupa, kas sevi sauc par Dabas draugiem. Viņi gan pastāstīja, kā tad īsti gāja ceļā, gan atsūtīja bildes.

Ar autobusu Rīga-Ventspils nokļūstam Popē, sazvanām pārējos, uzzinām, ka jādodas uz Popes baznīcas pusi. Apskatām baznīcu. Viens no pārgājiena dalībniekiem aicina mūs iekšā mājā pie kādas tantes padzert tēju. Nu, dodamies dzert tēju un tad – tālāk ceļā. Iesākums mazliet nepatīkams – pabrienam pa purvu, vēlāk jau tiekam uz neslikta zemes ceļa. Nākamā pietura Vēde. Kad nokļūstam tur, iedomājamies, ka varētu doties uz Rindu. Domāts darīts. Aptuveni pēc stundas jau esam Rindā un ejam meklēt pilsdrupas, par kurām viens no pārgājiena koordinatoriem Didzis bija atradis informāciju. Kas meklē, tas atrod – meža vidū pie Irbes upes. Tālāk ceļš ved atpakaļ uz Rindu un tad uz Irbeni. Atkal jāiet pa mežu, purvu un zemes ceļiem. Esam klāt bāzes vietā, kāda kilometra attālumā no Irbenes lokatora, un ceļam teltis, iekuram ugunskuru un dodamies pie miera. Nākamajā rītā ceļamies ap pus vienpadsmitiem, jo ekskursija pieteikta uz 11:00. Galamērķi sasniedzam mazliet agrāk un…izrādās, ka lokatora uzraudze par ekskursantiem neko nezina! Nu, samaksājam 5Ls par 9 cilvēkiem un dodamies ekskursijā. Viss tiek pastāstīts un parādīts patiešām labi. Tad dodamies uz blakus esošo armijnieku pilsētiņu, kurā reiz dzīvojuši lokatora darbinieki. Pilsētiņa pamesta, viss tukšs. Vienīgi pārsteidza, ka divi vīrieši jauc nost 5-stāvu daudzdzīvokļu namu un pa ieliņām vizinās kāds „kruts” BMW.

Pārējās bildes galerijā >> Pārgājiens uz Irbeni

Irbenes lokators un “Zvaigznīte”

admin — Mon, 09 Apr 2007 17:50:40 +0000

Ar fotoattēliem padalījās pitchfork

Pārējās bildes galerijā >> Irbenes lokators

STASC

admin — Mon, 22 Jan 2007 12:17:09 +0000

Pilnā nosaukumā šis objekts būtu saucams: seksuāli transmisīvo un ādas slimību valsts centrs (ērtības labad turpmāk – STASC), taču papētot tā vēsturi, var uzzināt, ka nosaukums ir ticis mainīts un tagad dažās vietās pat parādās vārds „aģentūra”. Objekts atrodas Pērnavas ielā 70. Tas ir apzīmēts kā valsts īpašums, tāpēc uzreiz var nojaust, ka iekļūšana tajā nebūs no grūtākajām. Papētot vēsturi, mēs uzdūrāmies dīvainībām, kas varētu būt izskaidrojamas kā masveida kļūda (Internetā meklējot šo nosaukumu, atklājām, ka centram ir pat sava mājaslapa. Sākumā domājām, ka tā ir citas iestādes ar tādu pašu nosaukumu mājaslapa, bet visur uzrādās adrese – Pērnavas 70. Pat 1188 uzziņu katalogā STASC adrese ir tā pati.)

Tagad ķeramies klāt pie paša bradājuma. Kā jau pieminēju, iekļūšana nav sarežģīta. Ieiet var pa centrālajiem vārtiem un tālāk arī pa centrālajām durvīm. Pirmajā brīdī ieejot, acu priekšā ir piķa melna tumsa. Kaut gan pēc brīža acis sāk pierast, bet tomēr lietderīgi būtu paņemt lukturi, jo ieejā var paklupt. Tā kā pirmā stāva logi ir aiznagloti, tad tur tāpat kā pagrabstāvā valda tumsa un fotografēt ir praktiski neiespējami. Otrais stāvs ir mazliet gaišāks un tur jau ar ilgu ekspozīcijas laiku un statīvu ir iespējams iegūt attēlus. Jo augstāk kāpj, jo gaišāks kļūst, un tā līdz ceturtajam stāvam, kur gan grīda ir sākusi brukt iekšā, tāpēc jāuzmanās. Viscaur objektā ir jauka atmosfēra, turklāt priecē, ka iekštelpās praktiski nebija nekādu mēslu un pudeļu, tādēļ nebija arī nekādu nepatīkamu smaku. Skaists skats paveras caur iekšpagalma logiem uz ēkas fasādi ar balkoniem. Uz šo objektu noteikti ieteiktu aiziet tiem, kam patīk bradāt pa slimnīcām. Tas ir tā vērts :)

Oteps

Pārējās bildes galerijā >> STASC

Lubānas ielas māja

admin — Wed, 17 Jan 2007 13:37:50 +0000

Beidzot ir pienākusi kāda saulaina diena, lādz ar to nolemjam doties bradājumā uz māju, kas jau ir senāk noskatīta. Tā atrodas Lubānas ielā 131. Tā kā laiciņš jauks, līdz mājai nokļūstam, ejot no Saharova ielas autobusa pieturas. Māja ir divstāvīga dzīvojamā ēka, kura ir cietusi ugunsgrēkā, tādēļ visticamāk arī ir pamesta. Par laimi ugunsgrēks māju nav nedz sagrāvis nedz padarījis nebradājamu. Mājas virtuve pat saglabājusies bez jebkādām ugunsgrēka pazīmēm. Apkārt gan mētājas visādi mēsli, kas liecina par vietējo bezpajumtnieku aktivitātēm. Pašā mājā arī bija šādas pazīmes, taču par laimi nevienu nevēlamu personu mājā nesatikām. Iekļūt var pa galvenajām durvīm un izstaigāt gan izdegušās, gan neizdegušās istabas. Pie mājas stāvēja invalīdu ratiņi, kas piešķīra šai skumjajai celtnei skaistu noskaņu. Šeit var droši doties tad, ja nav daudz laika bradāšanai, jo bradājums vairāk par pusstundu neprasīs, ja vien neizdomāsiet pamēģināt kādu no dzirām, kas atrodama pudelēs visapkārt.

oteps

Pārējās bildes galerijā >> Lubānas ielas māja

Dažas vietas

admin — Tue, 02 Jan 2007 00:12:56 +0000

Daudz jau sen ir sev atklājuši “gūgles zemi” un “gūgles kartes” tāpēc šīs norādes varētu noderēt.

+56° 35′ 48.16″, +24° 4′ 22.40″ (56.596712, 24.072890) — pamesta padomju armijas daļa.

+56° 39′ 52.22″, +24° 8′ 15.19″ (56.664505, 24.137553) — analoģiski pirmajam.

+57° 2′ 29.99″, +24° 25′ 51.05″ (57.041664, 24.430847) — pamests arsenāls. Ziemeļu daļā atrodas kokzāģētava, ko var apiet pa mežu. Teritorijā daudz potenciāli bīstamu “armijas drazu”.

+57° 2′ 25.87″, +24° 28′ 15.12″ (57.040520, 24.470866) — nepabeigts, pamests bunkurs, atrodas netālu no iepriekšminētā objekta. Var būt bomži un agresīvi vietējie iedzīvotāji.

+56° 56′ 42.64″, +24° 24′ 18.91″ (56.945179, 24.405254) — vēl viens nepabeigts bunkurs.

+56° 57′ 7.61″, +24° 18′ 11.81″ (56.952113, 24.303281) — analoģiski kā divi iepriekšējie.

[informācija no Wahnsinn

Saldus pienotava

admin — Thu, 14 Dec 2006 08:57:59 +0000

Saldū netālu no centra atrodas pamesta celtne - pienotava. Tā ir neapsargāta un nekas neliecina par to, ka to kāds censtos saglabāt daudzmaz ciešamā stāvoklī. Nokļūstam Saldū ar autobusu. Un jau pašā autoostā var redzēt pienotavas attālo dūmeni, uz kura uzķēpāts nenosakāmas izcelsmes indivīds. Dodamies dūmeņa virzienā, un jau pavisam drīz skatam paveras pussabrukusi pienotavas sēta, tādēļ iekļūšana(sētas pārvarēšana) nesagādā nekādas grūtības. No ārpuses pienotava izskatās, kā skaists klasiskā stila paraugs(ja neskaita, ka noplucis), interesanti, ka industriālam objektam fasādē iekļauta kolonāde. Jau pirmajos metros iekšpusē uzejam tūkstošiem mazos melnos cipariņus, ko bērnībā kasījām ārā no siera :) Mazliet skumdina tas, ka iekšpusē dažas telpas bomži pārvērtuši par miskastēm. Skaisti, ka gandrīz visas telpas ir izklātas(bija izklātas) ar baltām flīzēm. Augšstāvā jumts ir iebrucis, tādēļ visas pēdējā stāva telpas nav iespējams izstaigāt, taču to kompensē jaukais pagrabs, ar masīvām metāla durvīm(atsauc atmiņā Silent Hill). Kopumā jauks un viegli bradājams objekts.

oteps

Pārējās bildes galerijā >> Saldus pienotava

Čiekurkalns

admin — Sat, 02 Dec 2006 16:37:28 +0000

Pamestas kopmītnes [iespējams, ka armijas] pie RTU transporta un mašīnzinību fakultātes Ezermalas ielā [Čiekurkalnā]

Pārējās bildes galerijā >> Čiekurkalns

Liepāja

admin — Thu, 16 Nov 2006 16:42:52 +0000

Daudzkārt pieminēta, daudzkārt ieteikta. Te nu ir vienkārši apbrīnojama karte, kas var ieinteresēt vēl vairāk … un palīdzēt arī.

