Latvijas Radio 2 - īpaši Armīnam Ronim un Baibai Palkavniecei

Olimpiskajai Solidaritātei un Latvijas Olimpiskajai komitejai -  īpaši Aldonim Rubļevskim

Latvijas valsts mežiem - īpaši Tomasam Kotovičam

BN „Kurši” - īpaši Sandrai Kaucei

Latvijas Olimpiešu klubam - īpaši Inesei Jaunzemei

Latvijas Dzelzceļam - īpaši Sanitai Galaganovai

RIMI - īpaši Zanei Eniņai

interneta karšu portālam www.kurtuesi.lv - īpaši Dainim Kreilim

„Burusportam” - īpaši Mārtiņam Lucānam

piedzīvojumu parkam „Tarzāns” - īpaši Ivaram Ciagūnam

SIA „Milda KM” - Līgai Āboliņai un Ivetai Minātei

Hanzas Maiznīcai - īpaši Ilzei Māliņai

Rīgas Skolēnu domei - īpaši Baibai Vārnai

Velokurjeram - īpaši Oļegam Stoļarovam - Zariņam

kino pilsētiņas „Cinevilla” kolektīvam

Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam - īpaši Ivetai Ārgalei

portālam www.draugiem.lv - īpaši Guntaram Meluškānam

Dundagas pašvaldībai - īpaši Ālandai Pūliņai

MILZĪGS paldies arī visām pašvaldībām, kas mūs sagaidīja, viesu namiem, kempingiem un tiem cilvēkiem, kuru sirsnību mēs izmantojām un baudījām visa ceļa garumā. Paldies!

Vairāk zaļu domu vēlot, Jūsu Projekts Pēdas!

Šodien plkst. 10:00 dalībnieki veic vēl pēdējo ceļa posmu - 30 km garo Dundagas velomaršrutu „Barona aplis”, kura laikā būs iespēja apmeklēt Dundagas slavenākās vietas, ciemoties pie Krišjāņa Barona pēctečiem un cienāties ar Kurzemes dižraušiem un pūdeli. Pēc šī velomaršruta plkst. 17:00 „Barona takas” dalībnieki ar autobusu dodas atpakaļ uz mājām - Rīgu.

Katru gadu velomaratona pēdējā dienā ar īpašu dāvanu tiek apbalvots izturīgākais un aktīvākais dalībnieks, kurš veicis visu ceļa posmu nepārtraukti no Tartu līdz Dundagai. Šogad aptuveni 1000 km garo maršrutu no sākuma līdz beigām kopumā veica septiņi dalībnieki: Ilze Iesalniece, Ansis Zadiņš, Edgars Ričis, Egils Niedrupe, Betija Cīrule, Andris Romans un Aiga Paegle. Tā kā šogad īpaši karsto laika apstākļu dēļ velomaratons prasīja milzu spēku un izturību no visiem velobraucējiem, tad īpašā balva - 100 Ls Barona naudas zīme - tiek visiem septiņiem dalībniekiem kopā. Tomēr, lai vēl īpaši izceltu šo brašo velobraucēju veikumu, „Barona takas” organizatori katram no viņiem par piemiņu dāvina „Ūdens monētu”.

„Barona takas” organizatori saka lielu un sirsnīgu paldies visiem velomaratona atbalstītājiem: Latvijas Radio 2, Olimpiskajai Solidaritātei, Latvijas Olimpiskajai komitejai, Latvijas valsts mežiem, ,, BN „Kurši”, Latvijas Olimpiešu klubam, Latvijas Dzelzceļam, RIMI, interneta karšu portālam www.kurtuesi.lv, piedzīvojumu parkam „Tarzāns”, SIA „Milda KM”, Hanzas Maiznīcai, Rīgas Skolēnu domei, Velokurjeram, kino pilsētiņai „Cinevilla”, Latvijas Etnogrāfiskajam brīvdabas muzejam, portālam www.draugiem.lv un „Burusportam”.

Uz tikšanos nākamgad - „Barona takā” 2011!

Mīļi aicināti visi šī un arī iepriekšējo gadu braucienu dalībnieki, atbalstītāji un līdzjutēji! Ieeja bez maksas.

Šogad Latvijas Radio 2 katru dienu no 7.jūlija seko līdzi „Barona takas” norisei, kas notiek par godu Krišjāņa Barona 1859.gadā veiktajam ceļojumam pa Latviju, dodoties kājām no studijām Tērbatā uz mājām Dundagā. Velomaratona laikā dalībnieki sadarbībā ar pašvaldībām popularizē eko-tūrismu, sporto, dzied, stāda kokus un iepazīst Latvijas skaistākās vietas un tūrisma objektus.

„Barona takas” pašā pēdējā dienā, 23.jūlijā, plkst. 10:00 dalībnieki veiks pēdējo ceļa posmu - 30 km garo Dundagas velomaršrutu „Barona aplis”, kura laikā būs iespēja cienāties ar Kurzemes dižraušiem un pūdeli. Pēc šī velomaršruta „Barona takas” riteņbraucēji ar autobusu dosies atpakaļ uz Rīgu.

Uzziņai:

Jau sesto gadu pēc kārtas 7. - 23.jūlijam vides organizācija „Projekts Pēdas” organizē velomaratonu „Barona taka”. 17 dienu garajā ceļā no Tartu (Igaunija) līdz Dundagai ikvienam ir iespēja iepazīt Latvijas skaistākās vietas, atstāt aiz sevis iestādītus kokus, iegūt jaunus draugus un neaizmirstamus piedzīvojumus, nobraukt 1000 km ar velosipēdu, šķērsojot visu Latviju pa maršrutu, ko savulaik 24 gadu vecumā ar kājām veicis mūsu izcilais latvietis, Dainu Tēvs, - Krišjānis Barons.

Velomaratonu atbalsta Latvijas Radio 2, Olimpiskā Solidaritāte, Latvijas Olimpiskā komiteja, Latvijas valsts meži, BN „Kurši”, Latvijas Olimpiešu klubs, Latvijas Dzelzceļš, RIMI, interneta karšu portāls www.kurtuesi.lv, piedzīvojumu parks „Tarzāns”, SIA „Milda KM”, Hanzas Maiznīca, Rīgas Skolēnu dome, Velokurjers, kino pilsētiņa „Cinevilla”, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs un www.draugiem.lv. „Barona takas” velosipēdiem servisu nodrošina „Burusports”.

Pārvietošanās notiek laivojot vai ejot/skrienot, aktīvākajiem sportotājiem arī ar velosipēdiem. Jāpiesaka tikai komanda, kas sastāv no 3 cilvēkiem un organizatori Jums piedāvās labu izklaidi visai ģimenei vai draugu pulkam. Papildus nekāds ekipējums vai īpašas zināšanas nav nepieciešamas.

Sacensību dalībniekiem tiek piedāvātas trīs veidu disciplīnas:

Tautas klase jeb „Chill out” - pārvietojas ar laivām 12km pa  Abavas un Ventas  upēm, kas tiek veikts bez laika uzņemšanas,  vērtēšana notiek tikai ar krastos  izvietotu  uzdevumu palīdzību (izpildīšanas ātrums, apķērību u.t.t. ).

Sporta klase veic to pašu maršrutu, tikai ar sarežģītākiem uzdevumiem, papildus nāk kāju posms (orjentēšanās) 8km garumā un visa distance veicama uz laiku. Kontrollaiks 8 stundas.

Elites klase - domāta jau profesionāļiem, kam paredzēts daļu distances veikt ar velosipēdiem -  ap 50 km, kāju posms (rogainings)  - ap 20 km, kā arī laivu posms 8km un grūtākie specuzdevumi. Kontrollaiks 12 stundas.

