RIMI veikalā tu esi nopircis Lielo, dzelteno labdarības kalendāru (to, par kuru vakaros stāsta TV3) un jau avansā jūties mazliet gandarīts par nākamo gadu. Viens mazs un vērtīgs darbiņš padarīts – Tava ziedotā nauda palīdzēs mazajiem slimniekiem vienīgajā bērnu slimnīcā šajā valstī.

Tu piekarini kalendāru pie sienas, paņem rokās dzeltenās uzlīmītes un sāc domāt, kādu vēl tādu labu izdarīt pašam sev, savai ģimenei, savai ielai, skolai, draugiem, kaimiņiem un… Un nejauši secini, ka katrs labais darbs ir domāts tev pašam, jo tas esi tu, kurš kļūst Lielāks līdz ar katru paveikto darbu, kas padara šo pasauli labāku.

. . .

Bet pirms kalendārs nonāca RIMI veikalos, bariņš brīvprātīgo no Twittersfēras kustības Lielie bērnu slimnīcai gandrīz nedēļu vakara un nakts stundas pavadīja tipogrāfijas telpās, šķirojot nule kā sadrukāto kalendāru…

Bet pirms tam McĀbols tipogrāfijas mašīnas laida pasaulē tūkstošiem lokšņu ar kalendāra lapām un mazajām, dzeltenajām uzlīmītēm. Kalendāra krustmātes – @Limbuka, @Ilona_Vaivade_ un @Wagneeze – tobrīd aizmirsa ceļu uz mājām pavisam…

Bet pirms tam māksliniece Ieva Semule piemērīja zīmējumu ietērpus Gata fotodarbiem, līdz tika atrasts labākais. Vēl mazliet pieslīpēti teksti un pēc vairāku nedēļu darba kalendāra makets beidzot bija gatavs…

Bet pirms tam Gata Rozenfelda fotostudijā f64 mazā Līva Klēģere un Ēriks Homka cītīgi sapņoja par lieliem darbiem. Un to, ko izsapņoja, to arī paveica…

Bet pirms tam Twittersfēra un Draugiem.lv pārvērtās par talantu aģentūru – tika meklēti modeļi topošajam labdarības kalendāram…

Bet pirms tam zibenīgi tapa skice izvēlētajai kalendāra idejai, ar ko praktiķiem doties pie lielajiem cilvēkiem lielajos veikalos, kamēr radošie ķeras pie idejas piepildīšanas dzīvē…

Bet pirms tam e-pastos plosījās virtuāla „prāta vētra”: kādam būs būt Lielo kalendāram?…

Bet pirms tam bija viena vēstule…

Bet pirms tam bija darba dienas vakars McĀbols tipogrāfijā ar Vilni, Ģirtu, Inesi, vīnu un sarunām par to, kā kļūt lieliem – palīdzēt bērniem slimnīcā.

Jā, tā tas bija.

www.lielie.lv

Runājot par dievbijību, pats galvenais ir tas, lai cilvēkam būtu pareizs priekšstats par dieviem. Cilvēkam ir jāzina, ka dievi ir, ka viņi virza pasauli labi un pareizi, ka viņi ir lēmuši, lai tu viņiem paklausi un samierinies ar visu, kas notiek, kā arī labprāt un ar pārliecību seko viņu lēmumam, jo tas izriet no labākiem nodomiem.

Tādējādi tu nekad dieviem nepārmetīsi un neapvainosi viņus, ka viņi nerūpējas par tevi. Bet tas viss ir iespējams tikai tad, kad tu labā un ļaunā jēdzienus atšķirsi no visa, kas nav mūsu varā, un nesāksi meklēt tos tikai tajā, kas patiešām ir mūsu varā.

Jo, kamēr tu kādu no tiem uzskati par labumu vai ļaunumu, tev neizbēgami vajag izteikt pārmetumus vaininiekiem un ienīst tos, ja tu neesi sasniedzis visu, pēc kā tu esi tiecies, vai tev atgadījies kaut kas tāds, ko tu neesi vēlējies. Jo katra dzīva radība pēc savas iedabas tiecas vairīties no visa, kas tai liekas kaitīgs, turpretim visu, kas tai liekas derīgs kopā ar pašiem cēloņiem, tā tiecas iekārot un apbrīnot.

Epiktēts, grieķu filozofs (55.-135. g.m.ē.) Fragments no grāmatas Epiktēts. Rokasgrāmata. Izdevniecība Zvaigzne, 2009.

* * *

Я вас любил: любовь еще, быть может,
В душе моей угасла не совсем;
Но пусть она вас больше не тревожит;
Я не хочу печалить вас ничем.
Я вас любил безмолвно, безнадежно,
То робостью, то ревностью томим;
Я вас любил так искренно, так нежно,
Как дай вам бог любимой быть другим.

Aleksandrs Puškins (1829)

. . .

397 nedēļas un viena diena. Tā bija nejaušība, kuras dēļ nokļuvu savā pirmajā un vienīgajā reklāmas aģentūrā. Pavisam īstā. Ar īstiem cilvēkiem, attieksmi un sajūtām. Ar asinīs ierakstītu filozofiju: DARI AR DOMU. Trīs vārdi, ar kuriem pietiek, lai izvērtētu, saprastu, paskaidrotu un sajustu.