LiepajaGuide by Hrenofonofols

Bildes no Tosmares rajona >> Tosmare

Bišumuiža

admin — Wed, 15 Nov 2006 08:28:32 +0000

Bišumuizha ir iekļauta valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā, jo ir skaista klasiska stila 19.gs. celta ēka, taču aizlaista un pamesta. Tagad tā tiek atjaunota, taču apsargāta ļoti vāji, tādēļ mēģinājām iekļūt. Gājām svētdienā, jo loģiski tad vajadzētu būt vismazākajai darbībai. Visapkārt tai ir skaists parks, kurā gan tomēr arī ir vērojams tas, ka parks netiek kopts pienācīgi. Blakus ir citas ēkas, kuras tiek intensīvi izmantotas, tādēļ tur bradāt nav jēgas. Ieejam mēs pat ļoti veiksmīgi - pa galvenajām durvīm, taču tūlit izdzirdam augšējā stāvā rosību. Laikam kāds tomēr ir atnācis arī svētdienā. Adrenalīna pārņemti uz pirkstu galiem nokļūstam līdz kādām trepēm, kas izrādās ved uz pagrabu, un atkal mums paveicas - tās ir vaļā. Atrodoties pagrabā jūtamies jau drošāk. Pats pagrabs izrādās diezgan plašs, ar garu gaiteni un daudzām istabām abpus gaitenim. Katrā istabā atradās kaut kas interesants. Staigājot pa tām, izdodas redzēt gan vecus pneimatiskos āmurus, gan ļoti vecu apavu kastes, kuru zoles ir no koka. Ir arī kastes ar melniem gumijas cimdiem, uz viena galda bija ķīmijas komplekts ar 50cm garām mēģenēm. Citas istabas bija bez grīdas un pilnas smiltīm vai ķieģeļiem. Kārtīgi izstaigājušies sākam domāt, kā tagad izkļūt no šī pagraba. Protams izeja ir par to pašu vietu, kur iekļuvām, taču māc šaubas, vai tik ļoti var divas reizes paveikties, tādēļ sākam meklēt kādu alternatīvu. Atrodam vecas durvis tajā pašā pagrabā, kuras, lai gan ar pūlēm, tomēr izdodas atvērt, līdz ar to nokļūstam ēkas aizmugurē, kur viss vienos dubļos. Tomēr prom jātiek, tādēļ izbrienam dubļus un pa to pašu parku dodamies prom. Bradājums veiksmīgs, kaut gan visu ēku no iekšpuses neizdevās apskatīt.

Oteps

Pārējās bildes galerijā >> Bišumuiža

Baldones sanatorija

admin — Thu, 09 Nov 2006 09:22:21 +0000

Agrā svētdienas rītā ceļamies un skrienam uz pirmo autobusu, lai pēc iespējas ātrāk tiktu uz Baldones sanatoriju: sen celtu, no vairākiem korpusiem sastāvošu rekreācijas būvi, kas tagad ir pamesta, taču tiek daļēji apsargāta.

Tur nonākuši, konstatējam, ka sargs nav omā, tādēļ runāšanas nebūs, taču nepadodamies un ejam gar pamesto sanatoriju uz otru pusi. Visapkārt jūtama ne pārāk patīkama sēravotu smaka. Pašu sanatoriju apjož interesants grāvītis/upīte, kas izskatās ļoti romantiski. Sākumā apskatām pāris ražošanas nolūkos celtas ēkas [pamestas], kas atrodas turpat netālu, kā arī izbijušu ēdnīcu [iespējams]. Visbeidzot atrodam arī citu ieeju pašā sanatorijā. Iekšā jūtama deguma smaka, pēc dažiem soļiem uzejam iebrukušu jumtu, pagrabu, kas viss ir izdedzis. Taču virzoties tālāk iespējams uziet vairākas vannas, pirtis, saunas un baseinu, kas šķita īpaši skaists. Virs baseina kādreiz bijis stiklots jumts, kas atsauc atmiņā vecas filmas par sanatorijām, kurās atpūšas sabiedrības augstākie slāņi. Visapkārt ir administratīvās un privātās istabas, kas tomēr neizraisa mūsos tādu interesi.

Kā vēlāk noskaidrojām, pati sanatorija ir celta 19.gadsimtā, vēlāk atjaunota, taču ēka nav būtiski mainījusies. Tagad gan visi logi ir aiznagloti. Iekšā valda tumsa.

Oteps

Pārējās bildes galerijā >> Baldones sanatorija

Ķemeru sanatorija.

admin — Mon, 06 Nov 2006 19:12:53 +0000

Atrašanās vieta, protams, ka Ķemeri. Vieta, kas ilgu laiku bijusi pilnīgā pamestībā, apvīta ar skandāliem par tās aizlaišanu līdz nožēlojamam stāvoklim. Tomēr pašlaik tur vērojama tāda kā rosība. Varbūt šī vieta, kas kādreiz bija tik ļoti atpazīstama, atkal atgūs savu seju.

Domubiedrs Edijs tur paguva nokļūt pirms vēl kāds bija attapies uzsākt darbus.

Pārējās bildes galerijā >> Ķemeru sanatorija

Rencēnu iela

admin — Sat, 04 Nov 2006 09:58:18 +0000

Šajā pirmā sniega ieģipsētajā pilsētā Rīgā ir aplam daudz ielu…un man tagad laikam vajadzēt pastāstīt, kāpēc tieši šī. Jo vēl vairāk – paceļ roku, kurš vispār zina, kur tāda atrodas?

Tātad…Pārejot pāri sliedēm vilcienu stacijā „Jāņavārti”, agri vai vēlu var nonākt līdz Grindex-am un citiem rūpnīcu, noliktavu u.c. objektiem. Turpat pie Grindex tā iela arī mierīgi eksistē. Retu mašīnu un gājēju nedaudz traucēta. Absolūti industriāla zona. Pastaigām.

Gandrīz pašā ielas galā atrodas kādreizējās Padomju armijas kazarmas. Pieejamas. Vienmēr. Pat vārti no dzelzceļa puses vaļā. Ēku iekšpusē praktiski nekā nav. Zaldātiņi aizejot izvākuši visu, līdz pēdējais skrūvītei. Taupīga tauta, ko lai saka. Toties ir pietiekami aizraujošas rakstiskās liecības par armijas ikdienu. Stāvi pie sienas un lasi vēl ne tik seno vēsturi.

Citas, ar žogu norobežotas teritorijas, gan nav pieejamas…t.i., vārtus jums neviens labprātīgi neatvērs, bet…vienmēr jau pastāv citas ieejas. Vienkārši atnākt un paskatīties. Pelēka, mazliet skumja ainava…pilsētas nomale.

Pārējās bildes galerijā >> Rencēnu iela

Skrundas lokators

admin — Wed, 01 Nov 2006 17:33:03 +0000

Kādreiz bija…Skrundas lokators ar pilsētiņu darbiniekiem.

Radiolokācijas stacijas sākums meklējams visai senos laikos — vēl 1964. gadā LPSR Ministru Padome piešķīra zemi padomju armijas vajadzībām apmēram 9 km no Skrundas. Jau 1969. gadā darbu sāka lokatora Dņepr pirmā kārta. Ar to arī sākās Skrundas lokatora problēma, jo tas bija uzbūvēts apdzīvotā vietā. 1971. gadā pabeidza radiolokācijas stacijas būvi. 1984. gadā sākās jaunā lokatora Darjal būve. Pēc ieceres tā jaudai vajadzēja būt desmitkārt lielākai, taču 1995. gada 4. maijā vēl nepabeigto Darjal antenas korpusu uzspridzināja. 1999. gada 21. oktobrī Latvija no Krievijas saņēma atpakaļ Skrundas lokatora teritoriju, tā demontāža pabeigta četrus mēnešus agrāk, nekā bija plānots.