Piedzīvojumu sacensības notiek ar mērķi iepazīt Latvijas skaistākās vietas, kā arī veicināt aktīvu atpūtu. Latvijā piedzīvojumu sacensības iegūst arvien lielāku popularitāti, kam pamatā ir interese aktīvi pavadīt vasaru.  Iepriekšējo gadu katra posma sacensībās piedalījās vidēji 200 cilvēku un to skaits turpina pieaugt.

Sīkāku info skatīt www.baronamantojums.lv

Pēc dančiem pie mums ieradās kāds īpašs un ļoti gaidīts viesis - bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe - Freiberga ar kungu Imantu Freibergu. Rīgas Danču kluba dūdām skanot, viesus iesēdinājām etnogrāfiskajā zirga pajūgā un visi kopīgi devāmies un Zemgales sētu, kur Prezidente ar kungu iestādīja 5 bērziņus par godu mūsu Dainu tēvam - Krišjānim Baronam. Pēc labi padarīta darba devāmies atpakaļ uz savu apmetni Kurzemes zvejnieku sētā, kur Prezidentes dziļais un aizraujošais stāstījums par latvju dainām un kultūras tradīcijām maģiski apbūra visus „Barona takas” dalībniekus un viesus. Pasaulīgas sarunas, stāsti, jautājumi, atbildes un mēnesgaisma…

Pulkstenis jau tuvojās pusnaktij un mūsu īpašie ciemiņi devās mājup. Brīnišķīgo vakaru noslēdza bagāti klātais galds, uz kura bija zupas, maizītes, ananāsi, banāni, arbūzi, melones, gardum gardas kūkas, sulas, bulkas, kūpinātas vistas, šampanietis….. Vairāk ne vārda! Citādi Tev, lasītāj, sāks tecēt siekalas…. :)  Par bagātīgo galdu MILZĪGU UN MĪĻU PALDIES sakām RIMI, SIA „MILDA KM” un „HANZAS MAIZNĪCAI”.

18.jūlijs. Dalībnieki jau ceļas pirms 8iem un pako savas mantas, lai turpinātu Barona taku cauri Rīgai. Braucot cauri galvaspilsētai organizējām akciju „Mēs PAR velo” , kurā aicinājām ikvienu pievienoties „Barona takas” dalībniekiem un, ievērojot satiksmes noteikumus, izbraukt maršrutu no Brīvdabas muzeja pa Brīvības ielu līdz Rātslaukumam. Aicinājumam atsaucās un maršrutu ar mums kopīgi izbrauca pats Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzevičs. Paldies viņam par atsaucību uz izturību!

Akciju rīkojām ar mērķi pievērst autovadītāju uzmanību un atgādināt viņiem, ka mēs, velosipēdisti, esam tādi paši pilntiesīgi satiksmes dalībnieki kā viņi. Mums tad izdevās! Kārtīgi braucot rindiņā viens aiz otra un tikai nedaudz aizkavējot satiksmi, mēs bez jebkādiem starpgadījumiem veiksmīgi nokļuvām Rātslaukumā, kur mūs ar sirsnīgām uzrunām sveica Vides ministrs Raimonds Vējonis, Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzevičs un olimpiete Inese Jaunzeme.

Pēc dalībnieku karšu apzīmogošanas un Rīgas Domes zvaniem skanot, plkst. 12:00 „Barona takas” dalībnieki devās uz Vanšu tilta, lai turpinātu savu ceļojumu. Nākamā pietura  - Slampe, kino pilsētiņa „Cinevilla”.

Par visu uzrakstīto stāsta arī fotogrāfijas….

Pulcēšanās notiks plkst. 9:30 pie Brīvdabas muzeja. Plkst. 10:00 tiks dots starts un tālāk ceļš vedīs pa Brīvības gatvi līdz Brīvības piemineklim, kur tiks izbraukts goda aplis un dziedātas dziesmas. Brauciens noslēgsies ap plkst. 11:30 Rātslaukumā, kur visus velosipēdistus sveiks Vides ministrs Raimonds Vējonis, Rīgas pilsētas izpilddirektors J.Radzevičs un Latvijas populārais riteņbraucējs Igo Japiņš.

Diemžēl „Barona takas” riteņbraucēji savā ceļā šogad sastapuši ļoti nejaukus auto šoferus, kuri apdzen pa ceļa labo pusi un vēl lamājas. Turpretī Igaunijā autovadītāji velomaratona dalībniekus uzņēma ļoti laipni.

17.jūlija vakarā velomaratona dalībnieki ierodas Rīgā un uz nakti apmetas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kur plkst. 20:00 sāksies svinīgs pasākums kopā ar Rīgas Danču klubu. Laipni aicināti arī mediju pārstāvji!

Uzziņai:

Jau sesto gadu pēc kārtas 7. - 23.jūlijam vides organizācija „Projekts Pēdas” organizē velomaratonu „Barona taka”. 17 dienu garajā ceļā no Tartu (Igaunija) līdz Dundagai ikvienam ir iespēja iepazīt Latvijas skaistākās vietas, atstāt aiz sevis iestādītus kokus, iegūt jaunus draugus un neaizmirstamus piedzīvojumus, nobraukt 1000 km ar velosipēdu, šķērsojot visu Latviju pa maršrutu, ko savulaik 24 gadu vecumā ar kājām veicis mūsu izcilais latvietis, Dainu Tēvs, - Krišjānis Barons.

Tradicionāli 18.jūlijā „Barona takas” dalībnieki dodas cauri Rīgai, vienlaicīgi organizējot akciju „Mēs PAR velo!”, kurā aicinām piedalīties ikvienu riteņbraucēju, lai apliecinātu, ka diskriminējošai attieksmei pret velosipēdistu uz pilsētas ielām būtu jāsaka ardievas.

Velomaratonu atbalsta Latvijas Radio 2, Olimpiskā Solidaritāte, Latvijas Olimpiskā komiteja, Latvijas valsts meži, BN „Kurši”, Latvijas Olimpiešu klubs, Latvijas Dzelzceļš, RIMI, interneta karšu portāls www.kurtuesi.lv, piedzīvojumu parks „Tarzāns”, SIA „Milda KM”, Hanzas Maiznīca, Rīgas Skolēnu dome, Velokurjers, kino pilsētiņa „Cinevilla”, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs un www.draugiem.lv. „Barona takas” velosipēdiem servisu nodrošina „Burusports”.

Aizvadītās nedēļas piektdiena. 10. maratona diena. Mostamies klajā laukā. Rīts sākas nevis ar citas dienas ierasto ugunskura iedegšanu tējai un kafijai, bet ar rosīgu telšu pilsētiņas novākšanu. Jo šoreiz galdiņ klājies būs nevis pašiem jānoorganizē, bet to jau dara kāds cits. Minizoodārza saimnieces. Turpat netālu. Mini ZOO “Salmiņi”, kur dzīvo nevis Latvijas apstākļos ierastās vistas vai zosis, bet Indijas skrejpīles, punduraitiņas, fazāni un pat milzu zildzeltenraibs papagailis un 11 šķirņu vistas, kas mūsējās baltās nepavisam neatgādina. Turpat gozējas arī vairāki strausi. Un mūsu acu priekšā cepas strausa omlete. No vienas milzu olas pietiek visai grupai. Olbaltumvielu pietiks visai dienai.

Jo saimnieces sarūpējušas arī strausa kotletītes un raibās paipalu oliņas un biezpienu. Gastronomiskās izvirtības. Un dārzā tiek ievesti šīs mājas saimnieki. Divi milzu suņi. Tas viens, kurš pa gabala stiepj puiku, no skata ar tik draudīgi bokseriska klinšgrauzēja izteiksmi sejā, ka pirmajā mirklī gribas kāpt uz soliņa. Otrs gan - balts, liels un pūkains, kā spalvu mākonis. Tomēr neskati vīru no cepures attiecināms arī uz viņiem - baltajam labāk klāt neskarties, uzriez un var iekost. Bet lielais siekalainais esot riktīgs bučmūlis. Izdemonstrējas mums. Nomazgājam savas līdzņemamās bļodiņas, sakām paldies un varam braukt tālāk.

