Cilvēkiem, kuri vēlas brīvāk izteikties angļu valodā rakstot garākus teksta gabalus, epastus vai bloga ierakstus noteikti noderēs viens no jaunākajiem Google servisiem – Google Scribe.

Google Scribe ir rīks, kas teksta rakstīšanas laikā palīdz “atrast īstos vārdus.” Rakstot tekstu, visu laiku tiks piedāvāts nākamais iederīgais vārds vai vārdu kombinācija. Google tādā veidā palīdz pabeigt tavus vārdus, frāzes un teikumus. Tiem, kuriem angļu valodā vārdu rakstība nav stiprā puse, tagad pietiek uzrakstīt tikai pāris pirmos burtus un Google pateiks priekšā pareizo vārdu un tālāk palīdzēs turpināt un pabeigt iesākto teikumu.

Kā tas strādā? Ideja ir vienkārša, Google ikdienā seko līdzi visam, kas notiek internetā un iegaumē frāzes un vārdu salikumus. Kombinācijā ar iegaumētajām frāzēm, Google analizē ievadīto tekstu, un pēc konteksta cenšas piedāvāt pareizos vārdus.

Vai tas strādā? Grūti pateikt, jo šobrīd servisa testēšana notika spēlējoties ar Google dotajām iespējām. Kad būs jāraksta kāds īsts teksta gabals, tad arī varēs novērtēt šī servisa patieso lietderīgumu.

Tehniskākiem lietotājiem tiek piedāvāts bookmarklet ar kura palīdzību Scribe servisu var pielietot jebkurā web lapā, kur vien ir redzams teksta lauks.

Lai uzsvērtu to, ka šiem profesionāļiem nebūt nav jābūt uzņēmuma īpašniekiem, no konkursa organizētāju puses tiek piedāvāta šim kontekstam pietuvināta vārda “entrepreneur” definīcija:

‘Entrepreneur’ (uzņēmējs) nebūt nenozīmē, ka kandidātam jādarbojas pašam savā digitālās jomas uzņēmumā vai aģentūrā, t.i. viņam nav jābūt uzņēmuma īpašniekam. Viņš/-ņa var būt arī interneta un digitālās jomas eksperts vai konsultants kādā esošā uzņēmumā, organizācijā, biedrībā – lielā, vidējā vai mazā. ‘Entrepreneur’ nozīmē būt uzņēmīgam, radošam un motivētam cilvēkam, līderim, kas dara kādu konkrētu labu, nozīmīgu darbu, kas veicina digitālās un interaktīvās industrijas attīstību Latvijā, ir kompetents un zinošs par industriju un ar vīziju par tās nākotnes attīstību.

Papildus visam iepriekš minētajam ir sagatavots īss video:

Click here to view the embedded video.

Pieteikties konkursam.

Šoreiz bildēts ar Canon EOS 450D, bet objektīvs ir tas pats Pentaflex 50mm/f1.8.

Lai varētu šeit publicēt 2010. gada Positivus miglu, laikam vispirms ir jāparāda 2009. gada migla. Bildēts ar manu veiksmīgāko analogo komplektu 35mm Canon EOS 300 un manuālo Pentaflex 50mm/1.8 objektīvu.

Visas bildes no Positivus 2009

Tātad, International Young Interactive Entrepreneur award 2010 ir konkurss, jaunajiem interaktīvās nozares uzņēmējiem. Konkursa mērķis ir apzināt jaunos, daudzsološos interaktīvo programmatūru izstrādātājus un digitālās komunikāciju nozares līderus.

Konkursā līdz 10. septembrim ir aicināti piedalīties Latvijas uzņēmēji, vadītāji un jaunie līderi vecumā no 25 līdz 35 gadiem, kuri pārstāv kādu no sekojošiem sektoriem:

• interaktīvo risinājumu (programmatūras) izstrāde, izdošana, mārketings;
• interaktīvo (izklaides) risinājumu izstrāde internetam, digitālajām televīzijām, radio un mobilajām ierīcēm;
• datorspēļu izstrāde, izdošana un ar to saistītie pakalpojumi;
• interneta multimediju un web dizaina risinājumi;
• interaktīvās vides instalācijas un pasākumi ;
• eksperimantālie mediji un nestandarta interaktīvie risinājumi;
• konsultanti un neatkarīgie speciālisti, kas sniedz augstāk minētajās sfērās atbilstošus pakalpojumus.

Piesakies konkursam šeit: creativeeconomy.lv

Konkursa finālā iekļūs 10 jaunie uzņēmēji, kuri savus uzņēmumus un risinājumus klātienē prezentēs “IYIE award” ekspertu žūrijai. Konkursa uzvarētājs jau oktobrī dosies 12 dienu ilgā pieredzes apmaiņas braucienā uz Lielbritāniju, kur tiksies ar britu interaktīvās un digitālās nozares profesionāļiem, uzņēmējiem un citu valstu finālistiem, piedalīsies nozares pasākumos, kā arī pārstāvēs Latviju starptautiskā konkursa finālā.

Vairāk par balvu:

Iepriekšējā gada konkursa (“International Young Communications Entrepreneur award 2009″) uzvarētājs Gatis Mūrnieks atklāj, ka, pateicoties, šai pieredzei viņš varēja ne tikai dalīties ar savu redzējumu par radošājām industrijām, bet arī iegūt neatsveramu pieredzi un zināšanas no pasaules vadošajiem komunikāciju nozares speciālistiem, kas noteikti ir bagātinājuši viņa profesionālo izaugsmi.

“IYIE award 2010″ ir daļa no starptautiskās Britu padomes “Creative and Cultural Economy” programmas, kuras ietvaros “Young Creative Entrepreneur award” (YCE award) konkursi tiek rīkoti kopš 2004. gada deviņās dažādās radošo industriju nozarēs – modē, mūzikā, dizainā, skatuves un vizuālajās mākslās, filmu un televīzijas jomā un publicistikā. Latvijā līdz šim ir notikuši divi “YCE award” konkursi – 2007. gadā mūzikas balvu saņēma grupas „Prāta vētra” starptautisko tirgu vadītāja Guna Zučika, bet 2009. gadā komunikāciju balvu saņēma netradicionālā mārketinga celmlauzis Latvijā Gatis Mūrnieks.

avots: 7guru.lv

Click here to view the embedded video.

Saite uz video: Dieter Rams: Less and More Interview

Te arī viņa 10 laba dizaina principi:

via kevinrose.com

Ausis.

Atgādinu, ka varat izlasīt “Laivās uz jāņuguni” brauciena piezīmes, kuras rakstījis Ģirts Zvirbulis, šī brauciena organizators, kuram pateicoties es pirmo reizi devos laivu braucienā pa Kurzemes upēm. Ģirta stāstījumā ir aprakstīts viss maršruts no Usmas ezera līdz pašai jūrai.

Svētdienas rītā pārbraucām pāri pus Latvijai uz Rendu, kur tālāk ar busiņu devāmies uz starta vietu – Dzeņu tiltu, kas atrodas pavisam netālu no Usmas ezera.

Jau iepriekš bijām gatavi, ka nāksies ar kanoe braukt trijatā. Ierodoties pie tilta konstatējām, ka Zanei nav piešķirts airis. Tas gan bija pārsteigums, jo likās, ka triju airu spēks noderētu braucot pāri Puzes ezeram, kā arī tas noteikti netraucētu arī pārējā brauciena laikā. Kaut kā pārdzīvojām, sakāpām laivā un lēnā garā devāmies ceļā.

Engures upe izrādījās ļoti skaista, patīkami ēnaina ar krastiem, kuri diezgan atšķīrās no Vidzemes upēs redzētā.

Pirmā pieturvieta ir Ugāles dzirnavas, kur nobaudījām sendienu arhitektūru un pārnesām laivas pāri ceļam.