Lokators tika nojaukts, bet pilsētiņa palika. Teritorijā ir 2 kazarmas, 2 [!] kultūras nami, poliklīnika, bērnudārzs, sporta laukums, darbnīcas, 10 daudzstāvu dzīvojamās mājas. Kādreiz šeit mitinājās lokatora darbinieki un militāristi, tagad – neviens, bet teritorija tiek apsargāta.

Sarunāt ar sargu, lai ielaiž, nebija iespējams. Runājām kā ar stabu.

- Varam tikt iekšā?

- Tur jau nekā nav!

- Nu, ja jau tur nekā nav, tad varat jau ielaist?!

- Bet ko jūs tur darīsiet, tur taču nekā nav!

u.t.t.

Nu, jā, var saprast – cilvēks dara savu darbu.

Nācās minūtes 20 -25 iet gar žogu, lai atrast caurumu, kur varētu tikt iekšā. Tad vēl slēpties no sarga…

Paldies kolēģim, kas vēlējās palikt anonīms, par bildēm un tekstu.

Pārējās bildes galerijā >> Skrundas lokators

Sloka [loģisks turpinājums…]

admin — Tue, 17 Oct 2006 10:02:04 +0000

[…bet ne beigas].

Par vietu/objektu Slokas celulozes un papīra rūpnīcu jau tika rakstījusi ripp…t.i. bradātājus iedvesmojoši, slavinājusi šo patiešām unikālo veidojumu. Tā nu sanāca, ka pirmajā Slokas apmeklējuma reizē, mēs ar ripp tikai nepiedodami pavirši novērtējām teritoriju, cerībā tuvākajā laikā aptvert – izpētīt to visu. Diemžēl „kopistiskais” ripp & sindromz bradājums izpalika…bet aukstie vēji pūš aizvien stiprāk, jauks laiks gadās retāk, bet Sloka ir tālu no mīļajām mājām un siltās tējas. Tāpēc tika [vienpuēji] nolemts, ka uz turieni ir jādodas, kamēr vēl laika apstākļi un laiks kopumā atļauj, jo vēlēšanās kādā objektā tapt par pieminekli sev pašai [aukstuma dēļ] nav nekādas. Atradu kompanjonu, lai nebūtu jābradā vienai [kas nav sevišķi droši], un…action!

(more…)

The Urban Exploration Ring

admin — Fri, 13 Oct 2006 19:30:47 +0000

Daudz dažādu jauku un interesantu lietu ir atrodamas vispasaules tīmeklī. Lai neapjukt, meklējot to, kas šķiet interesants personīgi Tev, ar gudro tanti Googli, kas izmet kaudzi visai apšaubāmu norāžu, ir par maz. Tāpēc [un ne tikai tāpēc] pastāv krietns daudzums dažādu web ring-u. To starpā arī “The Urban Exploration Ring” - tas iekļauj sevī saitus, kas ir veltīti pilsētvides izpētei - pamestas vietas, jumti, pazemes tuneļi u.t.t.

No šodienas arī bradajumi.lv ir pievienojies šai jaukajai kompānijai.

Kāds no tā labums? Iesaku palūkoties lapas lejasdaļā, no kurienes iepriekšminētais “rings” sniedz iespēju bez īpašas, sirsnīgas un nogurdinošas meklēšanas atrast vienkārši ģeniālas lietas.

“Slokas celulozes un papīra rūpnīca”, izlūkgājiens

admin — Tue, 10 Oct 2006 13:12:48 +0000

“Par šīs vietas apmeklēšanas domu jāpateicas pirmsvēlēšanu drudzim un PCTVL
deputātiem. Vienā no avīzēm tika izvietots brīnišķīgs rakstiņš ar visām bildēm un
aptuvenu atrašanās vietas aprakstu. Lasot pirmā doma bija - tur ir jāaizbrauc. Ilgi
nedomājot tika sarunāta diena, kurā ar sindromz tur varētu aizdoties.
Uz Sloku devāmies ar vilcienu. Karte, lai arī slikta, lieti noderēja - bez tās tur
orientēties ir grūti. No dzelzceļa stacijas mūsu ceļš veda cauri kolorītam čigānu
rajonam, gar Lielupi, kuram izejot cauri attapāmies pie (es tiešām neko
nejaucu) “Publiskās muitas noliktavas”. Pārbaudīt, cik nikni tur apsargi, neviena
no mums negribēja, līdz ar to izvēlējāmies apkārtceļu, līdz pat pamestai ēkai, kuru
apejot, visas durvis neveiksmīgi paraustot, nonācām līdz kārotajam - stiepļu
žogam, aiz kura atrodas acīmredzami apdzīvoti apvidi, un betona žogam aiz tā.
Nav zināms, tā bija veiksme, vai sestdienas diena, taču cilvēki ar durkļiem (un bez
tiem) mūsu ceļā negadījās. Ātri aizmaršējām līdz apmēram 2m augstajam betona
žogam, kuram gan visai ērti var tikt pāri.

(more…)

VEF - Sarkanā Zvaigzne

admin — Mon, 09 Oct 2006 07:13:21 +0000

Pēc nervozā LMR apmeklējuma bija radusies vēlme apmeklēt kādu skaistu vietu, kur mūs tik ļoti netraucētu svešas personas. Tādēļ nolēmām doties uz Sarkano Zvaigzni. Ceļamies svētdienā 7-os no rīta, lai ap 9-iem būtu VEF-ā. Bradājums, protams, notiek divatā, jo apšaubu lielāku grupu bradājumu sajūtu kvalitāti. Iekļūšana gaužām vienkārša, ieejam pa galvenajiem vārtiem :) Pat pašā VEF teritorijā nav nevienas dzīvas dvēseles, kam būtu nodoms mūsu bradājumu izjaukt. Iekļūstot Sarkanās Zvaigznes telpās, baudām absolūtu mieru un klusumu, kaut kur tālumā dzirdami tikai pa ielu braucošie auto. Bruņojušies ar saules gaismu (lukturīšus aizmirsām :D ), izstaigājam gan visas gaišās telpas, gan daļu no tumšajām. Pateicoties līdz paņemtajam foto statīvam bildes sanāk kvalitatīvas arī apkārt valdošajā pustumsā. Lielākā daļa telpu acīmredzot tiek izmantotas regulāriem bomžu tusiem, taču uzejam arī tādas, kur pagātnes putekļi ir itin biezā kārtā. Vienā telpā tie bija dzeltenā krāsā, it kā pa zemi būtu izbērts sērs. Apkārt mētājas dažādas detaļas no bijušajiem cehiem, kas ražojuši sākot no mazām rokas aptieciņām, kur gandrīz visas tabletes domātas pret radiāciju (PSRS laikam gatavojās atomkaram :D ), līdz pat mocīšiem, kuru degvielas filtri, lukturi, kronšteini u.t.t. mētājas pa zemi. Pārliecināmies, ka šīs fabrikas plānojums ir kārtīgā PSRS stilā ieturēts. Bieži manāmas arhitektu pieļautās kļūdas. Dažās telpās gadās, ka, lai iekļūtu blakus telpā, pa durvīm ir pat jālec metru zemāk, jo grīdu līmeņi nesaskan. Apskatām pāris ceha vadītāju kantorus, un dzelzceļa pusē esošajā korpusā pirmajā stāvā beidzot atrodam arī gāzmaskas, jo kas gan būtu padomju iestāde bez tām :). Bradājums vienkāršs, ja neskaita, ka tumšajās telpās bez lukturīša uz pagātnes paliekām var lauzt kaklu. Nostaigājam vairāk pa divām stundām, taču varētu vēl kādu, ja vien būtu lukturītis. Kopumā ļoti mierīgs un skaists bradājums, kuru vienmēr būtu interesanti atkārtot.

oteps

Piebilde no sindromz: aptieciņas gan tur neražoja, vienkārši visās iestādēs tām bija jābūt, ja nu sākas ķīmiskais karš, vai kas tamlīdzīgs.

Pārējās bildes galerijā >> Sarkanā zvaigzne

Ķerot nakti

admin — Fri, 06 Oct 2006 10:51:14 +0000

Šis nav pareizs bradājums [ja bradājums vispār VAR būt pareizs]…Es jums teikšu, ka nebūt vēl nezinu visu un galu galā tas neļauj man naktīs gulēt.