Ūdenskritums un negaidīta dāvana

Caur Augšlīgatni jānokļūst Siguldā. Ceļa segums tik glezniecisks. Kā pludinājums. Melnais ķepis pārtecējis gaišākam. Viss vienos lielos lāpītos pleķos. Tomēr minas labi. Vēl arvien domāju Augšlīgatnē atvadīties no grupas un palikt, gaidot pievakari un citu grupu, kurā un nedēļas nogali esmu nolēmusi iekļauties. Pa ceļa, jau domās pārkrāmēju somu, domājot, ko atstāt, ko līdzi ņemt un kad atgriezīšos.

Laiks paiet ātri. Esam jau Augšlīgatnē, kur atklājas jauks ezeriņš. Var brist, brist un visu laiku ūdens kā līdz krūtīm tā līdz krūtīm. Pārbrist visu ezeru gan nemēģinājām… kārtējā ūdens pelde - riteņbraucēju lielākais prieciņš. Ceļa putekļi, sviedri un sagurums pazūd kā uz burvju mājienu. Tik ļoti jau sarasts ar šo ritmu, ka žēl no tā izkrist. Tāpēc šaubās zvanu jogas nometnes organizatoriem, vai nevaru pārcelt savu dalību pāris nedēļas vēlāk, izrādās varu. Bet tad atkal uzmācas šaubas, jo esmu pieteikusies uz šodienu, gribas arī pārmaiņas un cita veida zinības. Pus diena vēl priekšā. Nolemju mīties visiem līdz uz Siguldu. Tad redzēs… Jo ozolu stādīšana arī vilina. Nekad vēl nav nācies mazu kociņu ierušināt zemē.

Pa ceļam Līga ierosina apskatīt ūdenskritumu, kas nav iekļauts programmā. Atvainojos, bet nu nekādi nespēju atcerēties ne upītes, ne krituma vārdu, jo sakumā arī diviem grupas dalībniekiem ir pilnīgi atšķirīgas versijas par vietas nosaukumu. Pēc grants kratekļa un iebraukšanas pa mazu bezceļu cauri pļavai mežā, atklāj mums dabas apslēpos dārgumus. Ledus auksta ūdens kaskādi, kas tā iedvesmo, ka drīz vien puse grupas jau spiegdami ņemas pa ūdeni. Kas visā riteņbraucēja ģērbā pat ar botām, kas peldkostīmā, smeļot ūdeni arī pudelēs. Vita gan brīdina, ka šis laikam neesot strauta ūdens, nevarot zināt, kāds tā saturs… Atgriežoties ceļmalā, mūs sagaida pārsteigums - divas pilnas kastes ar saldām ērkšķogām un neredzēti tumšsarkanām jāņogām. Dāvana no kāda fana, kas nevarot braukt līdz. Viņš ne pirmo gadu šādu prezentu sagādājot. Paldies liels! Bija ļoti gardi! Pilnām saujām maratonisti neatstājās no ogu traukiem.

Pie Barontēva kājām

Nu gan turpinām ceļu uz Siguldu. Tas izrādās garāks kā iztēlojāmies. Pa mazajiem ceļiem. Tomēr viens un divi - esam pie mūsu simbola, Barontēva pieminekļa. Uz kopbildi. Smaidiņi šādi. Un smaidiņi tādi. Un puspliki varam riteņot pa stāvo Siguldas kalnu lejup, pāri Gaujas tiltam uz Turaidu. Tiek nolemts pa ceļam balonu pļavā, kur būs naktsmītnes vieta, vēl neiebraukt. Kamēr zvanos pa telefonu, pārējo jau gabalā. Bet virziens labi zināms. Tik nekad nav mērots ar riteni. Tāpēc pabailīgi. Un vienlaikus kaifīgi, ļaujot vējam svilpot gar ausīm. Tomēr no bremzēm neatlaižos. Autiņi drāž garām, straujš līkums un skatam jau paveras Turaidas pils. Nezin, kā būs ar stāvo augšupceļu. Vai tiešām visi tur uzmīsies pašu muskuļu spēkiem?… Braucu, līdz ieraugu mūsu busiņu. Laikam gaida pēdējo. Tas ir mani. Paskatoties uz stāvo ceļa kāpumu, nolemju trausties vien auto iekšā, lai nav jāstumjas. Tur jau priekšā viens otram klēpī sēž divi vīri. Mazākais, kurš šogad vēl nemēro Barona taku saviem spēkiem, bet otrs, kurš vienmēr ir priekšgalā… Dīvaini. Kas noticis? Atklājas - sprāgusi riepa. Un nevis šur tur, bet tieši stāvajā nobraucienā. Labi, ka viss beidzos laimīgi. Un Rūdolfs spējis savaldīt savu ceļabiedru. Arī braucējiem ar milzu stāžu vienmēr var gadīties kas nepieredzēts.

Ozolu stādīšana un maģiskais rituāls

Visi laimīgi esam jau Turaidas muzejā. Kad vēl puspliki varēsim staigāt pa to bez aizspriedumiem?! Rūdis paliek labot riepu, riteņi paliek pieslēgti pie ieejas un varam doties raudzīt, kā klājas iepriekšējā gada Barona takas dalībnieku stādītājiem ozoliņiem. Tie turas. Zemē un pret debesīm. Kopbilde un jādodas iestādīt jaunus. Cik jauki, ka šeit beidzot vietējie nebūs to jau mūs gaidot izveikuši paši kā Zaubē, bet savām rokām varēsim parakt zemīti un iestādīt no sākuma līdz beigām, ne tikai apdziedāt vai apliet. Lielākie stādītgribētāji sadalāmies pie trim mietiņiem, kur nākotnē kuplos ozoliņi. Pārējie sasēž skatītāju ložās. Viens būs tēva un dēla kociņš, otrs - meitiešu, trešais jauniešu… Laimīgi tieku pie lāpstas un rakšanas darbiem. Uzduroties akmeņiem, fantāzijas lidojums aizved pie senajiem mūriem un slepenajām ejām… Kopīgiem spēkiem tiekam galā ar akmeņiem, saknēm, iestutējam ozoliņus taisni, pieminam zemīti, aplejam, novēlam laimīgu mūžu un ar prieku uzdziedam “Bēdu manu lielu bēdu”. Ir tik saulaina, skaista un mierīga diena! Prieks dzīvot! Un vēl lielāks prieks būs pēc gadiem iegriezties un tos apraudzīt. Vienmēr viss notiek pirmoreiz. Šis būs pirmais stādītais ozoliņš manā mūžā… Mazākajam grupas dalībniekiem piecu gadu vecumā jau kāds ceturtais. Skaisti! Mūs aizved arī tēlniekam Induļa Rankas kalnu. Izstāsta par skulptūru simbolisko nozīmi. Pa ceļam jau gandrīz visi esam noāvušies un plikām pēdām baudām fantastiski mīksto, zaļo paklāju. Šķiet, nekad mūžā nav iets pat tik pūkainu segumu… Turaidas zālīte. Kalna galā aug mistisks koku aplis. Divpadsmit laikam. Līga dzirdējusi, ka tādā nedrīkstot iet viducī? Kāpēc? Gide mierina, ka būtu pat vēlams iet. Jo esot īpaša spēka vieta. Ezoteriķiem gan esot dažāds skaidrojums par to. Bet spriežot pēc koku vecuma, kas varētu būt ap simtu (ja nepārklausījos), šī neesot kulta vai maģisko rituālu vieta. Visdrīzāk, tur vidū kāda lapene bijusi, kas sen vairs nav saglabājusies. Sastājamies tur aplī, sadodamies rokās un pēc iespējas izvēlēties dziesmu, ļaujamies Turaidas gidei mūs ieraut seno spēka vārdu dziesmā, lēnām kustoties pa apli. Iedarbīgi! Un aizkustinoši. Īpaši pie vārdiem, cauri gunij… ko mēs gribam, arī varam…. Žēl, ka nepierakstīju. Bet sirdī nospiedums uz mūžu.