Pirms devāmies tālāk iekodām pa kādam auglim, lai vairāk spēka tālākajam ceļam. Ātri vien mūs atrada vietējais kaķis un kamēr viņš mums novērsa uzmanību pie dzirnavām bija jau sapulcējušies vietējie, kuriem, acīmredzot, šādi svētdienas braucēji ir dienas notikums. Neuzkrītoši izlikos, ka fotografēju ceļabiedrus, bet patiesībā centos iemūžināt ainu, kas man stipri atgādināja ceļojumu žurnālos redzētus kadrus.

Dodamies tālāk, nenojaušot, ka priekšā mūs sagaida ekspedīcijas aizraujošākais posms.

Tā vien šķiet, ka mēs ar Mikausi esam pietiekami rūdīti upes šķēršļu pārvarētāji. Katrai situācijai ir piemeklēta atbilstoša stratēģija un laivu vilkt krastā var tikai tad, kad tiešām nav izejas. Zemu nokritis koks vai zari nozīmē iegulšanos laivā – limbo (mūsu iecienītākais gājiens, kas sagādā gandrīz tikai pozitīvas emocijas). Upē dziļāk iegrimis koks nozīmē kārtīgu ieskrējienu un elegantu pārslīdēšanu pāri. Upē sekli iegrimis koks nozīmē, ka jāceļas kājās jāizkāpj ar vienu kāju uz koka un, pārnesot svaru prom no laivas, jāšļūc pāri. Koks, kas tikai knapi iegrimis ūdenī nozīmē, ka visi sakāpj uz koka un laivu vienu paši draudzīgi pārvelk pāri. Un tā tālāk katrai nākamajai ķezai ir savs risinājums, kas ļauj minimāli saslapinoties un nevelkot laivu laukā no upes tikt pāri gandrīz jebkuriem šķēršļiem.

Šķēršļi uz upes ir laba izkustēšanās un pietiekami liela jautrība un kamēr vien starplaikos starp sakritušajiem kokiem ir iespēja kādu brīdi iemērkt airi ūdenī viss ir kārtībā.

Cik atminos, tad šajā braucienā mums bija viens vai pat neviens “apnesiens”.

Lūk klasisks piemērs, kas deva man iespēju pavisam glīti izstaigāties pa visiem sakritušajiem kokiem.

Pie pirmajiem šķēršļiem mazliet palīdzam otriem kanoe laivotājiem. Tālāk šķērsojam kārtējo sanesumu un pēc ilgas gaidīšanas tā arī nevienu nespējam sagaidīt. Izlemjam doties tālāk un piestāt kādā zīmīgākā pieturas vietā.

Satiekam dzelzceļa tiltu, kur nolemjam sagaidīt pārējos. Nodarbojamies ar klasiskām gaidītāju izklaidēm.

Pēc laiciņa caur patilti aizlido abi kajakisti ar Ģirtu priekšgalā.

Pirms paspējam nokāpt no dzelzceļa uzbēruma, lai dotos līdz laivai, tilts sāk drebēt, kā nodevējs – tuvojas vilciens. Mikausim šis šķiet labs brīdis, lai tiktu pie kāda kadra. Taisnības labad jāsaka, ka Mikausim katrs brīdis ir gana labs, lai fotografētos, bet šis tiešām bija to vērts – iespēja dabūt pa vēderu ar kādu akmens šķembu ir niecīga samaksa par iespēju iekļūt vienā kadrā ar ātrumā lidojošu vilciena sastāvu.

Tālāk lieki nekavējāmies un devāmies uz priekšu, lai panāktu pārējos, kuriem nu jau vajadzētu būt labu gabalu tālāk.

Kamēr nav šķēršļu izklaidējamies kā protam – izdomājam paši savas spēles un savus noteikumus. Laikam sīkāk neklāstīšu, lai jūs nedomātu, ka esam pavisam jukuši :)

Vakars ir strauji pietuvojies un ir laiks meklēt apmešanās vietu. Ģirts paskatoties savā GPS ierīcē nosaka, ka līdz Puzes ezeram, kur gatavojamies sliet augšā nometni ir atlikuši kādi 4 kilometri. Pēc 10-15 minūšu airēšanas satiekam makšķernieku, kurš apgalvo, ka līdz ezeram ir 3 kilometri. Vēl pēc pāris minūtēm satiekam citu makšķernieku un vaicājam, cik atlicis līdz ezeram. Atbilde mūs kārtīgi uzjautrina, izrādās līdz ezeram ir palikuši vēl aptuveni 4 kilometri. Šis varbūt izklausās, kā pa taisno no anekdotes, bet nākamais makšķernieks, kuru satiekam vēl 5-10 minūtēm stāsta, ka līdz ezeram ir vēl vismaz 4 kilometri.

Beidzot esam klāt.

Nometni rīkojot sanāk mazliet nomocīties ar degmateriāla sameklēšanu, jo pie ezera nav praktiski neviena sausa un nokrituša koka, visu ir nokurinājuši makšķernieki. Līdz mežam ir jānosoļo nepilni 150 metri un tur izstaigājot dubļainus brikšņus beidzot tikām pie kurināmā.

Mistiskā kārtā iepriekš Rendas veikaliņā bijām pamanījuši īstus māršmelovus, kuri domāti ugunskuram. Tā nu mēs sēdējām pie ugunskura un cepinājām zefīrus pa jeņķu modei, gluži kā filmās. Sagaidījām saulrietu pie Puzes ezera un laicīgi gājām gulēt, jo iepriekšējā nakts mums bija sanākusi pavisam īsa.

Otrā diena

Nezinu, kā tas nākas, bet no otrās dienas man nav nevienas fotogrāfijas. No rīta pamodāmies un pēc brokastīm vālējām pāri Puzes ezeram. Bija nelieli vilnīši, bet tie bija pilnīgi nekas salīdzinājumā ar mūsu Ķīšezera piedzīvojumu, tāpēc pretēji Ģirta padomam uz Rindas upi devāmies nevis gar krastu, bet tieši pa taisno pāri ezeram.

Braukšana ar kanoe pāri ezeram nav pārāk interesants process. Forši ir sākumā, kad ir kāds vilnītis, bet tālāk viļņi pierimstas un paliek tikai airēšana. Uz upes prāts ir aizņemts ar stūrēšanu, šķēršļiem un krastu vērošanu, bet uz ezera ātri pierod pie skata un pāri paliek fiziska kapāšana ar airi.

Rindas upe sākuma posmā ir diezgan stāvošs ūdens, būtībā nelielu ezeru virknīte. Tas nebūt nav interesanti.

Ap 14:00 nonākam pie Popes tilta, neliela pauze un nospraužam plānu, ka finišēsim pie Spiņņu tilta.

Finišējam. Ir škrobe, ka nevaram turpināt ceļu, jo tā nu ir gadījies, ka laivošana vienmēr sanāk par īsu, vienmēr gribas vēl turpināt, nemaz nerunājot par to, ka ļoti gribas finišēt jūrā, kas šķiet vienīgais pieklājīgais veids, kā pielikt ķeksi – šis maršruts ir nolaivots no sākuma līdz galam.

—

Laivās uz jāņuguni

Autors: Ģirts Zvirbulis

Doma ar laivām nobraukt maršrutu Usma – Jūra mocīja jau sen, bet dažādu iemeslu dēļ vairākkārt tika atlikta. Taču šoziem, kad Mārtiņš uzaicināja Jāņus svinēt viņa sencīša piejūras īpašumā “Kāpas”, kas atrodas netālu no Irbes grīvas, stingri apņēmāmies nokļūt līdz turienei ar laivām.