Izeju laukā ap vieniem naktī, dodos Mārupes virzienā [no Āgenskalna]. Viss rajons guļ, mazas mājiņas paslēpušās savos drošajos dārzos aiz simboliskiem žogiem, retas laternas, lapas lēni, lēni piezemējas uz asfalta vai smiltīm…klaiņoju. Līdz konstatēju - esmu Torņkalnā. Savādi. Naktī laiks ir pavisam cits. Ne ātrāks, ne lēnāks, vienkārši cits. Paskatos pulkstenī - divi. Varētu doties mājās, tikai ļoti gribas vēl pastaigāt pa krastmalu. Rezultātā nonāku līdz Akmens tiltam. Vēlēšanās ienirt Daugavā pēc gaismiņām ir sasodīti liela. Tomēr skaisti…ļoti, ļoti. Mašīnu praktiski nav, gājēju nav vispār. Dodos uz centru. Jūtama otrdiena - pat Vecrīga ir tukša. Var pasēdēt uz ietves malas un parunāties ar kaķiem. Gaismas tik krīt uz bruģi, asfaltu, ūdenī, es ķeru…saprotot, ka attēli nevar saglabāt sajūtas. Gandrīz pusotru stundu es ar fotoaparātu dzīvojos uz AB dambja, nemaz nenojaušot, ka neesmu tur viena. Bet mana klātbūtne, laikam, nelikās pārlieku nevēlama, vai arī tas cilvēks, kas sēdēja dambja galā, pats nejutās drošs. Gaisma spēlējas ūdenī…neiespējami nofiksēt realitāti, toties fotogrāfijas rāda citu, ne mazāk skaistu nakts gaismu pasauli. Uzsāku virzību uz mājām, vairs pat neliekot fotoaparātu somā. Protams, lai sajustu, cik tas viss ir apbrīnojami jauki, nepietiek ar attēlu vien, vajag klātesamību, bet aizrauj pats process. Ķeršana. Klusi, tumši pagalmi, šūpoles, pirmie sētnieki jau sparīgi darbojas ar slotām. Novēlu tiem jauku dienu. Neizpratnes pilns klusums.

Atgriežos mājās ap pussešiem. Vēl nav gaišs, bet pilsēta nepārprotami mostas. Patīkami apzināties, ka šoreiz esmu to mazliet piemānījusi, vērojusi, kā tā elpo pusmiegā [jo pavisam aizmigt nevar nekad]…Nakts bija silta. Pavisam ne oktobra nakts. Varbūt pēdējā tāda šogad.

Pārējās bildes galerijā >> Rīga naktī

Ielaušanās LMR

admin — Fri, 06 Oct 2006 09:44:49 +0000

Vienā darbadienā, braucot pretim draudzenei uz skolu, iešāvās prātā ideja, ka varētu riskēt un mēģināt iekļūt LMR. Līdzšinējie mēģinājumi bija notikuši rīta pusē, kad neviens blakus esošajos uzņēmumos nestrādāja. Tagad, protams, visur strādāja, un, par nelaimi, blakus tiek celta jauna ēka, kas ir tiešā LMR tuvumā. Tā kā celtnieki ļoti vienkārši pieķertu mūs mēģinot iekļūt rūpnīcā, tad nepadevāmies un mēģinājām iekļūt no aizmugures. Strādnieki gan tā dīvaini uz mums skatījās, taču mēs saglabājot ārēju mieru devāmies LMR aizmugurē, kur paveras skats uz Ķīpsalu. Izvēlējāmies logu ar vismazāk stikliem un ierāpāmies iekšā. Pa objektu sanāca vairāk ložņāšana nekā bradāšana, jo ik pa laikam varēja dzirdēt strādnieku balsis un tehnikas rūkoņu, tādēļ mūs arī nepameta sajūta, ka pēkšņi mūs kāds pamanīs. Diezgan sasteigti sabildējāmies un devāmies loga virzienā, kad praktiski paaris desmit metru attālumā atskanēja auto rūkoņa, strādnieku balsis, un varēja dzirdēt, ka veras vieni no atjaunotajiem fabrikas vārtiem. Apjukuši ieskrējām tuvākajā tumšajā durvju ailē un gaidījām. Sajūtas nebija no labākajām, jo, ja viņi uzzinātu, ka esam šeit, nebūtu kur sprukt. Tā mēs gandrīz neelpojot nosēdējām kādas 10 minūtes, kamēr viss bija kluss. Tad ar otro mēģinājumu bijām pa logu atkal ārā un devāmies prom no LMR it kā nekad nebūtu bijis :D

oteps

Pārējās bildes galerijā >> LMR

Sūkņu stacija [Krauja]

admin — Mon, 02 Oct 2006 19:30:16 +0000

Kādreiz valstī, kurā vairākums no mums ir piedzimuši, bet kura vairs nepastāv, bija daudz dažādu ideju, kā padarīt dzīvi labāku un gaišāku. Gaišumam nepieciešama elektrība. Tāpēc gudrie prāti dzemdināja ideju par Daugavpils HES celtniecību, zaļāk domājošie prāti sāka spirināties pretī, un tā tas HES-s arī netika uzcelts, bet visādi sagatavošanas darbi jau bija veikti…ceļi būvēti, pāļi dzīti u.t.t. Kam nu tie tagad vajadzīgi, nav ne jausmas, bet pagaidām [cerams] pastāvošā sūkņu stacija [kas laikam tā arī netika neko sūknējusi] Kraujā ir burvīgs bradājuma objekts.

Tātad, apdzīvotā vieta Krauja atrodama ne īpaši tālu no Daugavpils, bet iepriekšminētais objekts – pašā Daugavas krastā, kur tam arī pieklājas atrasties. Ja bradātājs nenolauž kaklu ceļā līdz objektam, tad var uzskatīt, ka viņam ir paveicies [īsākie ceļi nav vieglākie, godīgi!]

Par pašu objektu – divas ēkas, no kurām interesanta ir viena, kas atrodas pie pašas upes. Kādus pārdesmit metrus virs ūdens līmeņa. Protams, atrašanās uz pāļiem virs Daugaviņas – māmuliņas ir satriecoši labs pasākums, tikai nav sevišķi drošs. Margas [nezinu, vai tagad tās tur vēl ir] dažās vietās nav savienotas ne ar ko. Iespēja neilgam brīvajam kritienam. Ēkas iekšpusē ir „bedres”, kuru dziļums aptuveni vienāds ar ūdens līmeni.

Vieta tiešām skaista un…bīstama.

Pārējās bildes galerijā >> Krauja

Vēl viens stāsts par Rīgas bērnu dzelzceļa atrašanu

admin — Wed, 27 Sep 2006 19:33:38 +0000

Jaukā un saulainā nedēļas nogalē nolēmām sameklēt Bērnu dzelzceļu. Bija norādes no tur bijušas personas un karte, kurā atzīmēta tā iespējamā atrašanās vieta. Sākām meklēšanu, iegriežoties mežiņā tieši iepretim „zirgu izjādēm”, sekojot asfaltētam celiņam, pagriezāmies uz nepareizo ceļu (jo mana pārgudrā ideja bija tāda, ka līdz atrakciju objektam jābūt asfaltam). Tā mēs staigājām pa Mežaparku, līdz, kārtējo reizi aplūkojot karti, man iešāvās prātā ģeniāla doma, ka kartē iezīmētais dzelzceļš arī ir meklētais. :D Tā mēs gandrīz no pašas estrādes mērojām ceļu līdz jauniešu stacijai, kas nemaz nebija īstā, tur pāri bija palikuši tikai daži apdeguši dēļi. Sekojot sliedēm, gājām līdz skolas stacijai, paceļam sastopot dažus sēņotājus un dīvainus pensionārus, kas arī pastaigājās pa sagrautajām sliedēm. Skats uz pašu staciju bija diezgan patētisks, jo viss ir pilnībā izdedzis, par brīnumu jumta svars vēl nav sagrāvis šo celtni, kaut gan balsti jau sen sapuvuši un pārvietojušies prom no pamatiem. Sabildējāmies un apmierināti devāmies prom, kad atpakaļceļā ieraudzījām jauku māju, kas varētu būt viens no nākamajiem mērķiem.

Oteps

Pārējās bildes galerijā >> Bērnu dzelzceļš II

Piebilde: Māja, kas izraisīja interesi, attēlu un apraksta veidā ir pieejama arī šeit.

Pārgājiens. Salaspils memoriāls – Rīga

admin — Tue, 26 Sep 2006 20:42:52 +0000

Apsveicu, dārgie, mīļie, jaukie – pirmo daudzmaz kolektīvo bradājumu pasludinu par notikušu!