Tā pamatīgi uzlādēti dodamies tālāk. Lūkot izstādi par lībiešu un visu mūsu vēsturi. Pa ceļam vēl uznāk vēlme atlaisties uz muguras turpat zaļajā paklājā un pasavērties debesīs. Turaidas Dainu kalns šogad svinot 25 gadu jubileju. Gide teic, žēl, ka mēs neesam atbraukuši dienu vēlāk… Atrastie lībiešu sadzīves priekšmeti izstādē rada ne vienu vien pārsteigumu - viņiem bijušas pat kaula slidas un ausu tīrāmie kociņi, kas atgādina rotaslietu… Par atrasto depozītu uz Siguldas jubileju pirms trim gadiem pat nerunājot… Vērtīgi. Muzejā varam pavadīt kaut visu vakaru. Tomēr jābrauc tālāk. Lejup uz gaisa balonu pļavu, kur telšu vieta būs. Vēderi ari kurkst. Vakariņas katra paša ziņā. Vai palikt te augšā Turaidā un iet uz ēdnīcu, ko daži izvēlas, vai izkraut mantas un tad mīties stāvajā kalnā uz Siguldu. Es jau skatos pulkstenī. Jāsteidzas atpakaļ uz Augšlīgatni. Lūgšu Vitai, lai aizved mani ar visu riteni. Jo pašas spēkiem nepagūšu uz noteikto laiku.

Lidojums

Visi laimīgi vēja spārniem nolido pa kalnu lejup. Jau laikus augšā sastājas mums, kas spiedīšot uz bremzēm, priekšā un aidā… Skaisti un drosmīgi! Ir uz ko tiekties! Balonu pļavā izkraujamies. Es pārkraujos un cik iespējams ātri mēģinu sadalīt mantas, ko atstāt, kad atgriezīšos nākamnedēļ, ko stiept līdzi. Iznāk pasmaga soma tomēr. Vedēji jau pārgaidījušies. Jo trakoti grib ēst. Kafijot. Viņiem vēl aizmāršīgo galvu dēļ jābrauc atpakaļ uz Nītauri pēc zīmogiem Barona takas dalībnieku kartēs. Dzirdu tik, ka Vita Balonu pļavā aizliedz kurināt ugunskuru, jo visapkārt tik sausa zāle un krūmi, ka viens vēja pūtiens un tā jau būs ugunīgā Balona pļava…

Vēl viena skaista un vērtīga diena aizvadīta. Paldies visiem un par visu! Atdodu tik kungam, kurš pirms pāris dienām nokrita no riteņa ziedi milzu zilumam uz kājas, uzvelku baltas tīras bikses un pārslēdzos uz nākamo piedzīvojumu. Jauki, ka izbadējusies Vita mani aizved uz “Veco ceļu” aiz Augšlīgatnes, ko saviem spēkiem būtu grūti šovakar laikus sasniegt un pa šoseju vienai bez ierastā maratonistu bariņa arī neomulīgi būtu… jo riteņbraucēju takas un drošība uz ceļiem vēl tāls valstiska mēroga sapnis… Bet Barona takas riteņbraucējus šovakar vēl gaida naksnīgs piedzīvojums. Dzirdu tik, kā Gatis sarunā randiņu ar nākamo gidu pulksten 23 vakarā… 16.jūlijs vēl turpinās… Sestdien jau tālāk ceļš vedīs uz Rīgas pusi. Uz Brīvdabas muzeju, kur paraudzēta tikšanās arī ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un nākamajā dienā brauciens cauri visai Rīgai, pievēršot sabiedrības uzmanību braukšanas kultūrai un riteņbraucējiem kā pilntiesīgiem ceļu satiksmes dalībniekiem nevis tik malā stumjamajiem, kas traucē pašpārliecinātajiem četrriteņu un vēl apjomīgākajiem spēkratiem traukties lielā ātrumā…

Veiksmi mums un jums visiem! Caur savu pieredzi un vērojumiem attīstām ne tikai sevi, bet valsti kopumā. Tiešām ir uz ko tiekties! Un par ko iestāties!

„Barona takas” vakara pasākumu muzejā jau plkst. 20:00 ieskandinās Rīgas Danču klubs. Plkst. 21:00 notiks svinīga kociņu iestādīšana, bet pēc tam dalībniekus un viesus uzrunās V. Vīķe - Freiberga un velomaratona organizatori.

Atgādinām, ka svētdien, 18.jūlijā, velomaratona „Barona taka” ietvaros notiks akcija „Mēs PAR velo!”, kurā brauks arī Rīgas pilsētas izpilddirektors Juris Radzevičs. Akcijā aicinām piedalīties ikvienu riteņbraucēju, lai ievērojot satiksmes noteikumus, atgādinātu autovadītājiem, ka velosipēdists ir tāds pats pilntiesīgs satiksmes dalībnieks kā ikviens auto šoferis. Pulcēšanās notiks plkst. 9:30 pie Brīvdabas muzeja. Plkst. 10:00 tiks dots starts un tālāk ceļš vedīs pa Brīvības gatvi līdz Brīvības piemineklim, kur tiks izbraukts goda aplis un dziedātas dziesmas. Brauciens noslēgsies ap plkst. 11:30 Rātslaukumā, kur visus velosipēdistus sveiks Vides ministrs Raimonds Vējonis, Rīgas pilsētas izpilddirektors J.Radzevičs un Latvijas populārais riteņbraucējs Igo Japiņš. Pēc brauciena cauri Rīgai, velobrauciens turpinās maršrutu uz Slampi! Interesenti laipni aicināti pievienoties!

Uzziņai:

Jau sesto gadu pēc kārtas 7. - 23.jūlijam vides organizācija „Projekts Pēdas” organizē velomaratonu „Barona taka”. 17 dienu garajā ceļā no Tartu (Igaunija) līdz Dundagai ikvienam ir iespēja iepazīt Latvijas skaistākās vietas, atstāt aiz sevis iestādītus kokus, iegūt jaunus draugus un neaizmirstamus piedzīvojumus, nobraukt 1000 km ar velosipēdu, šķērsojot visu Latviju pa maršrutu, ko savulaik 24 gadu vecumā ar kājām veicis mūsu izcilais latvietis, Dainu Tēvs, - Krišjānis Barons.

Velomaratonu atbalsta Latvijas Radio 2, Olimpiskā Solidaritāte, Latvijas Olimpiskā komiteja, Latvijas valsts meži, BN „Kurši”, Latvijas Olimpiešu klubs, Latvijas Dzelzceļš, RIMI, interneta karšu portāls www.kurtuesi.lv, piedzīvojumu parks „Tarzāns”, SIA „Milda KM”, Hanzas Maiznīca, Rīgas Skolēnu dome, Velokurjers, kino pilsētiņa „Cinevilla”, Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs un www.draugiem.lv. „Barona takas” velosipēdiem servisu nodrošina „Burusports”.