Tās bija ļoti skaistas, grūtas un bagātas dienas. Ar visu iespējamo emociju gammu. Visu. Esmu un vienmēr būšu pateicīgs tai nejaušībai un satiktajiem cilvēkiem, ar kuriem kopā tas tika piedzīvots.

Tagad tam pielikta pieturzīme. Uz kādu brīdi. Reklāma iztukšo.

Šīs skaņas šorīt tā paņēma „aiz aknām”, ka nolēmu padalīties. Vispirms noklausies. Tikai noklausies. Pēc tam klausies vēlreiz un ieskaties to cilvēku sejās. Tur ir Viņš.

(Akardeonu grupa Motion Trio no Polijas (Ak, izrādās, viņi ir bijuši Rīgā pirms gada!) un leģendārais Bobby McFerrin.)

. . .

+ video ar Bobby McFerrin uzstāšanos 2009. gada Pasaules zinātnes festivālā – kā vēl viens pierādījums, ka mūsu smadzenes ir radītas, lai taptu skaistais. Tik jānomaina programma.

Cik skumji, ka labie vārdi
top nodzīti gluži kā zirgi.

Es ieliku Sparam ausī
koltu un šāvu, ka rīb.

Ai, ķēvīte Labestība,
kam viņi tevi tā trenca?

(Es gāju no vārda pie vārda,
un avīžu žurkuļi blenza.)

Panks brēca, ka jāšauj vēl.
Nav ložu…
Pēdējā sev.

Klāvs Elsbergs. 1986. gads. No krājuma Dzeja.
Apgāds Mansards.

12.10.2009. Plkst. 7:36. Ķekava.

1. Dortmundes koncertzāle. Reklāmas aģentūra Jung von Matt (Vācija, Hamburga, 2007). 2. Ķīnas Centrālā televīzija. Reklāmas aģentūra MMIA (Ķīna, Pekina, 2009). 3. Ljósið (Gaisma) – klips islandiešu mūziķa Ólafur Arnalds darbam no albuma Found Songs. Režisors Esteban Diácono (Argentīna, Buenosairesa, 2009).

4. With Rain – klips japāņu mūziķa Yasuhiko Fukuzono (Aus) darbam no albuma Curveland. Režisors Takafumi Tsuchiya (Japāna, Tokija, 2007).

Tas notika pirms gadiem desmit ar krietnu plusiņu. Kādā darba dienas vakarā teātra režisors un pedagogs Modris Tenisons, kurš tobrīd ar savu radošo prātu palīdzēja jaunajai radiostacijai Super FM, veda mani savā auto no Bezdelīgu ielas pāri Vanšu tiltam. Viņš stāstīja par nesenu notikumu – studenti viņu bija uzaicinājuši uz savu darbu skati.

Tenisona kungs sēdēja starp skatītājiem priekšējās krēslu rindās un drīz vien viņu pārņēma stindzinoša doma: „Vai tiešām es to esmu viņiem mācījis? Vai tā viņi to ir sapratuši?” Vakars bija sabojāts un prāts – nemierīgs. Taču tad pēkšņi kaut kas mainījās. „Es sapratu,” teica Tenisona kungs: „Ka tajā brīdī skatījos ar acīm, kas gaida to, ko grib redzēt, nevis ar acīm, kuras redz to, ko tām rāda.”

Tajā brīdī tapu apskaidrots. Un šī ir viena no retajām apskaidrības reizēm, kuras pēdas joprojām ir palikušas. Paldies Jums, Tenisona kungs.

Ārzemju mākslas muzejā Indonēzijas vēstniecība Zviedrijā rīkoja wayang izrādi – vissenāko leļļu teātra formu, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Izrāžu uzbūve nav mainījusies gadu simtiem. To sižeti aizgūti no hinduistu svētajiem rakstiem, bet viņu dievi nav miruši – tie dzīvo līdzi tam, kas notiek šobrīd, un var pēkšņi runāt, piemēram, par Holivudu, lai pēc tam atkal pievērstos Rāmas un Sītas attiecībām. Ēnu teātra lelles izgriež no bifeļa ādas un tās vada viens leļļu meistars ar asistentu. Wayang (tulkojumā – ēna, spoks) izrades tradicionāli pavada gamelāna orķestris – sitaminstrumentu grupa, kuru veido dažādas formas un izmēra gongi, bambusa ksilofoni un bungas.

Cik maksāja šis divu stundu ceļojums eksotikā? 3 latus. Atkal pārņem vieglas, bet pozitīvas šausmas. Paldies Ārzemju mākslas muzejam!

Te video (Paldies, Linda!), kurā redzams wayang leļļu tapšanas process.

Un te gabaliņš mūzikas, lai sajustu gongu orķestra vibrācijas.

Gamelan Gong: Barong Dance (Indonesia / Bali)

Visiem zāļu tēju, eko dzīvesveida un latviskās dzīvesziņas kopējiem, visiem, kas jau paspējuši noilgoties pēc vasaras, rīt, 6. oktobrī, gabaliņš saules būs atrodams izziņas un kultūras centrā Miervidi.

Tur notiks Zāļu sievas zelta padomu seminārs. Kā stāsta, jau otrais, un kā esmu dzirdējis no cilvēka, kura sarūpētās tējas pats tagad (dažreiz) dzeru, pirmais pasākums esot bijis brīnišķīgs un ļoti noderīgs iegūtās informācijas ziņā. Vairāk par zāļu pasākumu, ko vadīs ventiņu stāstniece Līga Reitere, lasi šeit: www.miervidi.lv.