Uz forumā „pakārto” ziņojumu gan īpaša reakcija nesekoja [kauns, kauns, bradātāji!]…

Tātad, ideja bija sekojoša – ar 18. autobusu nokļūt tā galapunktā „Dārziņi 2” doties aplūkot Salaspils memoriālu naktī un atpakaļceļu līdz Rīgai mērot kājām. No Rīgas izbraucām ap deviņiem vakarā, galamērķi sasniedzām…un, izkāpjot no autobusa, konstatējām, ka ir sasodīti tumšs. Pavisam. Lieti noderēja lukturīši, kas uz pieciem cilvēkiem gan bija tikai divi. Toties zvaigznes…ārkārtīgi skaistas, žēl tikai, ka iet ar paceltu galvu ir visai nogurdinoši, turklāt pastāv iespēja nostiepties gar zemi un uzart ar degunu asfaltu. Tuvojoties Memoriālam, sajutām, ka kaut kas tik ļoti nepatīkami ož, ka elpot negribas. Tomēr sakopojām savu pacietību un gājām vien tālāk. Memoriāls, kā jau tam naktī pieklājas, bija jauks. Patiešām. Vienīgi žēl, ka vārtos esošā ekspozīcija bija aizslēgta, t.i., nepieejama. Divi biedri, aplūkojuši monumentālos veidojumus, nolēma doties atpakaļ ar autobusu [joprojām nezinu, vai tiešām ar autobusu, jo dzīvības pazīmes nav līdz šim izrādījuši :)]. Palikām trijatā – sonne, ripp, sindromz. Nu, lab, lab….nepalikām, bet gājām. Pa sliedēm. Līdz pat pašai Rīgai. Ceļš garš – aptuveni 20 km. Tomēr nosoļojām visai ātri. Sajūtas – savādas un noteikti neikdienišķas. Garām braucošie preču vilcieni saceļ tādu vēju – uh! Turklāt vēl to radītais troksnis! Lielākā daļa, ceļa, protams, bija neapgaismota, bet tas īpaši netraucēja. Posmos, kur patiešām neko nevarēja redzēt varēja ieslēgt lukturīšus, bet pārsvarā to nedarījām, jo bez tiem tomēr jaukāk. Atradām arī sliežu un gulšņu krāvumu, pareizāk sakot, veidojumu – glīti izveidotu restīti aptuveni „divu sindromz-u augstumā”, protams, ka tajā bija jāuzkāpj. Nosmērējāmies pamatīgi, ko varēja manīt pēc ripp gaišā apģērba stāvokļa un visu netīrajām rokām. Mājās pārradāmies ap trijiem naktī. Par nākamo rītu…nu, kājas. Jā, kājas bija cietušas. Kam vairāk, kam mazāk. Bet gandarījums arī liels.

Pārējās bildes galerijā >> Pārgājiens

Bīstams betons

admin — Thu, 21 Sep 2006 18:23:14 +0000

[Tagad sindromtante Jums pastāstīs, kā NEVAJAG bradāt.]

Jauka, saulaina diena. Karsti tā kā nav. Tiek ņemts velosipēds un sindromz [pleijerītim pieskandinot ausis] dodas nelielā izpētes braucienā. Aptuvens virziens, kurā meklēt kādus objektus ir zināms, līdzbraucēju nav [pirmā kļūda]. Tiek atrasts attēlos redzamais veidojums, kura tiešais [kādreizējais] pielietojums tā arī paliek neskaidrs. Konstatējama vienīgi nepārprotama saistība ar betonu, kas sacietējis un noputējis sedz praktiski visu. Šajā objektā tiek izdarīt viss iespējamais, ko darīt nevajadzētu: kāpts pa nestabilām kāpnēm, izpētīts cik, stipra ir sapuvušu dēļu grīda koka „būdiņā” kādu desmit metru augstumā virs zemes, nodibināts kontakts ar sargsuni no blakusesošās noliktavas, izložņāts zem visām konstrukcijām, no kurām laiku pa laikam atdalās pasmagi gabali [labi, ka nekrīt uz galvas]… Turklāt saulītē kļūst neizturami „silti”, ūdens, protams, nav. Brīdī, kad sindromz lūkojas uz apkārtni no torņa augšas, ierodas kaut kādi ļaudis….redzams, ka tiem arī ir savi nodomi attiecībā uz šo vietu. Situācija neiedvesmo – slāpst, karsti, lejā tikt nevar, kaut kur lejā piesliets un atstāts velosipēds [tā arī labāk nedarīt]. Sēdi un svilpo…nekas cits neatliek. Galu galā izrādās, ka nevēlamie cilvēki tikai dodas uz to pašu nelaimīgo noliktavu. Happy end [tiek realizēta nokļūšana lejā un steidzīga došanās prom].

Protams, ikvienam ir tiesības vienatnē vazāties pa svešu īpašumu un lauzt sprandu sev tīkamā vietā, bet sirsnīgi iesaku tā nedarīt.

Minētais objekts atrodas Rēzeknē.

Pārējās bildes galerijā >> Betons

Bērnu dzelzceļš

admin — Thu, 21 Sep 2006 18:13:08 +0000

Piefiksējiet: Rīga, Mežaparks, Bērnu dzelzceļš [pareizāk gan būtu teikt – tā atliekas].

Jauka vieta klusai pastaigai, iespējams, ka kādu var mulsināt sodrēji un citas degšanas paliekas. Bet tas nav tik briesmīgi kā izskatās. Pieļauju, ka agri vai vēlu dzelzceļa stacijas paliekas sabruks [varbūt pat kādam virsū], bet, kamēr tās tur vēl ir, iesaku aplūkot [ja nu vēl neesat bijuši].

Pārējās bildes galerijā >> Bērnu dzelzceļš

Lielupes tilts

admin — Wed, 20 Sep 2006 10:46:17 +0000

Pirmdienas rītā, pārrodoties no darba, sapazinos ar ripp. Viņas plāni - stopēt uz Liepāju. Dzirdot šo maģisko vārdu “Liepāja”, sirdī uzjundīja atmiņas, nostaļģija un visādas citādas sajūtas. Pieteicos par līdzbraucēju. Tomēr - laika trūkuma dēļ - tikai kādu gabaliņu - līdz vecajam labajam Liepājas šosejas Lielupes tiltam.

Diena silta, saulaina, tieši kā radīta ceļošanai, bradāšanai, stopēšanai. Tā nu stundu gaidot un ejot no Piņķu pagrieziena virzienā uz Liepājas šoseju pa Rīgas apvedceļu, nostopējam vienu puisi. Veiksmīgi tiku līdz tiltam, ripp tika tālāk.

Dzelzs tilta konstrukcija - upes vidū divi betona balsti. Visu tiltu notur trīs dzelzs posmi. Katrā posmā var uzkāpt augšā. Trepes ir tikai vienā - labajā posma pusē. Augstumu es atkal nepateikšu, pakāpienus ar neskaitīju, varbūt skatoties video to var izdarīt. Trepes sākumā ir slīpas, pašās beigās apmēram 5-7 pakāpieni ir vertikālas.

No augšas ir skaists skats uz Vidzemes līdzenumiem. Interesanti, ka marga ir tikai dzelzs posma ārējā pusē. Un tā pati ir tikai kādu metru augsta. Vienīgā daudzmaz drošā vieta - tilta stūros, kur divas margas saiet kopā un veido stūrīti.

Zem tilta ir konstrukcija, kas ļauj, griežot rokturi, pārvietoties tādos kā ratiņos un atrasties zem tilta jebkurā vietā.

Tās sajūtas, kas rodas Brocēnu cementa fūrei braucot pāri tiltam, katram jāizjūt pašam. Jau tā konstrukciju labi var sajust, kad tiltam pāri brauc vieglie auto, autobusi. Bet kad brauc piekrauts baļķvedējs vai fūre… :)

Teksts un bildes by legalize me

Pārējās bildes galerijā >> Lielupes tilts

Video >> http://www.youtube.com/v/Wnw5jwUbS-w

Tilta nestandarta šķērsošana

admin — Mon, 18 Sep 2006 19:39:22 +0000

[Pāri dzelzceļam. Starp Babīti un Priedaini.]

Visi zinām, ka tiltu var šķērsot dažādi. Tradicionālais variants ir pāriet tam pāri. Cits variants ir iziet tiltam pa apakšu. Vēl kāds variants ir tiltu šķērsot no vienas malas līdz otrai. Un noteikti atradīsies vēl kāds variants.

Šis Rīgas apvedceļa tilts piedāvā iespēju dzelzceļu šķērsot, nosacīti, pa tilta iekšpusi. Nē, tur nav durvju vai gaiteņu. Tur ir tikai betona sijas, kas veido tilta horizontālo konstrukciju. Tilta sākums un beigas ticis veidots uz uzbēruma. Pa vidu to balsta divas kolonnas – dzelzceļa labajā un kreisajā pusē. Betona sijas ir tādā garumā, ka savieno uzbērumu ar balstu, pēc tam balstu ar otru balstu, un trešais sliežu posms savieno otru balstu ar otru uzbērumu.

Tieši šīs dzelzsbetona konstrukcijas dēļ pastāv iespēja šķērsot tiltu, ejot „zem tilta”. Kā zināms, siju forma ir: platāka daļa augšpusē un apakšpusē, vidus ir sašaurināts. Līdz ar to pastāv iespēja novietot kājas un rokas uz apakšējās paplašinātās daļas. Šī paplašinātā daļa ir tieši tik liela, lai varētu novietot kāju vai roku, un vēl mazliet rezervei.