Ekspedīcijas saorganizēšana nereti izvēršas sarežģītāka par pašu braucienu/gājienu/kāpienu. Šī arī ir viena no tām reizēm. Viens pēc otra “atbirst” sākotnēji apņēmīgie dalībnieki, citi piesakās viņu vietā, visiem nepietiek vienādu laivu, visādas loģistikas problēmas, pēdējā brīdī paliekam bez telts un jāmeklē jauna utt., utt. Galu galā 20. jūnija rītā veiksmīgi esam nokomplektējuši visu ekipējumu un galīgo ekspedīcijas sastāvu:

• Chirix (es) un Armands – “Dzelzs idiotu” komandas dibinātāji – laivošanas pieredze mums minimāla, bet esam apņēmušies sasniegt Jūru no Usmas ezera, pieveicot gandrīz 100 km;
• Paulis un Anna – “Dzelzs idiotu” komandas dalībnieki, kas pirmās divas dienas apņēmušies mūs pavadīt kanoe laivās;
• Lielais Miks (Onkulis), Mazais Miks (Mikausis) un Zane – mūsu kompānijā rūdītākie laivotāji, izbraukuši teju visas Vidzemes upes, bet Kurzemē gan laivos pirmo reizi, arī pavadīs mūs pirmās divas dienas ar kanoe;
• Mārtiņš un Māra – pievienosies uz pēdējām divām dienām, brauks ar piepūšamo pūsli;
• Gints (no Laivo.lv) – nodrošinās laivas, kā arī dalībnieku un laivu transportu ar savu busu un citu tehnisko atbalstu no krasta.

Savu Perception Acadia atpūtnieku kajaku aizdodu Armandam un pats paņemu no Seakayak.lv zviedru pārgājienu kajaku Point N65 Picnic. Sākumā nedaudz uztrauc Piknika celtspēja, jo es esmu kārtīgs latvietis (un latvietis, kā zināms sākas no 100 kg!). Bet tomēr laiva labi turēja mani ar visu ekspedīcijas ekipējumu. Savukārt Acadia šķiet varētu bez tikpat latviskā Armanda un visa ekipējuma vēl uzņemt pāris kastes alus. Būtībā abas laivas ir ļoti līdzīgas – iesācējiem piemērotas, stabilas, ar milzīgiem kokpitiem, labi vadāmas Latvijas mazupītēs. Pikniks varbūt ir nedaudz smailāks, zemāks un ātrāks, bet lielu lomu tas brauciena laikā nespēlēja. Savukārt pavadītāji brauks ar Laivo.lv piedāvātajām trīsvietīgajām atpūtnieku stiklašķiedras kanoe ALBA (starp citu – tās ražo Latvijā).

Pirmā diena

Tātad 20. jūnija rītā visi ekspedīcijas dalībnieki necerēti laicīgi ierodas Rendā, mašīnas noparkojam Laivo.lv bāzes pagalmā, pārsēžamies Ginta busā un laižam uz ezeru, pa ceļam piestājot uzpildīties Rendas veikalā.

Pēdējā brīdi nolemjam startēt nevis no Usmas ezera, bet gan Engures upes augšteces. Vienkārši – pēdējās pāris dienās ezerā uzšūpoti pamatīgi viļņi un pūš pretvējš. Turklāt jāšķērso dabas liegums un nevienam nav skaidrs, vai aizliegumi attiecas arī uz laivotājiem, jeb tikai tiem, kas grib piestāt malā. Labāk startēsim Engures upē no Dzeņu tilta, lai Usmas viļņi, vējš un vides inspektori paši viens otru izklaidē.

Precīzi pulksten 11os esam upē un lēnām dodamies Ugāles dzirnavu virzienā. Pirmie pāris kilometri paiet ļoti mierīgi, aprodot ar laivas vadāmību. Pie dzirnavām jātaisa apnesiens un ieturam nelielas vēlās brokastis. Laikam laivinieki Engures upē nav bieži viesi, jo izraisām lielu vietējo interesi – sākumā pievienojas ruds kaķis, tad pāris puišeļu un beigās jau no dzirnavu dambja mūs vēro vesels ļaužu bars, ģimenes ar bērniem. Jālaiž tālāk!

Pirmos palaižam kanoistus, tad palīdzu startēt Armandam, kuram galīgi neveicas ar Acadia brunča uzvilkšanu un kā beidzamais stumjos upē es pats. Vietējie izrādās laipni un palīdz iestumt piekrauto Pikniku. Dodamies tālāk, nenojaušot, ka priekšā mūs sagaida ekspedīcijas besīgākais posms.

Noairējuši pārsimts metrus pamanām, ka kanoisti cīnās ar pamatīgu koku sastrēgumu. Svētupē rūdītie (par to var lasīt “Svētupe vasaras vidū“) Miki ar oranžo “Albu” tam jau mistiskā veidā tikuši pāri un dodas tālāk. Paulītis un Anna kaut ko veido gar kreiso pusi, kur baļķis ir augstāks, bet izbraukšanu traucē zari. Saprotam, ka ar kajakiem pa apakšu neizlīdīsim un jātaisa apnesiens pa labo pusi. Tieši tobrīd notiek viens no riebīgākajiem momentiem – straume mani piespiež pie baļķa, kas ir tikai pārdesmit centimetrus virs ūdens un parauj kajaku apakšā, kamēr pats izmisīgi turos apķēries ap baļķi. Līdz pirmajam ouverim (apgāšanās – vispār man nepatīk visādi anglicismi, bet gribu izklausīties kā stilīgs un pieredzējis laivotājs) pietrūkst pavisam nedaudz. Bet, intensīvi strādājot ar kājām, izdodas sagriezto laivu iztaisnot un izvilkt no baļķapakšas. Tieši tobrīd man uztriecas Armands, bet viņam – Paulīša vadītā kanoe un mani atkal pagrūž zem baļķa. Pats nesaprotu kādā veidā, bet izdodas sausam sasniegt labo krastu. Izvelku ārā arī Paulīša un Armanda laivas. Krasts ir diezgan stāvs tādēļ nočakarējamies vairāk kā pusstundu, lai dabūtu piekrautās laivas sastrēguma otrā pusē. Kad beidzot esam tikuši atpakaļ laivās, prieki nav ilgi – pēc pāris līkumiem mūs sagaida nākamais bebru dambis. Šoreiz jau no attāluma novērtējam situāciju un piestājam lēzenākajā malā, apnesam laivas. Tomēr vēl kādu pusstundu zaudējam. Abi kanoe tikmēr jau gabalā. Mežs beidzas un krasti kļūst lēzenāki, bet bebru nogāzti koki vai pat veseli dambji nebeidzas. Dažs apnesiens izvēršas diezgan garš un uz manām plikajām kājām nav vairs nevienas vietas, ko nebūtu sadzēlušas nātres. Nekas, tas esot veselīgi!

Otrpus Ventspils šosejai upe mainās. Mežus un noras nomaina pļavas un niedres, kas gar abiem krastiem saaugušas kā augsta siena – nemaz i nedomā spraukties cauri!

Pie dzelzceļa tilta mūs sagaida abi Miki un Zane. Esot ilgi gaidījuši – vismaz pāris stundas. Paulis un Anna pirms kādas pusstundas jau aizbraukuši tālāk. Mēs arī daudz nekavējamies un daudz nevilcinoties dodamies uz priekšu, jo uz sagāzumiem esam zaudējuši daudz laika un sākam šaubīties par to, vai izdosies sasniegt šodienas mērķi – Puzes ezeru.

Abi ar Armandu esam vienisprātis, ka, neskatoties uz apnesieniem, Engure ir skaistākā upe, ko savā īsajā laivotāju karjerā esam braukuši. Ik pa laikam upi ieskauj kuplas melnalkšņu birzis, kas virs galvas salapojušas no viena krasta līdz otram, veidojot zaļu tuneli, caur kuru vietām izspraucies kāds saules stars. Zem laivas – mierīgs un brīžam tik dzidrs ūdens, ka var redzēt upes dibenu un visdažādākos zemūdens iemītniekus. Starp citu, šovasar Engurē un citās mazupītēs ir neparasti augsts līmenis (laikam ezeros vēl no pavasara paliem uzkrājies daudz ūdens). Tādēļ ik pa brīdim redzamas fantastiskas “mangrovju birzis” – upē augoši koki. Straumīte arī tīri laba – taisnēs ļauj airēt relaksētā režīmā, bet līkumos liek panervozēt un vairāk piestrādāt ar airiem – it sevišķi, ja līkuma ārmalā slēpjas kāds šķērslis.