Vakar no rīta Ķeipenes pagastvīrs iegriežas stacijā, kamēr maratonisti vēl kūņojas pa stacijas teritoriju. Smaidīgs un laipns. Secinājis, ka dosimies uz Zaubi, teic, ka ceļš būšot ēnains. Jo starp mežiem bieži. Un pašaurs. Bet grants viscaur. Pieblietēta gan. Nebūšot pārāk grūti. Pats kādreiz esot braucis ar velosipēdu. Pasen gan.

Šorīt pēc brīvdienas jau pirmie pārsimt metri padodas ar grūtībām. Atpalieku jau pašā sākumā. Un doma par grants pampakiem un akmeņiem visas dienas garumā nepavisam nepriecē. Bet… kas jādara, jādara. Pati izvēlējos.

Lai jautrāks ceļš, Vita ierosina sacensības. Ātrākajiem braucējiem balvas. Kurš pirmais tiks līdz Ķeipenes veikalam vārdā “Ilze”. Drosmīgie un ātrākie sastājas uz vienas strīpas. Palaiž garām autiņus. Grupas auto aizbrauc uz finišu. Un… viens, divi, trīs, starts! Aiziet! Dibeni vien nozib. Mēs tie lēnākie nopakaļus ar ziņkāri, kurš tad būs ātrākais no puišiem un meitenēm?… Uz pjedestāla - veikala trepītēm pēc dažām minūtēm godam var kāpt Ansis un Betija. Barona takas zelta medaļas ieguvēji īsajā distancē. No veikala mājas otrā stāva loga zem satelītšķīvja uz mums veras viens vietējais acupāris un ar nelielu neizpratni sejā vēro notiekoši. Ne skaņas. Ne aplausu vai ovāciju. Viņš laikam neklausās Latvijas Radio 2, kur par Barona taku viņa dzimtajā pusē noteikti tiek ziņots vairākas reizes dienā.

Minamies tālāk. Svīstam. Dzeram. Apdzenam viens otru Atpaliekam. Gaidām. Atkal minamies un svīstam. Un cīnāmies ar dunduriem. Un pamazām jau esam nokļuvuši Zaubē. Pašā centrā plešas ūdenskrātuve. Dīķis vai ezers nevaru saprast. Ir cerība nopeldēties. Piestājam pie skaista dižozola pašā ezera krastā. Tik liels sen nav redzēts. Vienīgi kāds idiots ielicis vienā no ozola apcirstajiem roku stumbeņiem alus pudeli. Arī tas nav redzēts. Pārāk augstu, lai noņemtu. Grasāmies jau meklēt tuvāko iebrišanas vietu ūdenī, līdz grupas vadītājs Gatis paziņo, ka šeit esot pilns ar konservbundžām un stikliem. Neviens zaubietis šajā vietā nepeldoties. Pavisam dīvaini. Tik skaista vieta. Un tik nemīlama vietējo apziņā. Braucam drusku tālāk uz pussaliņu. Tur jau priekšā spiedzošu un bļaujošu jauniešu bariņš šļakstās starp ūdensrozēm. Mums tiek dota brīva pusstunda peldei, tad vēl stunda veikalam un pusdienu pauzei. To arī izmantojam. Pelde priecē un atvēsina. Veikals uzpilda. Sasēžam turpat uz veikala lieveņa un ieturamies. Riteņi apkārt. Sākumā liekas drusku mulsinoši, ietves malā pusplikiem maisīties pa kājām pircējiem. Bet apetīte ir tik liela. Un noskaņojums tik jauks, ka nejūtamies ne traucēti, ne arī traucējoši citiem. Savu riteni blakus mūsējiem piestumj arī kāds vietējais. Arī “maratonists”. Tik citā žanrā. Viņu vairāk uz līkločiem un nenosakāmu trasi velk. Dzīves sagurums ne tikai sejā, bet ikvienā loceklī un kustībās. Pēc brīža piestāj arī divi “bezceļnieki” - divi puikas savus ričukus pieslej pavisam priekšā veikala ieejai, un līdzi mammai ieiet veikalā. Vienam ritenim zem dubļu kārtas vairs krāsu nevar noteikt. Viņš sit pušu mūsējos. Labi, ka sēžam pie veikala. Iespējams, doties veikalā pēc papildporcijas. Un par laimi - arī uz hauzīti, kur veikala pārdevēja laipni ielaiž maratonistus. Tik tīrs sen nav redzēts! Un balta izlietne! Un civilizācijas sasniegums - ērtais, baltais sēdrīks.

Pēdējo atpūtas stundu Zaubē pavadām pie jau redzētā dižozola. Atlaidušies zālītē zem kokiem. Roberts pēc brīža nāk ar datoru un piedāvā visiem iesaistīties spēlē. Minam vārdus. Pieci burti, sākas ar B…. Kas tas ir? Utt… Prāta muskuļi arī drusku jāpatrenē.

Nākamā epizode. Ar ko draud latvāņu pļava?

Jādodas tālāk. Uz Nītauri. Kur nakšņošana būšot pavisam neapdzīvotā vietā. Pļavā. Pat bez koka būdiņas un dušiņas. Ar visām dabas mātes radītajām iespējām. Kad grants galīgi apnikusi, pa ceļam mūs iepriecina divas kundzes ar arbūzu ceļmalā. Tieši tas, kas ceļiniekiem visvairāk vajadzīgs. Izrādās, nevis nejaušas Barona takas minēju pielūdzējas, bet maratonista Anša vecmāmiņa. Mīļi. Paldies!

Nītaure jau ir garām. Tur nepiestājām. Drusku neapdomīgi. Jo veikals vakariņām arī garām. Vajadzēs vai nu mīties atpakaļ pēc kārumiem, vai vakariņām būs tik kopējā katla iespēja un īpašie pasūtījumi uz lapiņas. Kratīties uz bodi pašu spēkiem - to gan neviens neizvēlas. Vienojamies par kopējo ēdienkarti. Auksto zupu. Un māte barotāja Aiga, maratonistu vadone Vita un Co dodas iepirkties. Pāris meitenes zeltenes dodas meklēt peldvietu. Nostopē autiņu un aizlaiž uz karjeriem.

Pārējie iepazīst teritoriju. Apsverot iespēju, vai aiz vienīgā redzamā krūma lauka vidū būs gana droši doties pak…āt?… Latvāņi turpat blakus. Marta kādreiz ir apsvilinājusies. Viņu nepavisam nepriecē būdiņas neesamība. Mani arī. Pierast pie apstākļiem jau var. Bet pēc nogurdinošā grants ceļa un karstuma atnācis ciemos ņerkstis. Pelde arī te nekāda nebūs. Grāvis vai upīte, īsti nevar saprast, pavisam sekla un aizaugusi. Vēlāk gan iemērcoties tajā, atsvaidzinājumam pietiek. Smuki arī plūstošā ūdens straumīte spēlējas ar ūdenszālēm. Kungi dodas uz mežu un stiepj pār plecu baļķēnus. Gunij. Vakara rosība. Teltis ceļam nopļautajā latvāņu pļavā. Zinošākās meitenes stāsta, ka līdz ar saulesrietu latvāņi neesot kaitīgi. Tiem zūdot kāda tur viela… un arī pēc trešās nopļaušanas tie vairs neskādējot. Nu nezinu nezinu… par laimi, man ar tiem nav bijusi darīšana. Bet skaisti jau bez gala tie izskatās ar lielajām balti trauslajām galvām uz stingrajiem kātiem. Turpat pāri ūdenim siena bumbu rituļi. Ainava līdzeni mierīga. Izrādās vieta naktsmieram izvēlēta šeit dēl puskilometra attālumā esošās minizoosaimniecības. Kur rīt no rīta viesosimies ekskursijā un ēdīsim brokastis. Strausa olas un kotletes.