Brīdī, kad esi ar visām četrām starp šīm sliedēm – sajūtas ir visai interesantas. Vēderā mazliet kņudina augstuma vizuālā ilūzija, pie tam vēl to pastiprina tilta uzbēruma slīpums ar savām betona plāksnēm. Jo tālāk lienu, jo vieglāk paliek, sākotnējais sasprindzinājums atslābst. Tomēr joprojām, paskatoties uz priekšu, nosacīti bezgalīgs tunelis, uz leju – nosacīti bezgalīgs augstums. Rokas un kājas cenšas piespiesties pēc iespējas tuvāk pie betona sliežu iekšējās malas.

(more…)

Bolderāja [Pasha reloaded]

admin — Sun, 17 Sep 2006 19:52:39 +0000

Bradājums bez konkrēta mērķa un rezultāta.Pavasaris, vēss, pat ļoti vēss, vējš, smiltis visur…ak, jā - pareizticīgo Lieldienas 23. aprīlis [vārda dienas Juriem, Jurģiem un Georgiem]. Vienkārši gara pastaiga gar Jūru, interesi gan vairāk piesaistīja tas, kas ir krastā, nevis ūdens stihija. Viss, kas redzams fotofiksācijās atrodas turpat krastā - nekas nav jāmeklē. Brīdinājuma zīmes par suņiem, kas itkā sargājot teritoriju, neattaisnoja bradātāju cerības - neviens suns, kas vēlētos kaut ko sargāt, vai vienkārši iepazīties, netika manīts. Toties atradām uzpurni…respektīvi, kaut kur tie suņi varbūt arī ir. Protams, brīdinām, ka attēlos redzamās aktivitātes atkārtot nav ieteicams, jo tas var novest pie fiziskām traumām…vai arī izraisīt atkarību :)

Pārējās bildes galerijā >> Pasha reloaded

99 istabas

admin — Sun, 17 Sep 2006 19:17:51 +0000

Gadās arī tā, ka, bezcerīgi sēžot darbā, vai kādā citā slēgta tipa iestādē, cilvēks ar bradātāja iezīmēm nevar realizēt savas vēlmes iepriekšminēto apstākļu dēļ. Ko darīt? No nebradāšanas izraisītajām psiho-fiziskajām saslimšanām var glābt virtuālais bradājums pa 99 neticami skaistām un pārdomātām istabām.

Par pašu projektu – 99rooms, būtībā, ir unikāla parādība internetā, kurā interaktīvi savienota fotogrāfija, sienu zīmējumi, animācija un skaņa. Statistikas dati liecinot, ka pa istabiņām jau bradājuši vairāk kā 2 miljoni apmeklētāju. Pārējo informāciju var atrast tur pat, tāpat arī pastāv iespēja iegādāties šī projekta papildināto versiju.

Kā tas darbojas – pirms uzsākt ceļojumu izlasām – apskatām instrukciju. Viss izklāstīs skaidri un saprotami: jāvadās pēc tā, kāds ir kursora izskats [defaultais, „rociņa”, vairākas savienotas bultiņas]. Katrā „istabā”, izņemot dažas, animētie elementi un skaņu efekti ir „jāiedarbina” pašam, atrodot, kurā vietā paslēpts „slēdzis”. Jāatzīst, ka dažviet tie ir visai veikli nomaskēti, tāpēc visu 99 attēlu izskatīšana var aizņemt nedaudz vairāk laika, nekā plānots. Bet tas atmaksājas – process ir aizraujošs, vietām biedējošs, turklāt, ilgi meklējot „slēdžus”, pagūsti aplūkot telpas daudz detalizētāk, nekā ātri pārskatot fotogrāfijas. Vietām risinājumi patiešām pārsteidz. Zīmējumu savienojums ar pastāvošām detaļām un iekārtām izveidots organiski – brīžiem sāk pat likties, ka tā tam patiešām jābūt.

Tātad, ja tu vēl neesi starp tiem diviem miljoniem ziņkārīgo, steidzami pievienojies.

Šī ģeniālā projekta adrese pieejama te: Citi tādi

Rūpnīca “Vulkāns” [Saldus]

admin — Fri, 15 Sep 2006 15:30:55 +0000

Kā vairumā pilsētu [gan lielākās gan mazākās], ir atstāts padomju laika mantojums. Arī Saldus ir viena no tādam pilsētām. Nevisai bagāta ar tā laika pamestajām celtnēm. Daudzi teiks: „Tas taču labi, ka tā,” bet ir daļa cilvēku, kas tam nepiekritīs, piemēram, šī saita apmeklētāji.

Objekts, kas ieinteresēja, bija rūpnīca “Vulkāns”, kurā tika ražotas mēbeles. Teritorijā atrodas apmēram 5 - 7 ēkas, 2 angāri. Šī teritorija, liekas, ir privātīpašums, un vienā no angāriem ir autoserviss, tādēļ mēs [Nauris, Lomix, Fil] pieklājīgi palūdzām atļauju pastaigāt, pafotografēt. Čalis, kas strādā autoservisā negribīgi deva atļauju. Teritorija nav plaša. Ēkas ir dažādā stāvoklī - citas saglabājušās labi (no baltiem ķieģeļiem celtās), bet ir arī tādas, kas, liekas, tūlīt sabruks. Viena no tām, kas atrodas sliktākajā stāvoklī ir kurtuve. Mazliet trūka, lai paliktu tur guļam, jo kritiens no dzelzs trepēm, kuras salūza nebija patīkams.

Pastaiga tīkama, jo cilvēki, pēc teritorijas pamešanas, tur ir bijuši maz.

[haralds]

Pateicamies Haraldam arī par fotofiksācijām. Arī turpmāk ikviens, kas uzskata sevi par piederīgu bradātājiem, tiek aicināties dalīties pieredzē, iespaidos un, kas vēlams, fotogrāfijās.

Pārējās bildes galerijā >> Vulkāns

Objekts Torņkalna ielas un Vienības gatves stūrī

admin — Mon, 11 Sep 2006 19:25:26 +0000

Šis stāsts būs par to, kā ripp un sindromz devās iekarot apsargātu objektu. Morāles nebūs. Standarta amoralitāte…

Interesējošā objekta atrašanās vieta nekādā ziņā nesekmē iekļūšanu tajā – krustojums ar diezgan intensīvi satiksmi, nebūt ne pilsētas nomale. Lai padarītu pasākumu vēl jaukāku arī iekšā tikšanas iespēja ir tikai no ielas puses. Tātad, aina paveras burvīga – ap vienpadsmitiem vakarā, tieši pretī sabiedriskā transporta pieturai, laikam iedomājoties, ka šķidri krūmiņi un kociņi ir labs aizsegs, divas sieviešu dzimuma būtnes [ripp & sindromz] mēģina pārvarēt žogu…garāmgājēji klusē, kas ir visai dīvaini. Žoga uzbūve šo burvīgo [ne]veiklības treniņu dara vēl amizantāku. Respektīvi, iekāroto objektu aizsargājošā [?] sēta sastāv no parasta betona bloku žoga [augstums ne vairāk kā 1,5m] un teritorijas pusē visai apšaubāmi nostiprināta stiepļu žoga, pret kuru, protams, atbalstīties ir pagrūti. Otrā pusē sagaida tūlītēja „ievelšanās” būvgružos [ķieģeļu lauskas, skārda gabali, tualetes pods…vārdu sakot, ko gan vēl vajag, lai tumsā izlauztu kāju?]. Tiekot pāri pirmajām drazu kaudzēm, atklājas pirmā ieeja ēkā, kas arī tiek izmantota, un labi, ka tā, jo, jau esot iekšā, bradātājas konstatē faktu, kas manāmi sabojā pasākumu – pagalmā, paslēpusies starp gružu kaudzēm, stāv sarga būdiņa [ar prožektoru], tāpēc ar lukturīšiem un fotoaparātu jārīkojas piesardzīgi. Protams, domāt, ka sargs to vien dara, kā stāv pie lodziņa un vēro, vai iet regulārās nakts apgaitā, būtu muļķīgi, bet piesardzība nenāk par ļaunu. Tomēr, ēku izvietojuma un konstrukcijas dēļ, pilnīgi nemanot nokļūt visās interesējošajās vietās nevar…vismaz tajā diennakts laikā. Telpas ir pilnīgi tukšas, vietām redzams, ka kaut kas ir dedzis, no ceturtā stāva loga paveras burvīgs skats, bet tikt uz jumta nevar….vai tāda iespēja vienkārši netika atrasta. Ja ir vēlēšanās, var iekļūt bēniņos, kas gan netika izdarīts, toties visas pagraba pažobeles gan izpētītas. Galu galā – secinājums ir viens, ja ne sargs, tad vieta ir pat ļoti jauki bradājama…un, ņemot vērā, ka iekļūt tur var pat meitenītes bez īpašas fiziskas sagatavotības, tikt iekšā var ikviens.