Atziņa Nr. 1: Nepietiek pagriezt laivas priekšgalu vajadzīgajā virzienā. Vajag arī “uzgāzēt” ar airiem, lai straume neietriektu laivu ar sānu uz šķēršļa vai nepiespiestu pie līkuma ārmalas.

Šādi “driftojot” turpinām gandrīz līdz pašam ezeram. Pēc Ventspils šosejas tikai kādi pāris apnesieni. Turklāt esam iemanījušies ātrumā forsēt un pārslīdēt pāri baļķiem, kas peld aptuveni vienā līmenī ar ūdens virsmu. Apmēram trīs kilometrus pirms Puzes ezera panākam Paulīti un Annu. Pie pēdējā apnesiena iepauzējam un sagaidām arī Miku laivu, kuri nodemonstrē savu limbo – visi sakāpj uz baļķa – izvelk laivu pa apakšu – sasēžas atpakaļ un rullē tālāk.

Izlemjam nometni celt pie pašas Engures ietekas Puzes ezerā. Daži gan raizējas par vēju, bet visi ir vienisprātis – labāk vējš nekā odi!

Ceļot nometni un izkrāmējot laivas mūs piemeklē īsts vakara šoks – Armands atstājis Ginta busā trīskāji un katliņu. Nākas likt lietā izdomu. Mikausis iemanās uzvārīt tējai ūdeni tukšā alus skārdenē. Mēs pārējie sildāmies ar “veco kanādieti” un “Arseniču”.

Virs Puzes ezera fantastisks saulriets. Izmantoju šo brīdi, lai šogad pirmo reizi tā no sirds izpeldētos.

Otrā diena

Plāns sākt laivojienu ar saullēktu, pirms virs ezera nav sacēlies vējš, izgāžas kā veca sēta. No teltīm sākam līst ārā tikai ap pulksten deviņiem. Baigais aizpampums, galvā sāp un dun kā sapinis. Izrādās – esam vakar nemanot iztukšojuši abus “Vecos kanādiešus” un pusi “Arseniča”. Pelde aukstā ezerā atgriež mani daudzmaz lietojamā stāvoklī. Nokopjam nometni, pabrokastojam un ap 11iem dodamies tālāk. Par laimi pretvējš ezerā nav liels un arī vilnīši nekādu bīstamību nerada. Abas kanoe mauc pāri ezeram taisnā līnijā uz Rindas upi, bet mēs ar kajakiem prātīgi turamies vairāk pie austrumu malas – tomēr aizvējš, un krasts arī tuvāk.

No droša attāluma novērtējam Lemberga villu. Jāsaka – laba vieta, kur izciest mājas arestu. Vienīgi nesaprotu, kādēļ viņš savu hatu uzbliezis rietumu krastā. Es būtu cēlis austrumu pusē, lai vakaros varu vērot saulrietu pār ezeru. Bet Lembergam droši vien saulrieti nav prātā – viņš dodas laicīgi gulēt, lai nākamajā rītā varētu agri sākt fīrēties… ventiņu un visas tautas labā, protams… :)

Rindas izteku sasniedzam bez ekscesiem, sagaidām kanoistus un dodamies tālāk. Rindas augštece patiesībā nav nekāda upe, bet gan daudzu iegarenu ezeriņu virtene. Braukšana atgādina Ventu – plata un lēna upe, turklāt mūžīgi pretvēja apstākļos. Bet pēc vakardienas esmu gatavs noairēt kaut divas Ventas, tikai lūdzu – bez dambjiem un apnesieniem!

Starp citu, vakar daudzajos apnesienos, izkāpjot no laivas, brienot pa ūdeni un dzelkšņainiem krastiem, lieti noderēja laivošanas neoprēna zābaciņi ar gumijas zoli. Bet viņi paši tā pievilkās ar ūdeni un pēc tam sēžot laivā riebīgi pilēja, samērcējot švaki iesaiņoto karti. Šodien esmu uzvilcis lētas pludmales čības, kas ne sliktāk pasargā pēdu un neuzsūc ne ūdeni, ne dubļus.

Atziņa Nr. 2: Ir braucieni, kur Maximas Kroki par Ls 2,50 ir noderīgāki nekā HIKO Sports oriģinālie ūdenssporta zābaciņi pa Ls 25…

Ap pulksten diviem sasniedzam Popes tiltu un iepauzējam. Lielais Miks patiltē uziet vietējo hroniku – tagad mēs zinām, kas Popes un Jaunmuižas pusē ir muļķi, kurš kuru mīl, kurš ir garmatains u.t.t.

Kanoistiem šodien brauciens jābeidz, jo Mikiem jāatgriežas darbos, bet Annai rīt gaidāms izlaidums, kurā jābūt arī Paulītim. Sazvanām Gintu un sarunājam, ka viņš 16os mūs gaidīs pie Spiņņu tilta, paķerot līdzi arī aizmirsto katliņu un papildus proviantu.

Posmā no Popes tilta līdz Spiņņiem upe atkal kļūst interesanta – šaura, līkumaina. Straume un šķēršļi atkal dod iespēju “driftot”. Gluži nemanot klāt arī Spiņņu tilts. Esam ieradušies precīzi laikā – 16:00, bet Ginta vēl nav. Izklājam slapjās drēbes un kajaku brunčus žāvēties uz tilta margām un nositam laiku, spēlējot dažādas akmentiņu mētāšanas spēles.

Beidzot līkumā parādās Ginta baltais busiņš. Kanoisti atstāj mums neapēsto paiku, sakrāmējas un atvadas. Viņus nomainīs ar Gintu atbraukušie Mārtiņš un Māra. Tomēr Mārtiņš ne pa kam nav pierunājams sēsties kanoe. Tas esot pārāk nestabili un stresaini. Viņš gribot relaksēti vizināties ar savu līdzpaņemto piepūšamo pūsli. Ar tādu viņi kajakiem līdzi netiks, tādēļ sarunājam, ka Gints viņus abus aizvedīs līdz Irbenei, bet mēs mēģināsim līdz vakaram viņus panākt kajakos. Kad loģistika noskaidrota, sakrāmējam Ginta atvesto un kanoistu atstāto ekipējumu. Tas izrādās grūtāk nekā izskatās, bet galu galā izdodas visu iemīcīt laivās.

Posms no Spiņņiem līdz Rindasciemam parastam atpūtniekam varētu šķist garlaicīgs – gandrīz taisna upe (laikam savulaik bagarēta un taisnota), ko ieskauj niedres un govju ganības. Ož kā jau aktīvas lauksaimniecības apgabalos. Straume gandrīz nav, saule cepina un pūš neliels pretvējš. Vairākas reizes pieķeru sevi pie tā, ka galva nolaižas un uzmācas snaudiens. Sapurinos un noskaloju seju vēsajā ūdenī – aizmigšana kajakā varētu būt diezgan slapjš pasākums.

Pēkšņi aiz neliela līkuma upē parādās milzīga peldoša kaudze. Tikai piebraucot tuvāk, apjēdzam, ka tā ir glābšanas plostam piesieta un ar mantām piekrauta gumijas laiva. Džeki plostā relaksēti sūc aliņu un ik pa laikam iemērc airi ūdenī. Esot vakar vai aizvakar (paši neatceras kad īsti) startējuši no Puzes un tāpat kā mēs plāno nokļūt līdz jūrai – tikai pēc kādām 5 vai 6 dienām. Novēlam viens otram veiksmi un dodamies tālāk.