Atgriežas vakariņu saimeniece un paziņo, ka kolektīvo vēlmi nav bijis iespējams izpildīt. Aukstā zupa izpaliks, jo nevienā no Nītaures veikaliem nav bijušas marinētas bietes. Tā kā busiņā ir vairāki litri pēc vakardienas negaisa sarūguša piena, tiek nolemts cept pankūkas. Braukt pie Anša omes un palūgt nopirkt kartupeļus. Būšot arī biezpiens ar siļķi. Lūdzu, ja ierauga svaigu salātu buntīti veikalā vai pie omes, lai noteikti paķer arī to. Tā esmu noilgojusies pēc svaigām salātlapām. Jo visas šīs dienas nekur veikalos tās nebij iespējams nopirkt. Plauktos mētājās tik pavisam sanīkušas čupiņas. Jocīga šī pasaule. Esi Latvijas laukos un netiec pie salātiem, toties vari baudīt ainavas slīdam gar acīm, kā kinolentu. Esi Rīgas kūstošajā asfaltā un salāti no tirgus sievām vai veikalu plauktiem paši lien grozā… bet ainava, tik cik aiz tramvaja vai dzīvokļa loga un Daugavmalā.

Aiz neko darīt un uzkarsušās telts, nolemju turpināt rakstīt dienasgrāmatu turpat pie telts ēniņā. Pie blakus teltīm jau ārpusē sagūluši meitieši. Marta, Līga, Anda. Smieklīgs skats. Katra savas saliekamās mājiņas mazajā ēniņā iespiedusies. Un, izskatās, jau čuč. Vai lasa. Es no malas ar datoru pļavā pie telts izskatoties tikpat jocīgi, tuvākās telts kaimiņiene atzīst. Jancīgi jau ir - pa burtiem pārskrien kāda skudra, un gandrīz iesprūst bendrītēs zem “I” vai “U”… te pie ekrāna pielīp kāds lidonis. Dibenā iekož dundurs. Tad paurī. Vakara idille. Tik baterija gan nevelk. Pēc nepilnas stundas jau rāda, ka tūdaļ izbeigsies rakstītprieks. Pat nepagūstu īsti noseivot, jāsteidz pie Vitas un Gata lūgt palīdzību. Tiek ieslēgts rūcošais ģenerators, kas nomāc pļavas dabas koncertzāles priekšnesumu un maratonistu čalas arī, bet… rakstu darbi svarīgāki. Tupu kabīnē, pieslēgta vados un turpinu atcerēties, kā mums ir gājis iepriekš…

Pat nedzirdu vakariņās saucienu. Ja tāds vispār ir bijis. Atnāk Anda un paziņo, ka visi ēdot. Ja tūdaļ nenākšot, nekas nebūšot palicis. Aizeju. Un tiešām. Katliņā palikuši pēdējie kartupeļi. Bet salāttrauciņā… tomāti ar krējumu. Ko neēdu. Diemžēl kopš bērnības man šī savienība izraisa vieglu nelabumu jau no smakas viens. Zinu, zinu, ka izklausās pēc izlepušas pilsētnieces, bet tāda nu reizēm esmu. Tā kā neesmu galīgi pie bada, tad uzmetu drusku lūpu, jo biju lūgusi visam klāt krējumu nelikt. Tomēr nav jau mirstamā vaina. Lieliski saprotu, ka šefpavārs nevar visus izkontrolēt. Un manas kaprīzes ir mana darīšana. Piegriežu dilles un lociņus, žēl, vien, ka neviens svaigs gurķis nav aizķēries, ieleju rūgušpienu krūzē un jūtos labi. Rūdolfs gan aizrāda, kāda problēma esot izķeksēt gurķus ārā no krējuma. Ir problēma. Tas vairs nav tas. Bet iešu nu skaidrot… labāk lai paliek iespaids par gana kaprīzu grupas dalībnieci. Turpat jau smaržo pankūkas! No tām gan nevarēšu atteikties. Lai gan riepu dēļ vajadzētu… ai, kā vajadzētu.

Ciemos atbraukuši tv ļaudis, kas pirms vairākiem gadiem taisījuši filmiņu par Barona taku. Tieši brīdī, kad ap pankūku pannu un ievārījumu burciņām notiek atkārtota iepazīšanās. Kas kurš ir, ko dara, kādi talanti un kāds no tiem varētu būt labums visai Barontakas grupai. Puspajokam. Interesanti kā no jauna ieraudzīt cilvēkus, ar kuriem nobraukti jau vairāki simti kilometru. Nekāda ilgā sēdēšana nebūšot. Maratona organizatoriem padomā komandu spēle. Mums ar Andu atgādina, ka esam šīsdienas dežurantes. Jāmazgā trauki. Kopējo par laimi nav daudz un nav arī pārāk taukaini. Mēģinām sastiept ūdeni no upītes un lai puto ferry!…

Nakts orientēšanās. Ar priekšnesumiem un naudas koka meklēšanu ūdenī.

Tiekam sadalīti divās komandās. Kā bērnībā. Kad divi cilvēki izsauc pārējos, ar kuriem kopā gribētu spēlēties. Šoreiz gan bez bērnišķīgajiem: lūdzu lūdzu paņem mani, es arī gribu.. vai negribu ar viņu… Tā, vieniem iznāk par vienu vairāk. Astoņi vai deviņi laikam. Jāizdomā nosaukums. Ienāk prātā doma, vai kādam uz krekliņa nav kāds uzraksts. Atrodam vienu. Aigas meitai ir vārds “power”… būsim Poveri. Nevis poveristi, bet Poweri. Interesanti, vai pretinieki sauksies “Stāri”. Jo uz viena krekliņa  lieliem rozā burtiem raugās uz mums “All star”. Nē, viņi izvēlējušies pārvērsties “Ugunīgajos gaiļos”. Gari. Grūti būs sasaukt.