Pārējās bildes galerijā >> Torņkalna iela

Postmodernais projekts „A.Kareņina”

admin — Sat, 09 Sep 2006 14:41:39 +0000

Lai piedod mums dižais klasiķis Tolstojs par šo interpretāciju, bet nenoturējāmies…

Fotofiksācija par tēmu „A.Kareņinas traģiskā nāve zem vilciena”: projekts spontāni realizēts bradājuma Dārziņi – Rīga [pa sliedēm] ietvaros, darbības vieta – stacija „Gaisma”, galvenajās lomās – Anna Kareņina [virtuālajā vidē atpazīstams kā subjekts, mēdz maskēties arī zem citiem vārdiem], cilvēks uz perona [filologu sektas pārstāve Jaša], vilciens Rīga-Maskava un „eļektrička”, kas vēlējās palikt anonīma, Kareņinas kurpes uz platformas [bradātāja ikdienas apavi], masu skatos bez atlīdzības piedalās stabi, objektīva otrā pusē bļaustās sindromz.

Pārējās bildes galerijā >> Projekts Kareņina

Bradātāju domubiedru grupa portālā draugiem.lv

admin — Fri, 08 Sep 2006 15:25:30 +0000

Portālā draugiem.lv ir izveidota vislatvijas bradātāju domubiedru grupa bradajumi [ja nesanāk nokļūt tur pēc saites, šī grupa atrodama vai nu Hobiju sadaļā vai arī meklējot pēc nosaukuma bradajumi]. Aicināti pievienoties visi, kas uzskata sevi par piederīgiem jebkādā atrašanas un ieraudzīšanas procesā.

Stikla dzīves svinēšana – Noliktava [Rēzekne]

admin — Thu, 07 Sep 2006 21:59:54 +0000

Vēl viens objekts no Rēzeknes industriālās zonas. Orientieri, kas varētu palīdzēt to atrast: stacija Rēzekne 2, Gaisa tilts, Naftas bāze.

Kas attiecas uz iekļūšanu, tad šajā vietā bradātājiem vārti ir plaši atvērti [vārda tiešā nozīmē]. Teritorijā: vairākas pamestas ēkas, daudz savādu stikla [un ne tikai] veidojuma, par kuru pielietošanu cilvēkam ar labi attīstītu iztēli labāk neaizdomāties…stikla caurules, lielu izmēru kolbveida trauki, lauskas un stikla putekļi visur…patīkams plīstoša stikla troksnis, sperot katru soli…Dažās telpās sienas izskatās tā it kā būtu cietušas no skābes, bet uz ķieģeļiem ar melnu krāsu uzrakstīts, kāda skābe tajā vietā atradusies. No pašām vielām gan ne smakas [un labi vien ir…].

Šī objekta pozitīvākā iezīme – no tā ir iespējams piekļūt gan Naftas bāzei, gan Dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcai, gan citiem objektiem, kas citādi ir gandrīz vai nepieejami.

Pārējās bildes galerijā >> Noliktava

Mežaparka māja [savādā plānojuma upura piezīmes]

admin — Thu, 07 Sep 2006 20:39:16 +0000

Atrašanās vieta: Mežaparks, Meža prospekts [pretējā virzienā tramvaja līnijai dažu minūšu gājiens no Zoodārza].

Objekts bradātājiem bez ambīcijām, valsts īpašums [kas nav mazsvarīgi], tomēr visai interesants. Iekļūšana grūtības nesagādā, jo mūsu valsts ne īpaši gādā par savu īpašumu drošību [diemžēl, vai par laimi?]

Ko tur var atrast? Daudz drazu…nē, nu vienkārši – šausmīgi daudz drazu! Pagrabs – pilns aizpērnajām lapām, iekšā ļoti vēss. Pirmajā stāvā acis priecē tā saucamā „virtuves iekārta”, kas uzdzen nostaļģiju pēc skolas ēdnīcas…un vēl…kārtējo reizi nākas secināt, ka arhitektu fantāzija ir nepārspējama. No ārpuses, esot pie skaidras apziņas, var konstatēt vairāku stāvu esamību šajā pamestajā vietā, bet iekšā [ar tik pat lielu skaidrību] – konstatēt to neesamību. Paradokss? Nē, vienkārši NAV atrodamas kāpnes! Tāpēc, lai apmierinātu savu ziņkārību, bradātājam jātiek atkal laukā, kur, iedomājoties, ka viņš ir partizāns, kas slēpjas no viltīgajiem ienaidniekiem [apkārtējo privātmāju garlaikotajiem iemītniekiem], jāapcilpo mājai no kādas citas puses. Respektīvi – jāatrod vēl vienu, šķietami aiznaglotu, ieeju – izeju. Šajā vietā grūtības var rasties nestandarta izmēru ziņkārīgajiem – iekšā var iekļūt pa ļoti šauru spraugu, turklāt, izvairoties no naglām [sīkāki eksemplāri to izdarīs visai vienkārši]. Tālāk? Joprojām drazas…

Rezumējums: objekts, ko var apmeklēt garāmejot, nesagādās nekādus īpašus pārsteigumus, tomēr ir apskates vērts, lai vēlāk būtu viela pārdomām par arhitektūras un plānojuma īpatnībām [kaut kas tur patiešām nav īsti normāli].

Pārējās bildes galerijā >> Mežaparka māja

VEF/Sarkanā zvaigzne [iznīcības skaistums, skumjas un paranoja]

admin — Wed, 06 Sep 2006 07:36:08 +0000

Pāris vārdi iz VEF vēstures. Rūpnīca dibināta 1919.gadā, galvenokārt bija uzskatāma par radiorūpnīcu, bet ražoja arī daudz ko citu: telefonus, kinoprojektorus, putekļu sūcējus, elektriskos skaitītājus, aeroģeneratorus, šoseju veltņus, vēja rotorus, lidmašīnas [!] arī miniatūro fotokameru MINOX u.t.t.

Bet tagad…rūpnīcas, pareizāk sakot, to pamestās telpas ir vien kariesa skarts zobs pilsētas rūpīgi pulētajā smaidā.

Objekti, ko droši vien varu saukt par sev tuvāko bradājumu vietu…tāpēc piedodiet, ka vietām ieslīgšu liekvārdībā.

(more…)

AURORA [reiz bija]

admin — Wed, 06 Sep 2006 07:31:09 +0000

Sensenos laikos, Mazajā Nometņu ielā pie Māras dīķa pastāvēja rūpnīca AURORA, kurā čakli ražoja zeķes un apakšdrēbes, t.i., veļu…Labi, nepārspīlēsim, tie laiki nemaz nebija tik seni, bet nu jau šis objekts nepastāv. Tās vietā ar laiku tiks uzcelti dzīvojamie nami un varbūt to iemītnieki pat nenojautīs, ka agrāk šeit nāca bradātāji…

Tāpēc visiem, kas nepaguva, nepaspēja, nezināja, var tikai pateikt, ka TUR bija: apokaliptiska aina pagalmā, nepārprotama cilvēku nesenas klātbūtnes sajūta, dažādi specifiski, neizprotamas nozīmes aparāti, ar ražošanu saistīti dokumenti, kabineti ar aizkariem, skapis ar gāzmaskām, daudz nepabeigtu zeķīšu un krāsainu lupatiņu, ratiņi, kuros varētu vizināties, milzīgas krāsnis, Puškina portrets pie sienas, diegu spoles, papīra ruļļi, sapņu tulkojamā grāmata, instalācija no gāzmaskām un respiratoriem, skats uz Māras dīķi un Daugavas otru krastu…

Neaizmirstama vieta, kurā gribētos atgriezties tāpat kā VEFā…tikai vairs NAV.

Lai dus mierā.

Pārējās bildes galerijā >> Aurora

Salaspils memoriāls

admin — Wed, 06 Sep 2006 07:27:14 +0000

Atrašanās vieta – starp Doles un Dārziņu dzelzceļa stacijām, kādu puskilometru no dzelzceļa. Ejot no pie šosejas novietotās zīmes: garām kapiem pa kreisi un pāri sliedēm. [bet var arī neatrast, ja īsti nav zināms, kur objekts atrodas :)]. Memoriāls izveidots bijušās koncentrācijas nometnes vietā (1941.-1944.g.), vārtu būvē iekārtota neliela ekspozīcija, no kuras var uzzināt par šo vietu mazliet sīkāk.

Dienas laikā ir iespēja, ka starp milzīgajiem akmens tēliem nebūsiet viens, jo tūristu grupas, kā izrādās, šo vietu apmeklē visai čakli. Tāpēc iesakām doties uz memoriālu naktī, kad pilnīgā klusumā tikšķ metronoms un monumentālie silueti uz tumšo debesu fona izskatās kā dzīvi, bet tikai no citas realitātes.