Drīz vien klāt ir Rindasciems, kur upes virziens atkal mainās par 180 grādiem. Uzreiz aiz tilta mūs sveicina maza krācīte un jautra straujtece. Piestājam malā un spriežam, vai varam vēl pagūt tikt līdz Irbenei, kur vajadzētu būt Mārtiņa un Māra nometnei. Pulkstenis ir septiņi vakarā, līdz irbei vēl aptuveni 7 km un pēc tam vēl tikpat līdz Irbenei. Izlemjam pabraukt vēl pāris kilometrus uz leju – līdz Angermindes pilsdrupām un tad galīgi izlemt – braukt tālāk vai palikt tepat. Karte rāda, ka apmēram kilometru aiz Rindasciema jābūt dzirnavām ar caurteci. Armands šo Rindas posmu ir braucis un atceras, ka pie dzirnavām esot lielas velvētas caurteces, caur kurām varot izbraukt ar laivu. Izštukoju, ka taupīšu GPS baterijas un ieslēgšu aiz tām dzirnavām, lai nepalaistu garām Angermindi.

Rindas lejtece ir vienkārši super! Laba straumīte, lieliem kokiem apauguši krasti un pāris interesantu krācīšu. Pirms tām ir izrakti līcīši, kur atstraumē iespējams mierīgi novērtēt situāciju un izvēlēties labāko krāces izbraukšanas maršrutu. Pie vienas no krācītēm, kur upe veido arī “U” veida līkumu, saņemu kārtējo adrenalīna devu. Līkuma sākumā upes vidū ir šķērslis – liels koku sanesums, kuru var apbraukt pa abām pusēm. Armands to prātīgi izlien pa labo, iekšējo malu. Man sakārojas asuma. Atstraumē notēmēju laivu un nesos lai apietu šķērsli pa ārējo malu, kas līdz ar nagiem arī izdodas. Tad apmetu laivu par 180 grādiem, lai izietu līkuma otru pusi, bet straume izrādās stiprākā nekā domāts un piespiež mani pie nākamā koku sanesuma. Atkal par mata tiesu izdodas izvairīties no ouvera. Nedaudz zemāk upe šaurākajā vietā pārgrauzusi vienu cilpveida līkumu, izveidojot mazu krācīti un “šortkatu” uz Irbi. Vēl pāris līkumu un esam jau Irbē. Kur palika Armanda solītās dzirnavu caurteces un Angermindes pilsdrupas, tā arī nesapratu. Upes lejtece tik interesanta, ka nobraucām to vienā elpas vilcienā!

Tagad vairs nav citas izvēles – jābrauc līdz Irbenei, kur mūs gaida Mārtiņš un Māra. Vismaz mēs ceram, ka gaida, jo viņiem abiem ir Tele2 [telefona pieslēgums], kam šeit, protams, nav zonas.

Pēc Engures apnesieniem un Rindas lejteces krācītēm Irbe liekas viens liels plezīrs – upe pietiekami plata, lai varētu apbraukt kritušos kokus (tādu šeit ir daudz), bet pietiekami strauja un līkumaina, lai nebūtu garlaicīgi. Nemaz jau nerunājot par fantastisko krasta ainavu. Faktiski visa šī teritorija padomju laikā bija slēgtā zona – PSRS rietumu robeža kā nekā. Civilisti šeit tika ielaisti ļoti reti un ar īpašām caurlaidēm. Tā rezultātā daba šeit ir daudz neskartāka un mežonīgāka nekā, piemēram, Gaujas Nacionālajā parkā.

Vienīgais adrenalīns gadās neilgi pirms Irbenes – pie Lažu tilta. Armands stāsta, ka pagājušo reiz tiltu izbraucis bez problēmām. Bet šī pavasara pali sanesuši tilta balstos kokus, aizdambējot upi no vienas malas līdz otrai. Brīdī, kad liekas, ka apnesiens ir neizbēgams, kreisajā pusē atklājam nelielu atteku. Pa to izbraucam patilti, bet tur uzreiz priekšā mūs sagaida atrakcija “divi šķēršļi vienā” – upē peldošs baļķis un aptuveni metra augstumā karājas vēl viens. Sanāk vienlaicīgi ieskrieties, lai pārbrauktu pirmo un noliekties limbo, lai izvairītos no otrā. Vakar Engurē mēs pie šāda šķēršļa droši vien būtu taisījuši apnesienu, bet šoreiz tādu variantu pat neizskatām un forsējam šķērsli bez aizķeršanās. Lažu tiltu esam pievārējuši bez lažām!

Toties pie Irbenes piestātnes, kur vajadzēja būt Mārtiņa nometnei, mūs sagaida aplauziens! Nemana ne dūmus, ne teltis, ne citas dzīvības pazīmes. Aurojam kā traki, bet mums atbild tikai Irbes ielejas atbalsis un ar izsistajām logu ailēm truli blenž padomju armijas “zastavas”. Beidzot izdodas sazvanīties ar Mārtiņu. Izrādās – viņi aizbraukuši vēl 7 kilometrus pa upi uz leju un uzcēluši nometni no upes laba pārskatāmā smilšu kalnā…

Mūsu kajaku ātrums ir 7 km stundā. Tātad jābrauc vēl vismaz stundu, bet pulkstenis jau ir pāri deviņiem un desmitos sāks krēslot. Ja līdz tam viņus neatradīsim, nāksies pašiem meklēt nometnes vietu, tumsā celt teltis un gatavot vakariņas. Kaut arī tieši šonakt ir astronomiskie saulgrieži (īsākā nakts un garākā diena), iespēja palikt tumsā uz upes nešķiet īpaši vilinoša. Tomēr nolemjam riskēt.

Saule rietumu krastā paslēpjas aiz koku galotnēm un met skaistas ēnas uz austrumu krastu. Bet, kamēr neesam sev atraduši jumtu virs galvas, no šīm gaismēnu spēlēm maz prieka. Turklāt arvien vairāk sāk uzmākties odi, bet tie arī ir laba motivācija airēt ātrāk.

Beidzot skatam paveras iespaidīga baltu smilšu kāpa, bet arī šeit no Mārtiņa nav ne miņas. Upe atkal iegriežas mežā. Kajakā pavadītās stundas reāli sāpina manu sēžamvietu. Sāk uznākt nopietns besis. Kā izbadējies vilks ostu gaisu, cerībā sajust dūmu smaku. Pēc brīža sākas vēl viens smilšu kalns un sākam jau priecīgi aurot, pamanot tajā nometni. Bet – kārtējais aplauziens! Tie nav mūsējie, bet kaut kādi atpūtnieki ar džipu. Upe atkal ievijas arvien tumšākajā mežā.

Pie lēzena, bet nezālēm un krūmiem aizauguša sēklīša Armands rosina mest malā un ierīkot nometni pirms kļuvis pavisam tumšs. Bet mans GPS rāda vēl vienu klajumu pēc pāris līkumiem. Izbraucam nelielu straujteci ar dažiem viegli apbraucamiem baļķīšiem un beidzot ieraugam kāpā Mārtiņa pūsli un telti. Reizē ar pēdējiem saules stariem piestājam krastā un uzvelkam laivas smilšainajā kalnā. Šodien nobraukti 46 km – gandrīz divu dienu plānotā norma. Esam pavadījuši laivās 10 stundas (neskaitot atpūtas pauzes) bet īpašu nogurumu nejūt – vismaz ne rokās un elkoņos. Tikai nedaudz “jūtās” mugura un pleci. Tātad airējam pareizi. Pakaļa gan sāp tā, ka negribas ne sēdēt, ne gulēt uz muguras. Mārtiņa provokācijai uzspēlēt pludmales futbolu neatsaucamies. Tā vietā beidzot uzvārām zupu un iejaucam ruma kokteiļus…

Trešā diena

Pamostos no tā, ka pa telts jumtu grabinās lietus. Esam vakar nobraukuši daudz vairāk par plānoto tādēļ mierīgi liekos uz otras auss cerībās, ka lietus pierims. Ap 11iem viņš tiešām pilnībā pāriet un sākam līst ārā no teltīm. Izrādās – no lietus vairāk bijis troksnis nekā slapjums – pat zem klajas debess atstātās kedas ir tikai viegli mitras un ugunskuram salasītie zari pavisam sausi.