Visi tiekam pie pirmā uzdevuma, kas uzrakstīts uz mazas lapiņas. No vārdu kalambūra, atšifrējam, ka jāskrien uz krustojumu un tur jāmeklē nākamais uzdevums. Gatis kā tiesnesis seko procesam un dod uzdevumus. Kontrolē, lai neviens nekrāptos. Nākamais - jāsacer dzejolis. CO2 negatīvais. Tēma tāda. Ar noteiktu rindiņu skaitu. Labi, ka paķērusies līdzi pildspalva. Ar papīru gan pašvakāk. No mūsējiem blondā meitene, kurai diemžēl aizmirsu vārdu, izrādās īsta dzejniece. Ātri vien sarīmējas skaitāmpantiņš ar atskaņām. Labi, ka no kabatas biju aizmirsusi izņemt tualetes papīra rullīti. Noder kā sarullējams pergaments. Nolasām dzejoli Gatim, saņemam jaunu uzdevumu un drīkstam skriet tālāk. Pļavā jāatrod iesprausts kociņš. Sākumā neko tādu nemana. Ugunīgie gaiļi min uz papēžiem. Tā arī nezinām, vai viņiem tie paši uzdevumi. Izskatās, arī viņi meklē kociņu. Slēpjam savējo. Sastājoties priekšā un domājot, ka varbūt viņi tieši to meklē. Nē, izrādās viņiem cits. Toties mums jauns uzdevums - pēc uzrakstītiem, no konteksta izrauties vārdiem, atšifrēt dziesmu, un izveidot tai priekšnesumu. Labi, ka drīkst izmantot palīglīdzekļus. Andrim kabatā mobilais ar visu Gugļumāti. Tā mums dod vērtīgu padomu - Mežrozīte. Raimonds Pauls. Attiek vien izdomāt priekšnesumu un iemācīties to nodziedāt. Uzzinām - tas būs jārāda pie ugunskura beigās. Darām, ko varam. Mūsu blondo smukuli izvēlamies kā dejojoši vijīgo mežrozīti, saplūcam puķes, ko viņai bāzīsim un kaisīsim, kaut kā vienojamies par darāmo, izmēģinām caur smiekliem un aizmirstiem vārdiem, lasot tos no viena maziņa telefonekrāniņa un varam skriet tālā. Un tagad sākas pats trakākais. Gatis jau brīdināja lai velkot tādus apavus, kas varētu derēt arī ūdenim. Tas brīdis nu ir klāt. Jāatrod naudas koks. Upītē. Tas var atrasties jebkur. No ugunskura vietas, kur taciņa uz ūdeni līdz pat ceļam. Kādi divsimt metri, ja acumērs neviļ. Par laimi visiem nav jābrien upītē, daļa drīkst iet pa augšu. Tomēr komandai visu laiku jāturas plus mīnus kopā. Manāmi satumsis jau. Kājās dzeļ nātres un nopļautās zāles gali, čības nepalīdz. Tiem, kas lēnām brien pa ūdeni pret straumi, meklējot kaut ko nezin ko, kas varētu atgādināt naudas koku ar vienu latu ar lasi, īstu vai nosacītu, kas to lai zin, iet vēl trakāk. Mūsu senjori izbrien vairākas takas, no augšas zibinot ar baterijām. Meklēšana ievelkas ne pa jokam. Uznāk reāls apnikums. Abas komandas jau aizbridušas līdz tiltiņam pār ceļu un neviena laša. Varbūt joks? Nē, šis neesot Buratīno naudas koks. Esot pavisam reāls lats jāatrod, kuru baterijas gaismā vajagot ieraudzīt. Andris mēģina pa ūdeni mērot ceļu vēlreiz. Galā pievienojas Betija. Otra komanda paliek pie ugunskura startā, vien Ilze šļakstinās pa ūdeni blakus Andrim. Žūrijas Gatis jau kļūst pielaidīgāks un saka, ka te vismaz esot silts un paliekot karstāks. Viens no mūsu kungiem izsaka versiju pa koka gabalu ūdenī. Tas esot pavisam karsti. Tomēr meklējumi ieilgst. Jau pavisam satumsis. Vien kodējmošķi vēl nav aizgājuši gulēt. Turpina uzmākties. Nu jau pa upīti, tumsā žibinot baterijas, ņemas arī tiesnesis Gatis. Vai tiešām laši aizpeldējuši? Kad pacietības mērs jau pilns un spēles prieks nošļucis līdz zemzemei, atskan urravas. Lats atradies. Jau gandrīz vienalga, kurš to atradis. Katram pa latam. Vēl nākamais uzdevums. Tagad uz ātrumu peldināšot mūsu taisītos kuģīšus no dabīgajiem materiāliem. Mums, Poveriem, sanāca glābšanas riņķis no siena ar stiebriņu un lapiņu kā buru. Atcerējos, ka dažus gadus atpakaļ Jāņos pie draudzenes laukos peldinājām šādos siena kumšķīšos degošās ploškas pa upīti. Tāpēc šoreiz ir cerība, ka virs ūdens turēsies arī nepārbaudītais peldrīks. Gaiļiem laiva no lapiņas ar spicu galu. Ka tik nav ātrāka par mūsējo apalīti… Tā arī izrādās. Gatis no patiltes komentē, ka priekšā izvirzās “Ugunīgie gaiļi”, nu jau tie ir priekšā “”Poweram” par pusmetru… līdz atskan atvieglojuma pilna ziņa, ka gaiļu laiviņa pamazām zaudē kursu un aiziet iesāņus. Urrā! Tas mūsējo glābšanas riņķi arī izglābj. Siena čupiņa uzvar! Mums ir visas izredzes uzvarēt.

Jāskrien tālāk pie ugunskura un jārāda priekšnesums. Brīžiem šķiet, būtu labāk tupējusi kabīnē un turpinājusi aprakstīt mūsu iepriekšējo dienu piedzīvojumus. Bet tad es šobrīd nevarētu jums pavēstīt par šo… kad īsti lai raksta, ja pa dienu jāminas, nav skaidrs, bet Vitai solījos un pašai jau arī kļuvis interesanti uz brīdi iejusties jaunā ampluā. Maratona aprakstnieces tēlā.

Guns pa šo laiku izdzisusi. Tie, kas nepapiedalījās komandu spēlē, salīduši pa teltīm un pagalītes nav piemetuši. Nu, nekas. Tiek pievesta mašīna ar ieslēgtām fārām. Kontrgaismā noslēpumainas ēnas lodā. Jāiet vien plāniņa vidū. Un jāstājas žūrijas priekšā. Vērtētāju vidū arī viešņa no Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas projekta.

Ugunīgie gaiļi uzdzied “Papu, saki mammai pats” un nodeklamē teatralizētu dzejoli. Mums atliek tīt vaļā tualetes papīra pergamentrullīti un mānīgajā starmešu gaismā citēt ģeniālo sacerējumu. Pēc tam kārta Raimonda Paula “Mežrozītei”. Tiekam galā ar smiekliem un pauzēm, sajauktiem vārdiem. Tomēr mums ir īpašā rozīte - dejojošā, garmatainā maratoniste, kas velosipēda mirgojošās sarkanās lampiņas gaismā izskatās vēl noslēpumaināka. Vīriešcilvēki vēl viņu paceļ uz rokām un… komandu spēle laimīgi beigusies. Žūrija iet apspriesties. Mēs gaidām spriedumu. Iet minūtes. Žūrija nespēj izšķirties. Pirms uzvar draudzība, Vita vēl uzdod vienu galvlauzītājuzdevumu. “Kas ir sājūdens? Un kas ir tā lielākā krātuve?” Kas tas tāds? Izskatās, šādu vārdu pirmoreiz dzird pilnīgi visi dalībnieki. Dažs labs pārklausās un domā par sālsūdens krātuvi. Tad komandu vadoņiem tiek izsniegta pat lasāmviela, kur īsu brīdi iespējams pasmelties zinības, tomēr pat tas nelīdz. Šķiet pretinieki uz dullo pasaka, ka sājūdens ir nepietiekami sāļš ūdens. Savukārt mūsējais zinītis atklāj, ka tā ir Baltijas jūra. Tā pa visiem uzdevums pievārēts. Uzvarējusi draudzība. Visi dalībnieki tiek pie velomaratona “Barona taka” zaļganajiem krekliņiem un mazliet saguruši, bet ar piedzīvojuma garšu sirdī, dodas uz migu. Ir jau pāri pusnaktij. Rīts sāksies ar minizoodārzu lauku vidū, ar strausiem, papagaiļiem, fazāniem un visādiem citādiem eksotiskiem zvēriem un putniem. Un strausa lielos omleti. Arlabunakti mums visiem!

Piektdien maršruts vedīs caur Augšlīgatni uz Siguldu un Tērveti. Kalnainais ceļš, kopbilde pie Barona pieminekļa Siguldas centrā, Rūdolfam riskanti sprāgs riepa pašā stāvākajā nobraucienā, notiks ozoliņu stādīšana iepretim Tērvetes pils tornim. Un maģiska spēka dziesma tēlnieka Induļa Rankas skulptūru kalnā. Nakšnošana balonu pļavā pie Gaujas un vēl naksnīgais pārgājiens… Vienīgi taisos palikt Augšlīgatnē, jo tieši tur, kāda sakritība, notiek jogas nometne, kur esmu pieteikusies. Vienīgi vairs nav skaidrs, vai turp gribās un būs spēks pieslēgties citām nodarbēm. Jau tā ir lieliski pavadīta nedēļa ar bagātīgu iespaidu gūzmu. Lai paliek - rīts gudrāks par vakaru.