Pārējās bildes galerijā >> Salaspils memoriāls

Bolderāja [bradājums-pikniks vienā cēlienā]

admin — Wed, 06 Sep 2006 07:23:53 +0000

* Ja gadās aizklīst līdz Bolderājai un molam, tad, lai Jums top zināms, ka, pagriežoties pie mola prom no jūras, pa jauku meža taciņu var nonākt pie kādreiz iecerētas būves, kura tā arī nekad netika pabeigta. Ļoti iespējams, ka tur tiktu laboti/taisīti ūdens transporta līdzekļi, bet visa iecere tā arī stāv – apaugusi ar sīkiem krūmiem un kociņiem. Pati celtne nosacīti sastāv no divām daļām: vienas angāra tipa un otras vairākstāvu [cik tieši, neatceros…vecuma skleroze] mājas.

(more…)

Virs un zem tiltiem

admin — Tue, 05 Sep 2006 15:53:36 +0000

Tilts – viens no ģeniālākajiem cilvēces izgudrojumiem [uzreiz pēc riteņa, elektrības un vienreizējās lietošanas kabatlakatiņiem :)]. Dažādi pēc konstrukcijas un izmantotā materiāla tie vienlīdz centīgi pilda savas funkcijas līdz pat sabrukšanai, un viena no tiltu, neapšaubāmi, svarīgākajām funkcijām ir kalpot par bradājumu objektiem. Jo tie ir interesanti un pietiekami bīstami.

Tagad mēs Jums pastāstīsim par diviem jaukiem tiltiņiem, kas ir identiski pēc savas uzbūves: dzelzs tilti Juglā un Carnikavā [kalpo kā dzelzceļa tilti].

Juglas tilts ir vienkārši sasniedzams, nekādi šķēršļi ceļā uz to nav sastopami, sabiedriskais transports uz Juglu arī kursē pietiekami regulāri….tātad, šis bradājums ir gluži elementārs. Skats no tilta augšas ir patiešām jauks, pilsētas gaismas naktī, Juglas ezeri…Tiem, kas baidās no augstuma, neiesakām. Kaut gan sevišķi tālu no zemes galu galā neatradīsieties, fobiju skartajiem var rasties problēmas ar pašu tikšanu augšā – stāvi metāla pakāpieni, kas ziemā ir apledojuši, nevieš īpašu drošības sajūtu. Kopumā – pozitīva metāla konstrukcija bradātājiem ar labu līdzsvara izjūtu un bez bailēm no augstuma.

Tilts Carnikavā vēl ir jāatrod, bet tā kā apdzīvotā vieta nav īpaši liela, tad nemaz tik ilgu laiku tas neaizņems. Konstrukcija: identiska Juglas tiltam. Dabasskatu mīļotāji var papriecāties par to, cik skaista ir Gauja. Šī tilta priekšrocība ir tāda, ka iespējams uzkāpt ne tikai pašā konstrukcijas augšā, bet arī ielīst zem tās – nelielās, klaustrofobiju izraisošās „telpās” starp tilta balstiem un sliedēm. Palielāku izmēru bradātājam tas gan var sagādāt zināmas grūtības, taču sajūta, kad dažus centimetrus virs galvas brauc pāri vilciens ir neaprakstāmi laba.

Pārējās bildes galerijā >> Dzelzs tilti

Ziemeļu iela [Rēzekne]

admin — Tue, 05 Sep 2006 15:50:40 +0000

Iela atrodas Rēzeknes industriālajā zonā, kas ir interesenta visā kopumā, jo lielāku un mazāku objektu skaits uz vienu teritorijas platības vienību pārsniedz vispārdrošākās bradātāja cerības.

Konkrētais objekts atrodas pašā Ziemeļu ielas galā, diemžēl informāciju par to nav iespējams atrast. Visdrīzāk tā ir bijusi kādas rūpnīcas administratīvā ēka. Viens no drošākajiem objektiem, kādā ir būts, taču interesanti būs tikai tiem, kas prot ieraudzīt detaļas, t.i., atsevišķas interesantas lietas, jo ēka ir pilnībā izdemolēta. Dažās telpās gan vēl ir atrodamas veidlapas, darba grafiki un nez no kurienes uzradušās automašīnu riepu kaudzes. No jumta var apskatīt apkārtesošo rūpnīcu monumentālos korpusus…visu, kas atlicis no kādreiz attīstītās ražošanas zonas, jo pašlaik lielākā daļa no tām vairs nestrādā, vai arī dara to tikai ar minimālu jaudu [par Rēzeknes objektiem rakstīsim arī turpmāk]. Ja šī vieta būtu grāmata, tad spilgtākais citāts – ar eļļas krāsu zīmētie „burbuļi” uz sienas.

Pārējās bildes galerijā >> Ziemeļu iela

Vagonu parks [Rīga, Maskačka]

admin — Tue, 05 Sep 2006 15:46:55 +0000

Parks tiem, kas sliedes un vilcienus mīl vairāk par glīti apcirptiem dzīvžogiem un karuseļiem. Pāris vietās atrodami uzraksti, kas vēsta, ka nepiederošas personas teritorijā nav vēlama parādība. Ja uzskatāt sevi par piederošu, vai protat izvairīties no acīgajiem dzelzceļniekiem un negaidot kustību uzsākošiem vagonu sastāviem, tad šī būs īstā vieta vakara pastaigai [dienas laikā intensīvās vilcienu kustības un darbinieku skaita dēļ atrašanās tur var būt pat bīstama].

Pasažieru un preču vilcienu vagoni, protams, ir aizslēgti, bet tas netraucē iztēloties, kāds miers tur iekšā valda – bez cilvēkiem, kontrolieriem, smakām, ogļu un kokmateriālu kravām. Dažos vagoniņos gan var tikt iekšā, ja izdodas tos uziet un nav bail :)

Matīsa cietuma tiešā tuvuma dēļ pēc dīzeļdegvielas un vilcieniem tur nesmaržo, bet pēc svaigi ceptas maizes gan…

Pārējās bildes galerijā >> Vagonu parks [Maskavas priekšpilsēta]

bradajumi.lv

admin — Sat, 02 Sep 2006 11:51:40 +0000

Bradājums, bradātājs, objekts? Kas tie par zvēriem un ar ko tos ēd?

Šis saits ir izveidots ar domu dažādos aspektos aplūkot to, ko mēs saucam par bradāšanu. Jēdzienu urbantrip un trespassing [un, iespējams, arī citu] pastāvēšana mums nemaz nav sveša. Tomēr bradājums pēc būtības ir kas daudz plašāks. Tas ietver sevī gan pirmo, gan otro, gan citas [brīžiem neiedomājamas] lietas. Mūs, bradātājus, interesē ikviens atrašanas process. Pilsētvides citādā estētika [pamestas un puspamestas ēkas, rūpnīcas, vagonu parki], civilizācijas nostūri, savādi un mazliet sveši pēc kādreizējās cilvēku klātbūtnes, jā, arī vietas, kurās nav ne betona putekļu, ne rūsas, bet tikai klusums – viss, kam ikdienā paliek nepamanīts, vai tikai uz mirkli pavīd kaut kur redzes lauka perifērijā.

Cenšoties ieraudzīt, atrast, mēs esam nonākuši pie secinājuma, ka apkārt ir tik daudz brīnišķīgu, ar citādu skaistumu apveltītu vietu un lietu, kuras vienkārši ir jāiemācās redzēt. Tas nemaksā necik, tas ir aizraujoši , kaut gan ne tik sterili droši kā, piemēram, iepirkšanās, vai citas komercializētās un aizspriedumos ieslīgušās sabiedrības radītās izklaides. Bradātāji nenodarbojas ar huligānismu vai vandālismu, jo mēs cienām to, kas ir apkārt, un tikai daži interesanti kadri ir tas, ko mēs paņemam līdzi [parasti], jā, un veselīga adrenalīna devu kopā ar pozitīvu noskaņojumu arī. Tas ir svarīgi tāpēc, lai arī citi mūsu apmeklētajos objektos [tā mēs saucam savus atradumus] ieklīdušie ieraudzītu tos tik pat skaistus.

Mēs neaģitējam Jūs riskēt ar savu veselību [vai varbūt pat dzīvību] dodoties bradājumos, pārkāpt likumu [jo katrs objekts kādam pieder un par atrašanos tajā varētu draudēt kriminālatbildība]. Kā jau ikvienai darbībai, arī bradāšanai jābūt apdomātai, lai tā būtu droša gan bradātājam, gan apkārtējiem. Sīkāk par to sadaļā Kas un Kā?

Tomēr, zinot, ka mums līdzīgo nav mazums un šis pasākums ir pietiekami interesants arī vērotājam no malas, t.i., caur monitoru, aicinām Jūs izteikt savas domas, idejas, viedokļus gan par šo saitu, gan bradāšanu kā tādu, kā arī pievienoties mums šeit ar saviem aprakstiem, fotogrāfijām un noderīgu informāciju!

P.S. Ar mums var sazināties sadaļā Kontaktiem.

P.P.S. Projektu bīda krizdabz [tehniskā realizācija, bradā], sindromz [bradā, bildē [sadarbībā ar Kaķa kungu], apraksta]