Vispār laika apstākļi mūs lutināja visas ekspedīcijas dienas – ir sauss un saulains, bet arī ne pārāk karsts – tā ap 20-22 grādiem. Spriežot no radu un draugu zvaniem – iespējams esam trāpījuši vienīgajā Latvijas saulainajā stūrītī. Visur citur pirmsjāņu dienas esot drēgnas un lietainas.

Šodienas minimālais plāns – aizairēt līdz Campo Irbes bāzei “Jaunjoki”. Maksimālais – maukt līdz pašam finišam “Kāpās”. Pabrokastojam un ap 12iem palaižam upē Mārtiņu un Māru ar viņu pūsli. Paši turpinām tradīciju sākt rītu ar pliko peldi upē. Nesteidzoties sakrāmējam laivas un ap 12iem laižamies upē arī mēs.

Sākumā Irbē ir neslikta straume, ar dažām straujtecēm un lieliem, bet apbraucamiem koku sagāzumiem. Vienā vietā upei visā garumā pāri pārkritusi milzīga egle, bet par laimi tai izzāģēts viens laivas platuma posms.

Pēc aptuveni 5 km panākam Mārtiņa un Māras pūsli. Straumīte beigusies un Mārtiņam ir ko norauties. Saāķējamies kopā un Māra uzjauc mums pa kokteilim pirms nesteidzīgi dodamies tālāk. Vispār laivās mēs, gods kam gods, ar alkoholu esam sev netipiski atturīgi. Kajakā līdzsvara sajūtai un reakcijai tomēr ir jābūt diezgan asai. Turklāt svaigais gaiss un regulārie adrenalīna uzplūdi viegli aizvieto alkoholu. Vakaros krastā – tā jau ir cita runa.

Irbes lejteces pusē ir viena interesanta vieta, kur upē daudz mazu saliņu ar koku sagāzumiem starp tām. Izlīkumojis šo labirintu atkal uzņemu ātrumu un uztriecos kaut kādai siekstai tā, ka kajaku sasver uz sānu par vairāk kā 45 grādiem. Ouveris kārtējo reizi šķiet neizbēgams, bet tīri instinktīvi izdodas ar celi atgriezt laivu līdzsvarā. Vispār Irbes lejtecē peld daudzas līdzīgas zemūdens lamatas. Niecīgajā straumē tās grūti pamanīt, jo nav ūdens virpulīšu, kas liecinātu par zemūdens šķēršļiem.

Irbes krasta ainavas nebeidz sajūsmināt ar savu pirmatnējo mežonību. Tā kā nekur nav jāsteidzas, piestājam kādā smilšainā, lēzenā krastā sagaidīt Mārtiņu un Māru. Piezvanu sievai, kura kaut ko sūdzas par stresu darbā. Biroji, datori, kolēģi, termiņi – tas viss šobrīd šķiet tik tāls, sirreāls un nenozīmīgs. Pat nezināju, ka šodien ir darbadiena.

Sagaidām un palaižam Mārtiņu pa priekšu un atkal mēģinām turēties kopā, bet noairēt kajaku vienā tempā ar pūsli ir nereāli. Izlemjam, ka Mārtiņš un Māra airēs līdz Irbes tiltam un dosies uz “Kāpām” ar kājām, bet mēs ar kajakiem šodien dragāsim maksimālo programmu – līdz pašam finišam.

Aiz tilta upe kļūst arvien platāka un straume faktiski apstājas. Turklāt arvien vairāk sevi liek manīt pretvējš. Nākas pamatīgi iegulties airos, bet jūras tuvums ir spēcīgs motivators. Pirms pašas ietekas Irbe kādu laiku plūst paralēli jūrai. Pretojamies kārdinājumam mest krastā un pārvilkt laivas pāri šaurajam liedagam un godīgi aizairējam līdz pašai ietekai.

Jūra!

Septiņos vakarā esam pie jūras. Līdz “Kāpām” – vēl pieci kilometri pa diezgan sabangotu jūru. Vējiņš to labi iešūpojis un viļņu augstums grozās tā ap metru. Reizē vilinoši un biedējoši plīstošie viļņi mētā baltas putas virs abiem sēkļiem. Sazvanām savu atbalsta grupu – Gintu, lai noskaidrotu vēja prognozi. N’jā – vismaz 14 m/s ziemelis, ziemeļrietenis turēšoties līdz vēlam vakaram. Tādēļ kaut ko gaidīt nav jēgas – jāmēģina forsēt jūru jau tagad. Starp pirmo un otro sēkli šūpojas pamatīgi viļņi, bet tie vismaz nav plīstošie. Izlemjam pa šo joslu virzīties uz finiša pusi.

Braukt jūru ar atpūtnieku kajakiem izrādās grūtāk nekā biju domājis. Pikniks “duras” cauri viļņiem kā adata un tieku izmērcēts jau paša sākumā. Armandam ar Acadiu veicas daudz labāk – šūpojas viļņos kā pludiņš, bet sajūsmā aurodams dzenas tik uz priekšu. Man tikmēr katrs sānvilnis liekas būs pēdējais. Neslēpšu – esmu nobijies un visas kustības līdz ar to kļuvušas tādas kā sapiņķerētas.

“Atceries kādi viļņi bija Tomam Henkam iekš “Cast Away”? Viņam daudz grūtāk gāja,” mani apdzīdams uzsauc Armands.

“Jā, bet viņam jau nebija ko zaudēt,” atbļauju un nolamājos, jo pār mani salūzt kārtējais sānvilnis. Tā! Stop! “Nebija ko zaudēt?” Bet kas man ir ko zaudēt, ja es tā raustos? Ouveris pats par sevi mani nebiedē – “slapjo izeju” esmu atstrādājis treniņos pie Šulca gan Ķīsītī, gan jūrā. Vējš nāk no jūras, tādēļ arī no noslīkšanas nebūtu jābaidās. Vienīgais, ka apgāšanās gadījumā visticamāk pazaudēšu savas brilles (stulbā tuvredzība!), GPS un citu vērtīgo lietu somu, kas nekur nepiestiprināta kūļājas man gar kājām.

Piestājam krastā un sāku pārkrāmēt savu bagāžu. Tieši šeit arī gadās visas ekspedīcija laikā vienīgais kašķis starp flegmatiķi (es) un holēriķi (Armands). Kamēr neveiksmīgi mēģinu samīcīt visas mantas ūdensdrošajā nodalījumā, viņš mani nemitīgi steidzina – “braucam, braucam, krāmējies ātrāk, saule jau aiz mākoņiem, mēs nosalsim, davai ātrāk…” Pēc trešā “ātrāk” neizturu un uzbļauju, lai brauc viens, bļ…, ja nevar pāris minūtes pagaidīt!

Nomierināmies, sadalām bagāžu un atkal laižamies jūriņā. Stindzinošās bailes ir pazudušas, kustības daudz brīvākas un drošākas. Pavisam cita braukšana.

Atziņa Nr. 3: Ja par kaut ko baidies un streso, jūrā labāk nebraukt vispār. Te jābūt gatavam, ka ouveris ir neizbēgams.

Cenšamies turēties joslā starp abiem sēkļiem, bet arī te gadās pa plīstošajam. Viļņi mūs mētā kā skaidas. Ik pa laikam kāds paceļ un aizlidina pāris metrus uz krasta pusi. Šādos brīžos laiva sagāžas gandrīz par 90%, bet mēs ceļamies kā “vaņkas-staņkas” un rullējam tālāk. Nemitīgi jāstrādā ar ceļiem, lai noturētu laivu balansā un mans Irbes starpgadījums ar siekstu pašam sāk šķist smieklīgs. Pēc trim kajakā pavadītām dienām, kājas šķiet saaugušas ar laivu. Tā ir mana ķermeņa daļa un balansēšana notiek dabīgi un nepiespiesti.