Beidzot brīvdiena! Izsauksies tie, ka velomaratonu “Barona taka” mēro no paša sākuma. Mostamies tā pavēlāk. Ķeipenes stacijā varam vēl padzīvoties, jo jābrauc tikai daži kilometri līdz Jura kalnam. Uz atpūtas bāzi, kur būs iespēja pavadīt dienu, kā katrs vēlas. Agri no rīta trijotne aizbraukusi uz Rīgu. Viņu vidū Latvijas Radio 2 Baiba un maratonistu galva. Ar savu labo vai kreiso roku. Nevar saprast. Abas labas un izdarīgas.

Kafijojam, tējojam un klausāmies Ķeipenes stacijas stāstnieces jociņos par Arsenāla brigādi un šīs vietas izveidi. Iespēja arī skatīties kino. Un runāt par kino. Un sapņot un aizsapņoties par redzēto un to, ko vēl tikai gribētos redzēt. Nezin kāpēc sagribas Tarkovska fīlingu… bet uz brīdi izvēlamies Stellinga “Pārmijnieku”, kas jau ielikta videomaģī. Šurp var braukt ikviens kinomīlis. Jau laikus piesakot savas tematiskās vēlmes, ko gribētos redzēt. Ļoti iespējams, tās arī piepildīsies. Jo kinopasaulē taču iespējams viss!

Vēlāk sasēžamies uzgaidāmajā zālē. Un sākas stāstījums par kinopasaules leģendāro personību Sergeju Eizenšteinu. Kura vārds jau vairāk kā desmit gadus savijies arī ar Ķeipeni. Gribiet ticiet, gribiet ne. Bet kāpēc gan lai viņš nebūtu varējis pabūt arī šeitan, ja reiz viņa tēvs, vēlāk slavenais jūgendstila arhitekts, deviņpadsmitā gadsimta beigās Vidzemes guberņā atbildējis arī par ceļiem. Amata nosaukumu precīzi neatceros. Ķeipenē iespējams aplūkot slavenā kinorežisora bērnības zīmējumus, kas negaidīti atklāj spilgtas novērotāja un kariķētāja spējas, zīmējot pat komiksveidīgus sava tēva projektēto namu jūgendisko sfiksu ceļojumus uz Ēģipti, vai dažādus ikdienā novērotus tipāžus ar dzīvnieku galvām, kas precīzi raksturo tēlus. Turpat logā jau pieaugušā Sergeja Eizenšteina “Izmisums” - cilvēki bez galvām, attēlojot divdesmitā gadsimta padomju varas nežēlīgo izrīcību ar krievu inteliģenci. Iznīcinot, liekot nedomāt… Citā zīmējumā ar smaidu par geju tēmu.

Seko iespēja piezvanīt kinozvaigznēm, gidei iesaka - Merilinai Monro. Zvanu ar. Atskan populārs gabals no kinofilmas. Kāds reiz esot zvanījis uz norādīto numuru no sava mobilā. Atskanējis: “…abonents atrodas ārpus uztveršanas zonas”. Cik jauka sakritība! Atbilstoša kino visiespējamībām un ticamībai. Kādā brīdī, kad Ķeipenes stacijas saimniece nopietni stāsta par Eizenšteina dzīvi, uzgaidāmajā telpā vēl nopietnākā solī ienāk jaunākais, piecgadīgais maratonists, un ejot garām gidei aiz muguras tālāk uz istabu tikpat nopietni uzsauc mammai: “Mammu, man vajag kakāt!” Un, kā nekas nebūtu bijis, pazūd izvēlētajā virzienā… Kino Ķeipenē tiešām ir dzīvs.

Brīvdiena Jura kalnā.

Lai arī velomaratonisti pēdējās dienās jau drošāk jūtas uz diviem riteņiem nekā uz savām kājām, jo dažas muskuļa grupas aizmirsušās, brīvdiena ir svētīga ikvienam. Kaut vai lai izmazgātu drēbes. Vienīgi Jura kalns, kur tas paredzēts, mūs negaida gluži atplestām rokām, kā cerējām. Saimnieks pēdējā brīdī nolēmis neturēt solījumu un maina cenas. Solīto 2ls vietā par telti  un ls7/h par pirti vēlas vairāk. Gatis sarīko kolektīvu apspriedi. Nolemjam pirti neņemt. Izskan pat domas - braukt uz citu vietu, ja reiz saimnieks netur vārdu. Tomēr nolemjam palikt. Laikam beigu beigās vienojas par ls20 par 9 teltīm. Daži pieredzējušākie riteņbraucējkungi sākumā domā meklēt nakšņošanas vietu turpat tuvumā, par kuru nebūtu jāmaksā vispār. Beigās divi sametas uz vienu telti. Bet Edgaronkulis nolemj tomēr nakšņot zem kāda koka tuvumā. Princips laikam.Nākamajā dienā viņš izstāsta, ka, ja nevēlas, lai teltī veidotos kondensāts, esot jānakšņo zem kokiem. Kāpēc? Īsti nepaliek skaidrs, bet koki kaut ko dodot lietas labā. Nolemju nākamajā nakšņošanas vietā pameklēt vietu zem koka, bet vēl nenojaušu, ka tad mūs maršruts aizvedīs klajā, nopļautā pļavā tikai ar vienu krūmu tuvumā, ko ieviesīsim par tualetes vietu, kur aizslēpties, un latvāņiem apkārt.

Tas būs rīt. Šobrīd atrodamies Jura kalnā, kur tā arī nav kam paprasīt, kāpēc tieši Jura, nevis Jāņa vai Pētera. Ceļam teltis. Izvēlos vietu kalna nogāzes malā ar skatu uz ainavisko plašumu, ar koku galotnēm tālumā. Lai rakstot jums, varu pazavērties tālēs.

Tā kā ziemas mēnešos šai kalnā esot slēpošanas trase, apceram arī iespēju, tagad vasarā izmēģināt nobraucienus ar guļammaisiem vai piepūtekļiem. Dažs izmet pat domu, kā būtu ar riteni pa garo zāli laist lejā?… Kāds no kungiem prasa: “Kas tad tur ir lejā?” “Leja”, atbildu.

Tā arī pļavas ziedus atstājam mierā. Un jaunu trasi neiebraucam. Toties kāds aizbrauc peldēties uz ezeru dažu kilometru attālumā, kur mūs vakar saulrietā veda. Kāds cits mazgā vešiņas un pats sevi. Turpat ir padziļš dīķis, kur var pamērcēties tie, kas no karstuma grib paglābties tepat Jura kalna pakājē. Diena paiet nemanot. Vismaz man. Jo entās stundas turpinu sacerēt maratonstāstiņus par iepriekšējām dienām. Pusdienas katra paša ziņā, bet vakariņās atkal Aigas pavārmeistarstiķi. Milzu apetīte.

Runā, ka Rīgā līstot. Pienāk īsziņa par negaisu tur. Mums gan tveice turpinās. Un dunduruncitumošķu uzlidojums. Kungi pārbauda un pielabo velosipēdus. Kam ķēde. Kam ātrumi. Kam par mīkstu vai cietu. Rītdiena būs grants diena. No Ķeipenes caur Zaubi līdz Nītaurei. Vakars paiet mierīgi. Atbrauc daži pieredzējušie maratonisti, kas turpinās ceļu. Pamalē ducina pērkons. No Jura kalna lieliski redzams, kā debess satumst. Lietus beidzot būs atnācis arī līdz mums. Sāk grabināt virs telts jumta. Un zibsnīt. Jāslēdz ārā dators. Lai arī guļam blakus zibensnovedējam, tomēr neomulīgi. Par laimi dabas dusmas nav ilgas. Gaiss tik drusku pagūst atvilgt. Naktsmiers.