Vislielākais kaifs ir “noķert vilni” un noturēties uz tā, ļaujot viņam lielā ātrumā nest tevi uz priekšu. Armandam sanāk pat vairāk kā 10 metrus garš sērfs. Man – vairāki 4-5 metrus gari. Grūti ilgāk noturēties uz viļņa.

Droši vien līdzīgi jūtās kovbojs mežonīga buļļa vai mustanga mugurā. Ik pa laikam pieķeru sevi pie tā, ka esmu sācis sarunāties ar vilni: “Turi mani vilnīt, nes! Nemet zemē! Labs vilnītis, labs!” Pametu acis uz Armandu un pamanu, ka viņš arī sācis līdzīgu, tikai izaicinošāku dialogu: “Nu! Gribi mani apgāzt!? Davai, pamēģini! Tik vien? Mīkstais, ha hā! Davai nākamais, panāc šurp!”

Tā bļaustīdamies braucam, kamēr priekšā no viļņiem iznirst veca koka mola paliekas. Armands pāļus pamana pirmais, jo es savas brilles esmu iepakojis dziļi bagāžas nodalījumā. Tie šķiet apbraucami pa jūras pusi, bet viļņos grūti novērtēt situāciju. Tādēļ neriskējam un apvelkam laivas pa krastu.

Kāpjot atpakaļ laivās Armands pamana, ka pa liedagu mums pretim nāk Mārtiņš un Māra. Tātad finišs jau ir tuvāk nekā domāts. Tas dod jaunus spēkus mesties viļņos. Vēl pāris kilometru sērfošanas un rodeo un Mārtiņš jau māj, lai stājam krastā. FINIŠS! Mēs esam pieveikuši trīs upes, vienu ezeru un JŪRU!

Pulkstenis jau ir deviņi vakarā. Tātad esam jūras viļņos pavadījuši gandrīz divas stundas, kaut pašiem šķiet, ka pagājusi tikai nepilna pusstunda. Šodien noairēti 26 kilometri.

Kamēr pārģērbjamies, Martiņš “Kāpu” pagalmā iekur ugunskuru. Iznesam no mājiņas dīvānu un pirmo reizi pēc 3 dienām atspiežam muguras pret īstu atzveltni. Tā atlaidušies, ar ruma glāzēm rokās, mierīgi izbaudām saulrietu aiz jūras un klausāmies kā uz restēm kārdinoši čurkst desiņas. Rīt – līgo vakars un uz šejieni brauks mūsu sievas, bērni un čomi. Fantastisks noslēgums fantastiskai ekspedīcijai.

Epiloga vietā

Kopumā mēs trijās dienās pieveicām 96 kilometrus (tai skaitā – piecus pa jūru) un finišējām par dienu ātrāk nekā plānots. Tagad, atskatoties uz braucienu, jāsaka, ka tas izvērtās neticami labi. Varbūt pat pārāk labi. Laiks mūs lutināja, upes bija mierīgas un airējamās distances – samērīgas. Ne reizi nebijām uz spēka izsīkuma robežas, nepiedzīvojām nevienu ouveri, neapmaldījāmies, nepalikām nosaluši un izbadējušies nakts vidū uz upes. Taču, pateicoties jūrai, cīņa ar sevi neizpalika. Viļņos biju spiests pārvarēt savas bailes un nedrošību. Taču vienlaicīgi jūriņa bija visa brauciena “saldais ēdiens”, stress, adrenalīns un kaifs vienlaicīgi. Tas padara atkarīgu. Tagad es labāk saprotu, kādēļ Juraslaivas.lv džeki un dāmas fano tikai par jūru. Tas nav laivinieku snobisms. Latvijas upēm ir savs kaifs, bet to jūras fīlingu tajās nenoķert!

Braukt tikai līdz Irbes grīvai būtu bijis kā pavadīt dienu ar foršu meiteni, vakarā pavadīt viņu mājās un samierināties ar buču uz vaiga. Tas nav priekš mums! Mēs pieņēmām jūras izaicinājumu “uznākt augšā uz kafiju”. Un noteikti, ka ne pēdējo reizi!

Pārpublicēts no adventurerace.lv ar autora atļauju.

Teikšu atklāti, ka līdz šim kokakolu lietošanu īpaši neierobežoju – katru reizi, kad uznāca vēlme, dzēru tik iekšā par spīti faktam, ka kōla ir vispāratzīts ļaunais dzēriens. Līdz ar video noskatīšanos es beidzot labāk sapratu, kādi ķīmiskie un fizioloģiskie procesi notiek pēc kōlas iedzeršanas. Tagad kōla manās acīs vairs nav sliktais bubulis, bet gan īsta inde.

Bet stāsts nav tikai par kōlu, stāsts ir par fruktozes sīrupu, kas ir riktīgi slikts maita un maitā mūsu veselību. Trakākais, ka publiski nemana nekādus brīdinājumus par fruktozes postošo dabu.

Click here to view the embedded video.

Saite uz video: Sugar: The Bitter Truth

Man neatbildēts palika tikai viens jautājums: ko lai es tagad ēdu? Jo tā nu sanāk, ka lielveikalos praktiski visos produktos ir iekšā fruktozes sīrups, kuru es vairs i redzēt negribu pēc pārliecinošā stāstījuma, kurā parāda, ko tas dara manā vēderā.

arī citur blogos raksta par šo: sapnis.com – Rūgtā patiesība par cukuru

P.S.

Es pilnā nopietnībā taisos lasīt uzrakstus uz ēdiena iepakojumiem un pēc iespējas izvairīties no fruktozes. Kādas ir jūsu domas, cik tas ir reāli?

designblog.lv rīkotā labākā Latvijas web dizaina meklēšana ir nonākusi līdz tai fāzei, kurā interneta lietotāji var sākt balsot par labākajiem darbiem. Pēc tam pie vērtēšanas ķersies žūrija.

Lai redzētu lapu sarakstu un nobalsotu par kādu no lapām ir jādodas uz designblog.lv

Finālistu sarakstā ir iekļuvis arī Anša Egles blogs ansisegle.lv, kura izveidošanā esmu piedalījies arī es, par Anša bloga dizainu varat nobalsot šeit.

Balsot var ikviens līdz 11. augustam (protams, 1x no vienas adreses un godīgi). Paralēli pēc 4 kritērijiem darbus vērtē arī žūrija, un tad, 11. augustā, publicēsim abus balsojuma rezultātus.
designblog.lv

Šoreiz braucu ar brāļa ričuku, bet kādā no citām reizēm gribētu izbraukt arī ar savu fellīti uz kura jūtos daudz pārliecinātāks lidojot uz augšu un uz leju.

Click here to view the embedded video.

Saite uz video.

Atbilde uz to, kā šis video tika iegūts nav īpaši glaimojoša veselajam saprātam – bračka izlīdzēja manam stulbajam lūgumam un elegantā veidā piestiprināja iPhone pie cepures (tieši tā, tas izklausās tik pat briesmīgi, kā tas izskatās).

Iefilmējām arī nelielu video reportāžu:

Saite uz video.

Video jau tāpat ir diezgan garš tāpēc brauciena gaitu aprakstīšu tikai īsumā.

Izbraucām no Rīgas piektdienas vakarā, paķērām kanoe laivas pie Melturu tilta un devāmies uz nakšņošanas vietu Vanagkalnā. Naktī pamatīgi zibeņoja, tāpēc centos noķert kādu kadru ar zibeni, kas daļēji izdevās. Daļēji tāpēc, ka bilde sanāca krietni miglaina. Tagad, katrā ziņā, ir skaidra zibens bildēšanas tehnika, jāgaida tik jauns negaiss. Interesanti likās arī tas, ka pusvienos naktī pateicoties zibenim ir iespējams nofotografēt “dienu” (arī tik pat miglainu).

No rīta izstaigājām glīti sakopto Vanagkalna teritoriju, nogājām līdz dīķim un pirtiņai, pēc tam nopētījām eleganto 79. gada Ford pikapu.

Mikausis, protams, nelaida garām iespēju papōzēt pikapā.

Devāmies uz upi. Izkrāvām laivas un šoferi aizbrauca uz laivošanas galapunktu. Krāmējot mantas un gaidot kamēr atvedīs šoferus, sākās māžošanās ar miskastes maisiem.

Turpinājām gaidīt…

Un gaidīt…

Un gaidīt…

Beidzot kāpām laivās un devāmies pa straumi uz leju.

Jau pirmajos līkumos mūs pārsteidza milzīgie spāru bari. Spāres bija skaisti sapucējušās, tās nebija ierastās, lielās un pelēkās spāres, laivošanas dienā virs upes šaudījās spāru košākās radinieces – sīkas, smalkas un spilgi zilas.

Upes krastus noklāja dzeltenos ziedos ziedošās vilku vāles. Neko no tā, diemžēl nevar redzēt, jo pirmos upes kilometrus gribējās izbaudīt bez fotoaparāta ārā vilkšanas.

Diezgan drīz, jau pie otrā tilta izkāpām ārā, jo tālumā pamanīju mūrus. Nekas daudz vairs nebija palicis pāri no vējdzirnavām, kuras joprojām stāvēja lauku paugura augstākajā punktā. Skats bija iespaidīgs, klasiski skaists, tāpēc centos to iemūžināt, cik labi vien pratu.

Kā jau ierasts, upes seklākie brīži tiek izmantoti zaļajām pieturām un tradicionālā meditācijas kadra iemūžināšanai.

Nometne. Ar nometnes atrašanu bija nelielas problēmas, jo krasti bija purvaini un aizauguši. Kad braucējiem pacietības mērs bija pilns, kāpām ārā krastā un kādu mirkli pavadījām ar kājām bradājot garo zāli.

Teltī sākumā biju plānojis gulēt viens tāpēc līdzi paņemtā Madrides sīktelts likās laba diezgan. Tomēr tā nu sanāca, ka teltī gulējām divatā. Gulēšana bija stipri neērta ņemot vērā, ka telts bija divreiz mazāka par jebkuru citu nometnē esošo telti.

Otrā diena.

Līdz pat šim brīdim nepieminēju sagāztos kokus un zaru sanesumus, taču tas nenozīmē, ka tādi nebija. Šķiet, ka trakais brauciens (bridiens) pa Svētupi ir izmainījis mūsu pasaules uztveri. Lai nu kā, lūk viens spilgts piemērs:

Negaidīti pie pašas upes mūs pasveicināja mītiska govs, kas ar aizdomīgu acu skatienu nolūkojās uz garāmbraucošajām laivām.

Tuvojoties Ērgļu HES aizsprostam Ogres upe kļuva ļoti plata un ezeram līdzīga.

Mēs nebijām vēl beiguši purpināt par lēno upes plūdumu, kad jau nonācām līdz brauciena galamērķim.

Es zinu, ka prezidentam bija trusis, tagad es zinu, ka viņam ir tviteris. Nopriecājos, jo naivi domāju, ka tagad uzzināšu par viņa ikdienu, plāniem, iecerēm, rūpēm un pārdomām.

Tviteris būtu lieliska vieta, kur es varētu izlasīt: “šodien tikos ar Baraku Obamu tā nebiju uztraucies, kopš skandāla par pacientu pateicības naudām,” “pēc pusdienām ar Medvedjevu konstatēju, ka manas krievu valodas prasmes joprojām ir līmenī.” utt.

Līdzīgi kā iepriekš esmu uzzinājis par citām spilgtām Latvijas un ārzemju personībām: žurnālistiem, zinātniekiem, mūziķiem, dīdžejiem un augstskolu pasniedzējiem, es cerēju, ka tviteris tiks izmantots tiešai un nepastarpinātai komunikācijai ar tautu. Es cerēju, ka man un citiem būs iespēja, pajautāt “hei, prezident, kā Tev šodien iet?” “Kāda bija Tava aizvadītā nedēļa?” “Kādi darbi jāveic šai nedēļai?” Prezidents taču ir cilvēks, vai ne tā?

Realitāte ir pavisam cita:

VP: Lai latvju dziesma tālu skan, lai latvju gars mūžam stiprs.
2:15 PM Jul 8th

Twitter konts @rigas_pils sastāv no PR cilvēku sastādītiem tekstiem, bet retās reizes, kad kaut ko bilst prezidents nav saprotams, vai to ir rakstījis dzīvs cilvēks, vai robots, kuram ielādēta programma ar patētiskiem saukļiem.

kopš 1.jūlija plostniekiem hobijam būs jātērē vairāk līdzekļu, jo, ja iepriekš piestātnes vietas bija Gaujas nacionāla parka administrācijas pārziņā, tad šobrīd nepietiekamā finansējuma dēļ piestātnes vietas apkalpot un sakopt pēc tūristiem ir deleģēts privātiem uzņēmējiem.

Tie jaunos pienākumus sākuši ar īpašu centību. Proti, par privātas piestātnes izmantošanu prasa latu no personas, par ugunskura kurināšanu 3 Ls, telts vieta izmaksā 2 Ls, savukārt par atļauju izvilkt laivu krastā jāšķiras no 5 Ls.

db.lv – Laivošana Gaujā – par maksu

No vienas puses, tas dod cerības, ka atpūtas vietas būs vēl labāk sakoptas un labiekārtotas, no otras puses šīs izmaiņas īsti neiet kopā ar Zvejniecības likuma 9. pantā raksturoto tauvas joslas statusu:

9. pants. Tauvas josla

(6) Tauvas joslas bezmaksas lietošana bez iepriekšējas saskaņošanas ar zemes īpašnieku ir paredzēta:

1. kājāmgājējiem;
2. zivju resursu un ūdeņu uzraudzībai un izpētei;
3. robežapsardzībai;
4. vides aizsardzības, ugunsdrošības un glābšanas pasākumu veikšanai.

(7) Pēc saskaņošanas ar zemes īpašnieku tauvas joslā ir atļauta:

1) laivu un kuģu piestāšana (izņemot zvejas uzraudzības dienesta laivas un kuģus, ja tie izmantoti, pildot dienesta pienākumus), to izkraušana un pagaidu uzglabāšana;
2) laivu un kuģu pārziemošana, būve un remonts;
3) zvejnieku apmetņu ierīkošana, atpūta, zvejas rīku žāvēšana un citas ar zveju saistītas darbības;
4) ūdenstūristu apmetņu ierīkošana.

(8) Šā panta sestajā un septītajā daļā minētās darbības drīkst veikt, ievērojot vides aizsardzības normas, bet pie robežas ūdenstilpēm — arī valsts robežas režīma prasības.

likumi.lv – Zvejniecības likums

Man šķiet dīvaini, ka pēc ūdenstūristiem kādam ir jāuzkopj. Līdzšinējā pieredze rāda, ka piestājot krastā atpūtas vietas ir labā stāvoklī un pēc došanās tālāk, tās tādā pašā (vai pat labākā) stāvoklī tiek atstātas nākamajiem laivotājiem.

Uzskatu, ka laivotāji parasti ir sasnieguši zināmu parāta briedumu un ir ļoti kulturāli tāpēc aiz sevis neatstāj pat mazāko papīra gabalu. Mans stereotips ir tāds, ka visbiežāk problēmas rada “pūšļotāji,” kuri vasaras vidū izvēlas braukt ar plezīrā pa Gauju gumijas laivā, ar mērķi uz upes piekosties un barot zivis. Tādi cilvēki tad arī nespēj saprast, ka upe un daba mums visiem ir kopīga.